Trash panda

...so, jākāpj lejā. VZ nokāpj un brīdina, ka tur lejā ir stratēģiski salikti čiekuri, uz kuriem efektīvi nopisties. es tikmēr lēnām kāpju lejā un skaļi lamājos, ka gribētos jau tomēr kaut ko norm redzēt. eh. besī. bet nu, skujas, akmeņi čiekuri un ik pa brīdim kāds kukainis izsit mani no koncentrēšanās ar savu trollējienu. piemēram, mēģinot ielīst ausī vai acī. bet nu, augšā jau nepaliks un nokāpt ta nokāpām. lai drīz vien pastaigājoties pa tūristu taku ietu pāri apšaubāmam tiltam un kāptu kalnā. jo kāda jēga no nokāpšanas, ja nevar uzreiz kāpt atpakaļ augšā?

es nezinu, kā man dzīvē ir izdevies sevi visu laiku uztrollēt? bet zinkā, man riebjas lidot, patīk vlaki, so mana pirmā valsts, kur aizvākties dzīvot, bija fucking sala. un kalnos kāpt ir elle, bet tak atvācos uz kaut kādu izteikti kalnainu valsti, kur visu laiku iet iet.

bet nu jā. kāpjam kalnā. nav gan it kā pārāk stāvs. tikai taka kaut kāda aizdomīga. anyways. un nonākam beidzot līdz stāvam kāpienam. a tur... kāds izbārstījis glitterus pa zemi! nē nu, tur ir tā, ka tai kalnā bijušas kādreiz sudraba raktuves un tas viss. un brīžiem zeme visa mirguļojoša kaut kāda. bet tas arī traucē kāpt kalnā, bļaķ, jo distraktē :D
VZ: glitterus izbārstījuši! gan jau gāja kāds gejs uz ballīti, viss glitteros un nošķaudījās.
kaķ: jā nu, te apkārt alergēnu netrūkst!
VZ: vot, nošķaudījās un tagad viss apkārt glitteros. viss!
kaķ: varēja jau aiz sevis satīrīt.

bet nu kalnā uzkāpām un pastaigājām pa kalnu. skati jau skaisti, bet vispār viss smieklīgi. un takas arī kaut kādas drusku dodg. pa mežu jau vispār tīri forši anyway. un pamanījām, ka mums kartē atkal mūsu trasei ir mapy algoritms uztaisījis neiet vienu līkumu līkuma pēc. it kā sākumā nopriecājamies, bet tad nāk bažu bažu par to, ka ja nu atkal mega trollings ar kalnu? bet nē, tur tiešām bija normāls shortcut. thank fuck.

tomēr vienmēr pienāk tas brīdis, kad jāiet pa pļavu un lauku. un augšā lejā jāstaigā pa akmeņainu taku. nu tādu, kur lielformāta akmeņi, ka kāju nekā nevar nolikt plakaniski, visu laiku vai nu uz augšu, vai nu leju un arī sāniski šķībi. haha, tas norm piš tomēr manas jocīgās saites potītē un celī. eh. kaut ko tur pa lauku ejot bičojos. VZ aizrādīja, ka nav jau nekāda risinājuma - ko, helikopteri saukt? uzburkšķēju, ka eju tak, ļauj vismaz pabičoties pa ceļam :D VZ atzina par valid bičojienu un pēdējie km pa dīvaino lauku, garām milzu traktoram, kurš pēc tam mūs apbrauca, kamēr mēs plūmes no koka rijām. un nu. Kutna Hora, protams, atkal ir kalns un ejiet visi mirt beidzot. uzkāpām uz paliktuvi.

nebija jau slikti un diez gan agri pat ieradāmies, so sagaidījām iečekošanās rindu, iečekojāmies, nomazgāties un iet meklēt barčiku.

netālu no paliktuves bija barčiks, kurš pie viena arī bija paciņu saņēmējfranšīze. noņirdzāmies, ka jātaisa šitāds side bizness, ja nu kādreiz tiekam pie barčika ownership. tikai jāsaprot, ar ko sadarboties - PPL, Zasilkovna, Balikovna. jo jāsaprot, caur kuru deliverē tos aitemus visvairāk, kuru pasūtītāji būs the most likely piesēst uz pivci, ka jau atnākuši pēc pakas :D

bet nu, nokāpām vecpilsētā un ilgi riņķojām pa tām trīs ielām, meklējot, kur jau piesēst. atradām kaut kādu Mexikāņnīcu un piesēdām tur. cenas nu tā, Prāgas cenas, meh. bet Kutna Hora vispār ir mega tūristu vieta, ja kas. lielākā nelaime tam barčikam bija tā, ka aptekšņi īsti nevēlējās darīt savu darbu. tad nu pēc ēšanas pārvācāmies uz barčiku galvenajā laukumā, kur bija diez gan ok. un secinājām, ka to ver vaļā agri, so varētu būt la vieta brokastīm. bet, kad to vēra ciet, bija jāmeklē late night barčiks.

