Bija divi onkuļi ar garām bārdām, viņi teica, ka tehnoloģiju attīstība, jaunu tehnologiju (ražošanas līdzekļu) ieviešana mainot sabiedrisko virsbūvi, sociāli-ekonomiskās attiecības. Viņi ielika šīs teorijas rāmī vācēju sabiedrības, vergturību, feodālismu, kapitālismu un vēl viss kaut ko citu. Procesi un aktivitātes, kā šī maiņa notiek, īstenībā vēsturiski ir daudz otrškirīgāki par pašām pārmaiņām. Taču sava laikmeta cilvēkiem, ja tie nevēlas pārmaiņas izdiskutēt un par tām vienoties mierīgā ceļā, tas bieži vien nozīmē sāpīgu turbulenci.

Konservatīvo kustība, protams, nav vēsturiski nepieciešamais pārmaiņu virziens. Kaut vai tāpēc, ka konservatīviem pašiem nav skaidrs, kādu ekonomisko politiku viņi vēlas. Viņi svārstās starp pilnīgu laissez fair vienā galējībā un komandekonomiku (dāsni valsts pabalsti heteroģimenēm ar bērniem, īpaši regulējumi, kas saglabā primitīvas darbavietas, īpaši regulējumi, kas saglabā mazos, rokdarbu uzņēmumus, primitīvas lauku saimniecības, kooperatīvus) otrā galējībā. Neviens no šiem virzieniem nav postkapitālisms.

Bet konservatīvo kustība ir tā, kas apvieno dabisko neapmierinātību ar ekonomikas digitalizāciju - viduškiras izzušanu un stāru ekonomikas rašanos, prekariāta un platformu ekonomikas rašanos un tam sekojošo sociālas mobilitātes mazināšanos. Tā kā konservatīvisms mēdz no savas apziņas izslēgt refleksiju par ekonomiku (viņuprāt - ko tur par to domāt, tur viss notiek dabiski un mainīt neko nevar un nevajag), tad rūgtumu tas sublimē kontrariāņu ideoloģiskās kustības, kas mūs laikmetā ir sanācis tāds, kāds nu tas ir. Konservatīvo kustība ir turbulences elements, kas parāda, ka ir nepieciešamas diskusijas un jauns sociālais līgumu. Bet tajā pašā laikā konservatīvo kustība necenšas būt konstruktīvs ceļš uz šo līgumu.