Tu esi kādā partijā pašlaik un gribi ko risināt?

(Reply to this) (Thread)

Atbildēt ar pretjautājumu nav pieklājīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu labi. Tas, ka ir par maz naudiņas uz rokām, līdz ar to nāk klāt nogurums un pārslodze. Visnepatīkamākā ir tā fona nedrošības sajūta, ka nevienam amatam nevari uzticēties, piem., ārstiem, visi melo, visu laiku ir sajūta, ka visi mēğina apšmaukt, kaut ko pārdot vairāk utt. Bet tāda maza un kaitinoša ir kaimiņu nespēja sašķirot atkritumus:))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paldies par atbildi.
redz, mēs katris dzīvojam burbulī un gribas redzēt, kas citiem rūp sabiedrības līmenī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man ir mazs burbulis. Man nav tēvē un nelasu ziņas, jo esmu pārāk jùtìga un man rūp un es sakreņķējos, bet, ja sekotu līdz, tajā bezpalīdzības apziņā, ka nevaru neko ietekmēt, man nepietiktu spēka dzīvot/izdzīvot.

(Reply to this) (Parent)

no vienas intervijas ar Ritu Grāveri:
latviešiem var atrast teju vai visu, kas kopīgs ar Eiropu, izņemot sakāmvārdu par to, ka latvietis ir saimnieks savā mājā. Tā vietā ir “Ne mana cūka, ne mana druva” un tamlīdzīgie. Un parādās nepalīdzēšana, nosūdzēšana, jo – svarīgākais ir tikai izdzīvošana. Bet tautu nedrīkst pazemot tiktāl, noliekot to izdzīvošanas līmenī, kā tas, piemēram, izdarīts šodien. Tautai jāciena pašai sevi… Atzīšos, par šodienu man vispār grūti runāt, kamols kāpj kaklā…


mana sāpe, ka vēroju, ka latvieši vēl nemāk saimniekot, tup tādi apvainojušies, vīlušies, it kā ko solītu nesagaidījuši, un aizbrauc un ķengājas. It kā valsts/zeme būtu ko parādā. Pašiem jāsaimnieko - kāpēc šīs, lūk, apziņas trūkst? Tiek pie varas - cietsirdīgi izsaimnieko, netiek - gļēvi aizbrauc.

(Reply to this) (Thread)

starp citu - Tu esi pieaudzis cilvēks, vai esi kādas politiskas partijas dalībniece?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

neesmu. Tuvs cilvēks gan ir, un vīlies par bezspēcību & netīrām biznesa "sarunāšanām", daudz vairāk laba paveicis, sākot no sevis, lokāli, dodoties strādāt lauku skolā, velkot bērnus laukā no nelabvēlīgas vides, mājām, ģimenēm uz skolu.

garš stāsts. Politika nav vienīgais veids, kā mainīt lietas uz labu.

(Reply to this) (Parent)

Pārāk īsa atmiņa gan vēsturiski, gan attieksmē pret konkrētiem politikāņiem un ierēdņiem (bet, salīdzinot ar citām Eiropas tautām, tā nebūt nav pati īsākā).

vissvarīgākie:
1) joprojām, pie esošajiem ģeopolitiskajiem apstākļiem un vēsturiskajiem precedentiem zema nacionālā/tautiskā pašapziņa, kas sakrīt ar zemu valstsgribu.ar šo sakrīt hroniskā nespēja un nevēlēšanās kopš LTF laikiem risināt slāvu kolonistu problēmu LV.
2) joprojām drausmīgs sovoku mantojums, uzslāņojumi, bremzes, klizmas, neirozes, deformēta pasaules aina utt.
3) pārāk liels materiālisms, visu svarīgāko jautājumu reducēšana līdz maizes un "saimniekošanas" lietām, tas gan, iespējams, jau kopš dzimtbūšanas.

(Reply to this) (Thread)

Laikam parakstos zem šī un to visu parasti ārēji manifestē nepārtrauktā čīkstēšana. Čīkst pat tad, kad paši 100% vainīgi un atbildīgi, bet vēlas savu tupumu un ļaunumu uzprojicēt uz kādu nežēlīgu likteni.
Tiesa, ir tautas, kurām šobrīd iet vēl ļaunāk un kuras pēc 100 gadiem varēs pievienot romiešiem mirušo nāciju panteonā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, bāc, sasodīts, kā es to varēju piemirst - čīkstēšana, vaidēšana un sūkstīšanās, iespējams, ir pat daudz lielāka problēma par visu manis minēto, jo tieši čīkstēšana traucē risināt visu pārējo. Es šo latviešu čīkstēšanu vēl saistu ar drausmīgu nepateicību (Providences priekšā).