cik labi, ka ir Bar 22 tur. visiem iesaku un vispār gribētos tur nokļūt vēl. vienīgais, ka baisa valodu diskotēka. kurā čehu aptekšņi ar mums runā in English, bet mēs, tūristi, atbildam čehiski, un tā visu sarunu. ja sanāks, par barčiku uzrakstīšu atsevišķi.

jūs neticēsiet, man darbā atkal viss besī. un ne tikai. bet weekends!

trašu meklēšana nebija viegla. ar increased internal tourism, vispār nākas plānot paliktuves, līdz ar to, arī destinations mazliet no tā cieš. šoreiz nejauši sanāca, ka Kutná Hora bija brīvas norm vietas. piezīmēšu, ka Kutná Hora ir ahujennākais tūrisma spot, ja kas. tāds bik lame even for that reason alone. bet bija kaut kad pieseivota laba trase uz turieni. un nu, ja jau nedod iet tur, kur sākumā gribējām, ies tūristot.

aizbraucam salīdzinoši ātri uz Zbraslavice un tagad tik ies! pa ceļam tērgājām, kā Zbraslav un Zbraslavice savā starpā sacenšas. runājām, ka Zbraslavieši noteikti jūtas pārāki, jo tur ir vairāk kalnu. VZ teica, ka more is better. bet tad gājām un secinājām, ka Zbraslavicē ir kaut kāds mega aktīva lidosta. O_O kurā ir noparkots traktors. un mazformāta lidmašīnas nepārtraukti lidinās. O_O bet tas traktors, tur gan jau lokālais Honzīks aizpļurkājies lidostas barčikā atkal. zinkā, tur visādus incantus pivčus dod gan jau. vēl tur ir ļoti daudz dīķu. tajā toč Zbraslavicieši uzvar Zbraslavu easy.

bet nu, kaut ko tur pa lauku un ielu pagājām pa dzelteno trasi. bet vienās krustcelēs aizgājām jau beidzot mežā. dīķi visur un dubļi vispār jau pēc 3 km uzrodas! bet nu, mežā tīri kļova. vienīgais, te spoiler alert, bet šī bija visaphūmaņotākā trase ever. cilvēki visu laiku visur uzradās un Bija. neapm.

garām milzu dīķim. domīgi domājot, kā viņi izsver, kurš būs dīķis, kurš būs ezers. un par to, ka plūmes nav čiekuri un čiekuri nav plūmes. bet tad atkal pa tādu kā lauku / mežmalu pavazājāmies. neko, ies atkal jaunā mežā! tur, nu, gar dīķi :D cauri kaut kādam miestam, kas vispār bija wtf pilns ar hūmaņiem. bet tad atkal dod iet mežā. nav skaidrs, kāpēc pa ceļam satiktās plūmes ir negatavas. (vakar bijām Billā un prasījās tur pajautāt, kur viņi rāva gatavas jau!) bet nu, mežs, dubļi uz takas un bija tīri labi. mana kāja kakbe turas kopā tīri norm. bet nu mēs jau sākām ceļu diez gan augstā pozīcijā kalnos. so kāpelēšana sanāk salīdzinoši maz, bet visu laiku anyway pa kalnu, urā.

zigzagā ar ļoti, ļoti dīvainu ceļa segumu ejam pa meža ceļu un atkal jāiet cauri kaut kādam miestam. un tur, tieši aiz miesta, tur mapy mums iezīmējuši, ka nav jāiet līkums gar upi, bet var rekur pa taisno iziet. ieejam mežā pa konkrēti uzbūvētu Meža Ieeju. citi kāpj lejā uz tūrisma objektu un iet iet ar līkumu. a mēs tādi lepni, ka mēs iziesim pa taisno! kaut kādā brīdī gan sāk parādīties nīgra aizdoma, ka tas nebūt nemaz tik kļova jo... mēs esam konkrēti kalnā, bet mums laikam tomēr būs jātiek tur lejā.... un ne pa tūrisma vieglo taku. fuck you mapy, kā jūs mūs piečakarējāt. :D

VZ tagad izpēta situāciju un es spēju tikai nopūsties: "I'm going to hate it, right?" VZ līksmi: "Yep!" neko, jākāpj lejā. for context, mana current lielākā nelaimīte ar organismu ir tā, ka asinsspiediens lēkā un man ik pa brīdim drausmīgi sareibst. bet nu, tagad ir vienkārši kalns un jātiek lejā. tur nav takas. tur ir stāvums, ir skujas, čiekuri, akmeņi, smiltis, skujas un kukaiņi.

