un tagad par praktisko.
mums mājās kādu nedēļu nebija internets. jeb bija interņets. un mūsu dievīgais provaideris (kuru es līdz šim slepus mīlēju vairāk par visiem, jo bija visuzticamākais) visu laiku solīja, ka "rīt pusdienlaikā" un tad ap pusdienlaiku "šopēcpusdien" un tad atkal "rīt pusdienlaikā" utt. un solīja īsziņās apdeitus un atlaidi rēķinam. man kvīkendos nācās caur telefona hotspotu logoties darbā. funfunfun. anyway. ne ziņas no īsziņām, rēķins arī pienāca pilns... Dzīvesbiedrs zvanīja, bija nikns. beidzās ar to, ka piedāvāja mums atlaidi nepilnu £2 apjomā, kas nebūt nav 1/4 no rēķina. nē, rēķins vispār ir diezgan paliels, ko viņi no mums plēš par to prieku pieslēgties īstajai realitātei).
nepilnus divus (2) paundus nost?
tas ir kā speciāli atstāt sūdīgai oficiantei dzeramnaudā 1 santīmu. attitude, people, attitude.
nekas, Davids Tennants ir beidzis reklamēt Virdžinu, varam iet pie citiem provaideriem. lai gan, ja godīgi, izvēle nav liela, jo es skatos specifiskus tv kanālus un labprāt turpinātu tos skatīties.
tādi, lūk, pigori. (nepilni divi paundi? tiešām? nopietni? tur otrā galā kastamerservisā bija dūda no [insert a stereotypical stingy nationality here]?)
trū dat.