Jau kādu brīdi ik pa brīdim nodarbina domas par ēdiena asumu. Kaut kā baigi panesies, ka organisms prasa ēst tā, lai deg mute. Un tad ir laime. Bet ko es šajā sakarā esmu novērojusi? Ka tie jūsu ēdieni, kas pēc piparu skaita ēdienkartē būtu ugunsrijēju bērniem domāti, nu totāli nav asi nemaz. Visrūgtāk to pagaidām gadījies secināt bija Mexican restorānā. Ā, tajā veģetāro indiešu arī. Nu nopietni? Kas tas par false advertising? Es jau tā esmu tik tāds iesācējs asajos ēdienos. Bet tāpat bezmaz jānēsā čili pārslu trauciņš līdzi vai kaut kā tā.

šodien iegāju Makdonaldā, tad Burgerkingā, abos nogrozīju galvu, jo itin nekas nevilināja. Blakus bija japāņu ēstuve. Tur iegāju pēc nūdelēm un kā garda. Gāju ārā smaidīga, tur saprot asumu.

Citās ziņās, ļoti daudz ko esmu sākusi darīt autopilotā. Jūtu, ka drīz būs pārmaiņas.