Chrudím ir dīvaina apdzīvota vieta. I mean, srsly dīvaina. es zinu, ka esmu to teikusi par vairākām pilsētām, bet šitas kaut kā Īpaši Dīvaini. tātad.. vecpilsēta ir zemāk nekā paliktuve, kas ir 15 min gājiens no. bet vecpilsēta arī ir blakus upei un tur ir Lielās Trepes. lai tiktu pie Lielajām Trepēm no barčiku ielas, sanāca kaut kā noiet visu to ielu, principā. kā tādi totāli cirslīši, izlēmām, ka gan jau tie barčiku dārzi sasniedzami no otras puses.

pret šo brīdi man potītes saite _it kā_ turas kopā, bet kreisais celis atkal bik sapisies. nothing new. līdz nākamajam weekendam sadzīs. bet nu, šobrīd kāreiz lejā kāpt ir vissāpīgāk. nokāpjam pa tām nolādētajām trepēm, lai secinātu, ka točna esam nolohojušies. protams, ka barčiki ir Tur Augšā, bet mēs Tagad Te Lejā. visi feispalmo un iet. atrodam kaut kādas citas trepes atpakaļ augšā un ar nopūtu kāpjam pa tām. kāds tur bija tas sauklis?

uzkāpjam augšā, lai saprastu, ka ieeja tomēr tajos barčikos ir no ielas. visi nopūšas. neko, ieejam vienā, tur nav omulīgi un dīvaini ož. ieejam citā, bet tas nav barčiks, tā ir kafejnīca. apstaigājam vēl kaut kur citur vietas, bet viss besī un nekas nepatīk. līdz beidzot ar gūgles palīdzību atrodam, ka vienā no tiem barčikiem ar dārzu virs upes, varētu būt ok. pirms tam papisām, jo tur netriviāla ieeja. aizejam tur un nolemjam, ka ir omulīgi enough.

tātad in km?
iešanā iet līdz paliktuvei ir 25.97 km.
+ vēl 5 km pa pilsētu, kamēr nobāzējāmies barčikā.

bet tas barčiks tiešām bija jauks. skats uz pilsētu no augšas glīts, ir diez gan ok temperatūra, sēžam ārā, pivči un lieliskas limonādes. ēdiens lēts un sakarīgs. apteksnes pieklājīgas un patīkamas. omulīgi sēžam un ķiķējam par visu. tikai tad tur uzradās kaut kādi sadzērušies idioti, kuri kļuva arvien skaļāki un skaļāki.

eventually aizvācāmies uz citu barčika dārza daļu, kur bija klusāk. overall, barčiks tiešām lielisks un, ja jūs kādreiz esat pilsētā Chrudím, ejiet uz Restaurace Na Hradbách. tur, ja kas, dod garšīgu Morāviešu pivci Litovel nevis to pārējo huiņu, ko viņi tur rajonā ražo.

barčiku vēra ciet ap vieniem, solīja vērt atkal svētdienā ap četriem. bet no paliktuves jāiet prom ap 11 jau, so nākamajā dienā ballītes orgkomiteja gāja meklēt citu barčiku. kaut kur lejā, upes otrā pusē. vienas no upēm otrā pusē eventually.

darbā viss besī, nolēmu uzrakstīt kaut ko noskaņojuma uzlabošanai. tātad, kur es tur paliku par pagājušo weekendu?

vispār tur gar upi diez gan ātri nonācām kaut kādā nesaprotamā pie-upes vasarnīcu apdzīvotā vietā. visādi dīvaini ļauži, bet vismaz sakarīgs ceļa segums iestājas diez gan drīz. lai gan, tas migājas. ir tīri jauki iet, omulīgi. ik pa brīdim taka, ik pa brīdim iela, bet viss tā mierīgi. nav pārāk karsti, ir pietiekami daudz meža, ir ko elpot. ejam. pa ceļam kaut kāda nesaprotama hipsternīca, noskatījāmies, ka tur dod aperol spritz. un es aizdomājos par to, ka, cik es saprotu, tad īsti hipsteri jau sen movojuši on prom no aperol spritz. VZ gan piezīmē, ka mēs esam vasarnīcu rajonā nekurienē, gan jau tur visi vēl oldschoolīgi.

ejam tagad jau iekšā vairāk pilsētā, bet joprojām gar upi. ir tīri jauki. Škrovád ir kaut kas dīvains, bet nav slikti. nav īsti pilsētas annoyance. bet tagad nonākam jau Slatiňany un tur ir tāda lēmuma pieņemšanas vieta. oriģinālā plānā A doma bija, ka te griežas nost un iet mežā, kāpt a steep hill, kas saucas kaķīšu kalns un tur vēl visādi kaķīšbrīnumi. bet man joprojām tā stulbā injury nav līdz galam atkopta. domājam tagad, ka it kā gribas, bet baigi neracionāli būtu to trash the ankle again. ar nelielu rūgtumiņu pret organismu, nolemjam tomēr turpināt iet gar upi.

mūs, protams, vienalga uzdzen kalnā gar kaut kādu jobanu vecu mā. laikam esot pils bijusi. whatever. neko, pastaigājam visādi gar upi. it kā pilsēta, bet nav tāda totāli annoyance. ir tīri omulīgi. un atcerieties, viņi solīja, ka piecos līs? pienāca pieci, mēs uz veloceļa pie upes, apkārt pļavas un nekuriene. un sāk nenormāli gāzt lietus. tā konkrēti pouring down. sākumā it kā zem kokiem nav tik traki, bet nu that doesn't last. pavisam drīz esam konkrēti izmirkuši. līdz paliktuvei vēl daži km.