(Reply to this) (Parent)

1) krāpšanās un negodīgums. Tas ietver gan korupciju, gan aplokšņu algas, gan zagšanu tās pamatformā utt.... nr. 2) izriet no pirmā - nedrošības sajūta, jo nevar nevienam un nekam uzticēties. 3) stress un saspringtums, kas rodas no 1. un 2. Un tiek vairots, jo visu vajag tūliņ, uzreiz un labāk - vakar. Bet bez pamatiem māju neuzcelsi... un kur nu vēl steigā.....

1. Korupcija un nesaimnieciskums - nav jābūt auditoram, lai ik uz soļa redzētu valsts budžeta līdzekļu vieglprātīgu izlietošanu. Ne tikai par savtīgām un koruptīvām lietām, bet arī kopumā terējot naudu uz neprioritārām vai nekvalitatīvām lietām. Pie šī punkta arī gribētos minēt vieglprātīgu un nejēdzīgu normatīvo regulējumu, kas sagādā ciešanas valsts pilsoņiem un vienlaikus nerisina aktuālus problēmjautājumus (too much too less government).
2. Domāšana par savu dzīvokli, vai kāpņu telpu. Man liekas, ka tajā teicienā par dārgām mašīnām un sūdīgām ielām kaut kas ir. Visspilgtāk man šķiet tas iezīmējas, kad kaut kas ir jāapvieno - iestādes, skolas, pagasti utml. Visi allaž ir gatavi domāt par to cik sūri tas būs pašiem, nevis par to, ka no kopējās bildes viedokļa tas ir jēdzīgi.
3. Kaut kāds vājums, nodurts acu skatiens, klusa balss un kautrīga pacietība. (Šī gan ne vienmēr ir slikta īpašība, bet domāju, ka tā ir pamatā daudzām likstām un nelaimēm).

1.Mēs ceram, ka kāds pateiks priekšā, ko un kā mums darīt. Neesam paši īsti līdz galam izdomājuši, kāds ir mūsu - kā valsts mērķis, vērtības, ko mēs gribam panākt. (Ja cilvēks nezina, ko viņš grib darīt, viņam arī iestājas depresīvs noskaņojums).
Mēs lietojam dubultos standartus. Gribam, lai valsti vada godīgi, čakli, gudri cilvēki ar kristālskaidru reputāciju, kuri nekad ļaunprātīgi neizmantos savas pilnvaras un savu darbu darīs pēc labākās sirdsapziņas. Bet tajā pašā laikā bieži vien pret sevi, savu dzīvi un savu darbu neizvirzām tikpat stingras prasības. Lai gan mūsu darbs un mūsu attieksme arī ietekmē kāda cilvēka dzīvi (paviršs frizieris slikti nogriež matus un sabojā dienu kādam clvēkam, paviršs ārsts neizārstē cilvēku, pavirša būvnieka dēļ sabrūk māja, paviršs izmeklētājs neatklāj noziegumu un noziedznieks turpina zagt vai slepkavot, vecāki, kas nepievērš uzmanību savam bērnam, palielina iespēju, ka bērns nokļūs nelabā sabiedrībā un savā dzīvē savārīs daudz ziepju u.t.t.
3. Mēs nepiedodam kļūdas un esam ļoti bargi kritiķi. Nevis konstruktīvi kritiķi, kuri saka, ka "laba griba arī nav peļama" un dod padomu, kā to izdarīt labāk, bet tādi: "Ja uzreiz nemāki ideāli to darīt, tad labāk nemaz nelien".

Korupcija un nespēja godīgi sadarboties.

Manuprāt, latviešu problēma ir izmērs. Es domāju, ka, lai tauta iegūtu drosmi dzīvot, tai ir jābūt lielai, tās ir jābūt daudz. Desmitiem miljonu. Vairāk. Maza tauta neizbēgami ir gļēva. Pārējās problēmas vairs nav svarīgas.