nē nu, kaut kad jau tas lietus aprima, vēl pirms sasniedzām paliktuvi. kur, starp citu nokļūt bija tricky. tur bija jāložņā pa kaut kādiem krūmiem un aizmugures alleys, jākāpj ļoti dīvainos kalnos. un visādi jānavigē dīvaina Chrudím pilsētas nomale. bija diez gan uzjautrinoši, ja tikai nebūtu viss slapjš un auksts.

paliktuve toties manī izraisīja totālu sajūsmu savā efficiency. ļ apm. šitās bezkontaktu check in / check out vietas man ļ, ļ patīk. bet tur nez kādā sakarā bija baigi silti. neko, dušas un tā, ies meklēt barčikus. ar saukli, ka abi apvainosimies, ka būs jākāpj kaut kur lejā.

ne tikai vecpilsēta bija lejā no turienes, kur paliktuve, bet...

karoč, apstaigājām kaut kādus barčikus. tam nav āras, tur neomulīgi izskatās, Bernardnīca ir overpriced pat pēc Prāgas centru prices. Funny bar liekas dīvains, too weird. un atrodam kaut kādu ielu, kur it kā ir barčiki ar dārziem. un kaut kā nevar saprast, kā tajos dārzos tikt. apejam apkārt un nonākam pie... Lielajām Trepēm.

es zinu, zīīnu, ka es iesāku tos weekenda local historian postus un tad viss pazūd kaut kādā darbu stresu nekurienē. bet moš es savākšos darakstīt tur kaut ko arī par iepriekšējiem. šoreiz gan centīšos pagājušo weekendu.

tātad, for context, 2 nedēļas atpakaļ konkrēti sapisu vienu locītavu kājai. so šonedēļ nācās atrast trasi, kura būtu mazliet saudzīga. jo tikko atkopta locītava, negribējās to uzreiz trash-ot and put me out of action for even longer. laikaziņās solīja lietu pēcpusdienā.

aizbraucam tagad uz kaut kādu nekurieni, kaut kādā vismistiskākajā pieturā izkāpjam. Vrbatův Kostelec, jajebu. nevermind. ejam iet, nu! pie pirmā iegājiena mežā efektīvi apmaldamies. tur mainījusies taka mazliet, bet nu, attopamies uz pareizā workaround un ejam tagad uz upi. tur esot tilts. nēnuok, ja jūs to saucat par tiltu, es spēju tikai nopūsties. pārejam pāri tiltam. ejam pa mežu gar upi. dubļi, dubļi visur. tāds dubļu kvantums, ka uhti! kvalitatīvi nobrienamies pa dubļiem tur. norm noņirgušies paši. tad sanāk iet vienkārši pa mežu. likās, ka tur mazliet mierīgāk, bet nu ir dubļi. un jākāpj kalnā. stāvā. **nopūšas** tur.. vispār nebija tik slikts tas kāpiens, bet efektīvākajiem un stabilākajiem kājas punktiem... **nīgri skatās uz VZ** man kājas par īsu. besī. bet nu neko. uzkāpām, kas atliek.

tālāk tur turpinās un peļķu slaloms. VZ teica, ka sen nebija bijis. kaut ko nananā, ejam. atkal saprotam, ka te būs jālien pa kaut kādu nesaprotamu taku cauri krūmiem un nokritušiem kokiem. tur būšot tilts pāri upei (tai pašai, ja kas). iepriekšējais tilts tomēr bija tilts. te ir jobans fucking baļķis, ar dēli un baļķi, kur pieturēties. cenšoties kaut kā sauzdēt kāju, cenšos uzkāpt uz tās huiņas, kas nav nemaz tik zemu. stāvu tur, uzlikusi vienu kāju uz šaura pakāpiena, ar roku turos pie atbalsta baļķa un saku: "palīdzēsi man lūdzu tikt augšā, kaut kā, es nezinu īsti vēl kā, bet palīdzēsi?" VZ noņirdzas un piekrīt, ka nav skaidrs, no kuras puses palīdzēt. bet nu, uzkāpju uz baļķa, nīgri pāreju pāri. tur tagad jātiek lejā no tā baļķa. tur ir 3 šauršauri "pakāpieni". also, viss ir slapjš un slīd. sapratu, ka šī trase ir cilvēkiem ar garām kājām, bet mazu pēdas izmēru.

uzejam pa kalnu uz zaļo trasi tagad. tur kaut kāds nesaprotams nananā un jākāpj, jāiet pāri sliedēm. kaut kādi nesaprotami atpūtnieki pa ceļam. bet nu. ejam pa mežu. taka ir šaura, bet tīri ok. čiekuru dahuja. nu, tīri ok, līdz atkal ir jākāpj kalnā. tas nekad nebeidzas, tā kalnā kāpšana. nekad. uzkāpjam, secinam, ka skats vispār efektīvs. esam diez gan augstu. glīti, bet nu jāiet tagad pa mežu uz pilsētu Silnice. tur tāds akmeņu ceļš, paplats. visādi veļikotāji tur brauc garām. soļojam un ņirdzam par uzskaitītiem putnu būriem.

Silnicē man rodas jautājums: "ok, pohuj par pilsētām kalnā, bet nahujam viņi būvē pilsētas slīpumā?" bet nu, aiz Silnices sanāk iet pa pļavu un proper ceļu mazliet. bija kaut kādi plūmju koki, bet nu plūmes vēl nebija gatavas. nesanāca uzēst šitos. aizejot līdz Smrček jau drusku apnikusi iela. bet aiz Smrček vispār jāiet atpakaļ mežā anyway. Žumberk virzienā. nav tā, ka baigi palicis atmiņā, liekas, ka bija kaut kādi kalni, bet nekas pārāk traks. aizejam līdz zaļā trase krustojas ar zilo un tālāk pa zilo. lai izvairītos no skarba kalna.

ejot pa zilo trasi ir dahuja atkal dubļu, peļķu un dubļi, dubļi, dubļi. VZ jau sāk paust, ka apnikuši mazliet tie dubļi. it kā sen nebija bijuši, bet nupat paliek par daudz jau. nostaigājamies gar dīvainiem ezeriem. atkal kaut kādas nesaprotamas tiltveidīgas konstrukcijas. apsveram domu, ka moš Tāboras tiltu būvētāji šajā krajā praktizējas, taisa prototipus un iemēģina idejas.

starp citu, KĀ nu KĀ viņi dabū gatavu šito ierīkot purvus kalnos un slīpumos? brīžiem tā, ka slīpumā sausāk ir zemāk nekā augstāk. kas tas par voodoo science te?

bet aiz ezeriem atkal jāiet pa pļavu. tur ir dubļi un pļava. bet iešana pa zāli vismaz norm notīra apavus no trakākajiem dubļiem. vismaz tas. aizejot līdz nākamajam ezeram, tur atkal mazliet apmaldamies, bet nu jāiet kaut kādā nesaprotamā pilsētā. es nezinu, vai pilsēta ir adekvāts vārds tho. es pat nezinu vai miests ir. bet izejam tam cauri un sākas posms pa ielu / veloceļu uz Lukavice. pa ielu tomēr nav tik aizraujoši, bet vismaz nav dubļu. aizejam tagad līdz upei un uz nākamās zilās trases. iesim atkal gar upi.

zinkā, visi nobridušies dubļos un peļķēs un dubļos un peļķēs un dubļos.. nu jūs sapratāt. kaut ko pa pļavām pastaigājam, tad pa ielu kaut kādu nesaprotamu. bet ceļa malā sāk parādīties wild cherries koki, kuros ir ķirši! gatavi! bet kaut kādi miniatūri. tiešām mini, gandrīz nav salasīšanas vērti, bet ballītes orgkomiteja spītī pielasa ik pa brīdim saujas un uzēd tos anyway. tad uzradās kaut kādi margināli lielāki, bet joprojām kauliņa vairāk nekā jebkā cita.

tad jāiet atkal caur kaut kādam miestam (Koječín saucas!). aiz tā konkrēti atkal sanāk takas un pļavas un pļavas, kurās takas nav īsti iemītas, tikai teorētiskas. kaut kādā brīdī secinu, ka kedas vairs nav tik dubļainas nemaz, pa visu to zāli staigājot. ānuok, vismaz kaut kāds labums no. bet vienā no pļavām jāiet gar zirņu lauku. noplūcam mazliet zirņu pākstis, bet tur arī kaut kādi nīkulīgi. nu ok, priekš zirņiem vēl paagrs. ejam un tērgājam par džinu un džina kokteiļiem. VZ aizdomājies, kā būtu, ja džintonikā ieliktu kāreiz šitāda svaiguma zirņus! pēkšņi sajūtu tādu kā žļurkstienu zem kājas. nu tur zem zāles, izrādās ir konkrēti dubļi un slapjš. uhm, ok. kaut ko tur lavierējam, saruna nedaudz pārtrūkst. kaut kādā brīdī vispār izrādās, ka uz šīs zālainās takas axctually tek virsū ūdens / strautiņš kaut kāds. WTF? VZ sanīgrojas un aiziet iet pa blakus esošo lauku. es arī savācos aizlekt tur, jo nu, ahujeļi taisīt taku tur, kur upe, bļaķ?

also, es piezīmēšu, ka viss tas gājiens sākās pie nearly 600 m evelation un lēnā garā gāja lejup, ik pa brīdim tomēr uzdzenot vēl atkal kaut kādos kalnos atpakaļ. un te, spriežot pēc Strava, mēs esam ap 450-500m augstumā.

bet nu neko. aizejam uz normālu ceļu un turpinam sarunu par to, ka vispār džins ar aukstu earl grey tēju arī noteikti garšotu tīri norm.

nākamais miests ir Radňov, un ir vēl miniķiršu koki pa ceļam. ir pāris lēnāki km, jo ķirši! bet izejot cauri tam miestam, ejam tagad uz Květinov, kas ir nākamais punkts. atkal kaut kādas pļavas, bet tur sagaida pārsteigums!

(un tagad es iešu atpakaļ savā Mega Korp pasaulē, kur šobrīd viss ir neaprakstāmā bezcerībā un slikti.)

pēc fanua pieprasījuma un VZ arī saka, ka local historian posti glābj ziemu pārciest.

tikt uz Plačkov nav nemaz tik viegli, ja kas. īpaši, ja ņem vērā, ka sanāk braukt ar ļoti jocīgu Brno ekspresi, kurā nav pat electricity socket! nerunājot par pašām dīvainākajām kupejām, ko esmu redzējusi. (es kaut kad pamēģināšu uzgūglēt, kas tas par mistisku vlak veidu tāds :D) un tā divas stundas tajā. pēc divām stundām dod skriet uz nākamo vlak, kas ir pierastais tramvajvlak, kurš pietur pie katra staba. tur vēl kaut kādas 40 min un tad jau izlaida lekt ārā no.

ies iet, vane? ieslēdzam mapy kartes, endo un strava, ies. lepni ejam. lai pēc apmēram 10 min secinātu, ka jau aizgājām nepareizi. **nopūšas** we're getting seriously better at getting lost. sākumā, protams, kā jau parasti jāiziet cauri visādiem miestiem. ir diez gan silti, bet pūtējs vismaz drusku dzesē. tad, protams, ka jākāpj kalnā un tas viss. jāiet diez gan daudz pa lauku. tas ir mazliet kaitinoši, bet ir bijis sliktāk. šoreiz vismaz nebija kā tajā walk in the park gājienā, šoreiz visu laiku mainījās ainava un bija jestri un incanti.

vēl sanāk daudz iet tā, ka uz ceļiem ir peļķes un visur apkārt ir mazi ezeri un dīķi. secinājām, ka hiking ir pašam savs subsports - peļķu slaloms. un vēl ir tāds sauklis kā - dubļi, sāc ar vienu, brien visu dienu. nobrināmies diez gan pamatīgi. bet smieklīgi. trases neiet taisni vispār, visu laiku izmetam līkumus. bet ir jestri un izklaidējoši. kas var būt svarīgāk ta?

bet tad kaut kā sākas nebeidzamas pļavas..

Gan jau es šito aizmirsīšu proper postos, bet VZ ir hobijs skaitīt Jēzuliņus pa ceļam. Ja Hořovoces gājienā bija 8, kas ir so far the record, tad šitas ir tuvu ar 5 un vienu Jēzuliņa mini-māju, kurā kāds bija nospēris the man in question.

Kaut kādi irrigation entuziasti ir pamanījušies ierīkot purvus kalnā. How and why? VZ uzskata, ka bijusi gada sacensību tēma par.
Un šī pilsēta ir barčiku entuziasti.
Gaidiet reportus later in the week (for my only fan!).

ziniet, šito tomēr prasās pierakstīt. visi taču zina, ka pirms lockdown es katru vakaru biju atrodama barčikā, vane? nu un ar lockdownu tas viss izputēja un paputēja un viss nonāca pie dīvainiem risinājumiem, ko darīt ar vakariem. ir izskatīts tāds serčiku kvantums, ka bail. ir izspēlēta The Stanley's Parable. ir saspēlēts dahuja Portal, tur laikam palika tikai challenges bonus leveļi. un Portal 2 arī iziets. ir uzspēlēts Goat Simulator un atzīts par huiņu.

nu lūk. un tad atdeva barčikus, vispirms tikai āra, tad arī iekšas, bet tikai līdz 11 pm, un no 1. jūlija tagad dod barčikus ar normāliem opening hours. vakar breivoju iziet un aizbraukt uz centriem-ish, satikt Rūd un VZ. Bar no 7 vismaz uz brīdi deva pasēdēt savā "dārzā", kurā man visu laiku likās, ka es šas nokritīšu no beņķa, un es sēžu in someone's parking spot. desmitos visus sadzina iekšā (trokšņa likums). sēdējām barčikā un es sapratu, ka es biju totāli aizmirsusi, ka barčiki vienmēr nāk komplektā ar super shit music.

pēc tam aizgājām uz Brāļiem un tur bija vēl jocīgāk. it kā bija organic norm sajūta, ka Brāļos tak, pierasts. arī pie visiem idiotiem apkārt, kas neko nesaprotu, pierasts pie brāļa aiz letes un mazās blondās apteksnes. bet it also felt very extremely strange and unnatural. also, they don't take card payments any more, kas liek domāt, par to, ka gan jau bija nelegāli atvērti vēlākās stundās jau kādu brīdi.

un šodien ir ļ trokšņa nogurusi galva. īstais vakars, lai uztaisītu tacos feast.

14.jūnijs, Hradec, sēžam barčikā.

VZ: man tagad aktīvi besī akmentiņš tupelē!
kaķ: tu tagad sēdi, kas traucē atšņorēt, izbērt to huiņu un aizšņorēt?
VZ: a par ko tad es besīšos?
kaķ: par pūtēju!
VZ: ā o! **sāk aktīvi atšņorēt tupeli**

---

citās ziņās, es esmu full time employee Mega Corp jau mēnesi, saņēmusi pirmo algu, bet man joprojām nav Mega Corp epasta adreses un piekļuves jebkādiem internal sisķikiem. labi, ka actual darāmie ir in RF siķikā anyway.

ziniet, es bik noguru no tā local historian shit and I need a break. bet pierakstīšu tomēr vēl šito te.

arī ar visiem dubļiem, bija labs gājiens. bija kaut kādos kalnos jākāpj, bet pietiekami lēzenos. un bija jālēkā lejā pa dīvainiem stāvumiem. un mēs izgājām cauri apmēram 5 dažādiem privātiem pagalmiem, jo tur veda trase. vienā pat čuvaks savā pagalmā turēja suņus un atvainojās, ka tie mūs aprej, kamēr mēs tur cenšamies neuzkrītoši iet tālāk. bet vispār bija forši. tikai karsti un mana roka sāka sāpēt ar tetovējumu. tur nācās dažādi to notīrīt un tā. beigās pat piestājām uz pivci randomā pie-upes barčikā, jo labāk tomēr, ja ir running (clean) water. ātri izpļurkājām katrs pa pivcim un gājām breivot the last 5.6 km līdz paliktuvei.

trase over all bija the perfect combo of ahtungi (kāpelēt, lekt pāri visam kam, kāpt pāri nokritušiem kokiem, brist pa nātrēm un tas viss) un chill, kur ej patīkami gar upi vai pa mežu un ir tīri omulīgi uz brīdi. kopā nepilni 30 km.

nu, 29.37 km :D

ar paliktuvi dīvaini sanāca, jo jāiečekojas citā viesnīcā nekā mūsējā. atklājās arī, ka Pīseks ir dīvaina pilsēta, kura totāli Nemāk barčikus. it kā sabūvējuši ir, bet kaut kā tomēr nav sanācis tā īsti līdz galam. bet paliktuvē bija jauks inner garden, kur toties varēja kvalitatīvi pačillot.

nākamajā dienā mēs centāmies atrast kaut ko nebūt, kur tajā pilsētā piesēst un izbaudīt brīvdienas. bet, kad izrādījās, ka pat Kozlovna, uz kuru bija liktas lielas cerības, šajā mega karstumā dod sēdēt tikai iekšā un dārzu aizbarikādējuši, nolēmām, ka pohuj visu un aizdevāmies uz Tāboru.

un Tābora ir tāds happy place, ka nožūžojām tur līdz pat pašam pēdējam vlak uz Prāgām.

ziniet, aizbraukt uz Čimelici nav nemaz tik viegli pat ar vlak. divarpusstundas un vairāki kavējieni vlakiem un aaa. (vispār, pirms fashionable virus situācijas, ČD vlaki gandrīz nekad nekavēja. tagad es neatceros pēdējo reizi, kad biju vlakā, kurš nevienā brīdī nebija delayed. viens te nesen iedzina savu delay, bet vienalga pa vidu bija delay.)

bet nu, izkāpām no vlak Čimelicē un dosies iet iet uz Písek. kaut kā tur jānokļūst.

starp citu vēl, tāds nice to have iešanā iet ir tracking app. īpaši, ja tāds kā Endo, kur zaja ik pa kilometram pasaka, cik ātri nogāji šo km. ir jestri zajai attaisnoties, kāpēc šoreiz ilgāk nekā parasti. padomiņš, kas tam nāk klāt ir - pie iešanas iet, nekādā gadījumā nesekojiet līdzi, cik km vēl palikuši, tas grauj morāli un līdz ar to visu pārējo.

ir karsti, spoža saule, tas viss. sākumā sanāk bik pa miestiem, kurā vienā aizgājām nepareizi par tālu, jo nebijām sapratuši, ka jāiet tur, kur sanāk pa mājas pagalmu iet. bet nu, katrā gājienā it kā vienreiz jāiet pa svešu pagalmu. so we thought. bet tad jau mežs un mežā ir labi. vienīgais.. ir karsti, so. mežā ir ēna un tas ir labi, bet ārpus meža (ne-pilsētā) ir saule, bet toties atsvaidzinošs vējš. VZ tur mocījās nevarot saprast, kā ir labāk :D takas ir traktoru izbradātas un dahuja koku ir nozāģēti vispār. tur tajos mežos bijusi konkrēta traktoru ballīte laikam.

pa brīžiem ir arī dubļi. vienā peļķē nejauši iekāpu tā, ka atkal nošmulēju visu kāju. es vispār iešanā iet esmu šmucīgāka nekā VZ.
bet tad sanāk līst krūmos. pa šauru, ne sevišķi iestaigātu taku, kur zem zāles ir dubļi un peļķes.
kaķ: es gribētu redzēt tomēr, kur te droši likt kāju.
VZ: nu, jāpieņem, ka nekur nav droši!
kaķ: nu, ja nekur nav droši, tad rodas ahtungs, jo kaut kur tā kāja tomēr jāliek eventually.

brienam tur pa nātrēm un slapju zāli, peļķēm, nesaprotamiem augiem. kukaiņi ir episkos daudzumos. nobrienamies līdz upei, lai secinātu, ka... aizgājām par tālu nepareizi. visi nopūšas, kāpj atpakaļ augšā un naivi cer, ka nebūs jāiet pa trakākajiem dubļiem atpakaļ. skatoties telepurķī domīgi secinam, ka ir jālien vēl biezākos krūmos. cauri tur izlienot, atklājas strautiņš un tam pāri... es teicu, ka huiņa, ne tilts un tik tuvu Tāborai, kā varēja neiemācīties no viņiem tiltus? VZ piezīmēja, ka tas nav tilts, tā ir truba. bet nu neko, tas izdarīts. jāiet tālāk.

it kā vispār gribas visādi rekomendēt Tāboru, kā the happy place, bet tur parasti visas paliktuves tā sabukotas, ka visi jau, šķiet, to sen zina anyways.

sestdien gan sanāca tā, ka.. bija plānots noiet 27 km pa mežu un gar upi, tā trase, kuru pagājušogad nenogājām, jo es Tāborā biju mazais, slimais nabadziņš. tur kaut kas ar to trasi nav labi, viņa varētu būt pārāk kļova, jo Māte Daba neļauj to nekā iet. pagājušogad saslimdināja mani 30 grādu vasarā. šogad tā lija, ka tas pat nebūtu bijis bravery tur iet iet, bet tas būtu bijis tupa stupid.

bet tam ir izgudroti barčiki!

Tābora ir tā maģiskā vieta, kur vjetnamietis piektdienā atvērts tikai līdz deviņiem, bet vēl desmitos ir vaļā. un tā pati vieta, kur sestdien apteksnis Cool Bar saka, ka svētdienā būs vaļā no 12, bet vēl pusdivos nebija. trijos gan bija.

Havanas barčikā noteikti ņemat manuela vistas tīstokli, tas ir ļoti labs. tikai bārda ir lēns un negribīgs apteksnis.

vispār brīvdienas izdevās izteikti brīvdienīgas. to nevar izstāstīt, cik brīvdienīgs chill visur sanāca. izrunāts tik daudz jestras huiņas, izmalkoti tik daudz gardi pivči un sidri. apskatīts tik daudz dīvainu ļaužu un mazliet pilsētas. vienīgais, ka paliktuve bija lejā pie upes un abus rītus sanāca sākt ar konkrēti stāvu kāpienu pa slapjām akmens trepēm. pa dienu atgriezties paliktuvē nebija opcija, jo cik var kāpt. toties milzu bonuss - paliktuvē Pie Kaķīšiem vispār ir arī kaķīši pie mājas saimniekiem. ar vienu ginger tom iedraudzējāmies sestdienas vakarā. pakasījām un visādi, kamēr pa terasi chill. bet nu, zvēriņam eventually bija jāiet Svarīgajās Zvēriņa Darīšanās.

ā, sestdienas vakarā Cool Bar bija pasualē labākais apteksnis. viņš bija neuzkrītošs, bet vienmēr uzradās apjautāties par aktuālajām vajadzībām pareizajā brīdī. ar uzrašanos nekad nesabiedēja ar pārsteigumu, bet nesanīgroja ar uzbāzību vai skaļumu.

kā bija Tāborā? kā jau vienmēr, kad aizbrauc uz Happy Place. nekas nesanāk kā domāts, bet viss sanāk lieliski.

Kalles koncerts bija skaists. jaunieši uz skatuves konkrēti kapteiņoja un noņirdzās. nu, starp savām plosošajām depresijas dziesmām. tiešām skaisti.
sākumā gan nevarējām atrast pareizo ieeju teātrī. jo neviens nebija iedomājies, ka teātra galvenās durvis nav oficiālā adrese. jo tā ir uz sānu durvīm. nu tām, kuras redzamas no Cool Bar. bet beigās izrādījās, ka koncis notiek backstage, kuram ir pašam savs backstage. uzvaras! cilvēku bija maz, bet tas nekas. vismaz man rokā neviens neiegrūdās.

Kalle ir tiešām fantastisks ansamblis. svētdien sēdējām laukumā un žūžojām ar sidriem, galvā skan Kalle un garām iet... Kalle!

bet nu jā. piektdienas vakars bija fantastiski. Kalles koncis tiešām, tiešām skaists. un vispār bija tik lieliski būt atkal dzīvajā koncertā. tā bija pietrūcis tas notikums kā tāds. dodiet, dodiet vēl! also, Kalle ir no Tāboras, kā jau visi zina, apskatīt viņus savā natural habitat arī bija kļova. highly recommend.

un tad sagrābāmies pivčus, pieturējām Havanā pie bārdas, devāmies uz piebukoto paliktuvi, kas saucas Dzīvoklis Pie Kaķīšiem.

ak jā, kā pirms konča sāka līt, tā lija, vispār, līdz svētdienas pēcpusdienai. bet tas netraucēja piektdienas vakarā piesēst ar pivčiem dzīvokļa terasē. netraucēja gan. tur labi bija. tikai kaut kādā brīdī palika pārāk jau slapjš. bet neko. promises, ka sestdien beidzot dos mazliet pagulēt, nevis metīs kaut kur ārā.