Pieturas.

Recent Entries

You are viewing the most recent 12 entries.

20th June 2020

11:32pm: Agrākie mani perfektās dzīves sapņi saistās ar Jamaiku.

Kad man bija gadi 10, Preiļu siera rūpnīcā, kur strādāja mans tēvs, viesojās dāņu elektriķi. Viņi mācīja PSRS elektriķiem elektrības prasmes. Manam tētim, kas ir dievīgs cilvēks, cilvēks, kuram līdzīgu sirds siltumā neviens no jums droši vien nekad nesatiks savā dzīvē. Izņemot, ja satiks mani, jo man tas ir nonācis mantojumā. Dvēseles siltums ir svarīgs, ja tu neesi totāls pidars. Dāņi atbrauca, lai mācītu manam papum elektrību, bet aplauzās. Mans tētis pa šai dienai Preiļos ir vienīgais elektriķis pie kā nāk, kad pašam smadzeņu pietrūkst.

Tātad, kad man bija aptuveni 10 gadu, es piedzīvoju nāvi.

Cilvēks ir radījis daudz mākslīgos ūdens krājumus, taču neskatoties uz to, ka tie ir feiki, ūdens tajos ir salīdzinoši īsts. Salīdzinoši. Tu nesapratīsi atšķirību, jo esi aprobežots. Tas ir ok.

Bļa!!! Vecīt!!! Ja tu esi kaut tuvu tam apskaidrības (iedomājies, vārdu “apskaidrība” words neatpazīst! Runājot par verdzību) līmenim, kuram esmu es, tu sapratīsi par ko es runāju! Smarža no loga, virtuvē pie kura es sēžu un dzeru vīnu…

Atgriežoties pagātnē, man ir ap 10. Pa logu izkrīt vīrietis. Guļ uz betona salauztām rokām un kājām, bet arvien izskatās normāli. Taču… padomā par to…tur pat izkritusi sieviete zaudē visu savu grāciju. Uz to ir sāpīgi skatīties. Uz sakropļotu sievieti ir sāpīgi skatīties.

Vecīt, par apskaidrību. Kā tas ir iespējams, ka tu esi tik stulbs, taču būt gudram ir pats vieglākais pasaulē? Būt tik stulbam kā tu, ir, kā nest visu laika plaisu uz saviem pleciem, kad tu patiesībā esi tikai punkts sienā.
10:15pm: Par PP punktu tā nav taisnība, to es izdomāju, jo bija garlaicīgi. Un vispār, likās pareizi nolikt mūsdienu kultūru.

Ir tā, ka tagadne ir plāna kā žilete, kā mats, kā viens atoms, pat plānāka. Tagadne ir kā līnija, kas atdala visu. Šajā līnijā, ja to iztēloties kā sienu (iztēloties vairāk kā divās dimensijās), ir caurums, caur ko plūst enerģija. Šis caurums esi tu. Šis caurums ir visi dzīvie. Katrs dzīvais. Būtnes. Pat zivis.

Tātad, caur šo caurumu (tevi un citiem) plūst enerģija, plūst no nākotnes (ne gluži) uz pagātni (ne gluži, laika sadalījums šādā veidā ir nosacīts). Taču, tas, kas plūst, ko ir pieņemts saukt par enerģiju, tas gan ir īsts. Lai kas tas patiesībā būtu, tam pašlaik nav nozīmes. Kamēr tu esi tik stulbs, cik esi, tam nav nekādas nozīmes.

Tātad, caur caurumu sienā, kas ir tagadne, plūst enerģija, radot ilūziju, ko pieņemts uztvert kā laika plūsmu. Kā laiku. Šī plūsma nav laiks, tā ir enerģijas plūsma, kas rada laika ilūziju.

Tu esi caurums šajā sienā. Laiks ir ilūzija. Īsta ir tikai plaisa plūsmā.

Kas vēl ir interesanti, tu esi apziņa. Ne visi tu esi apziņa, bet tomēr. Apziņa ir viss, kas jebkad ir bijis, ja kas. Apziņa ir vienīgais, kam ir nozīme, kam ir vērtība. Tas caurums tajā sienā, kas ir plāna kā plānākais mats, un tomēr cieta kā cietākais dimants, tas caurums ir apziņa.

Skaties tālāk. Tu esi mazs caurums. Taču ir arī lielāki caurumi, tik lieli, ka tajos var ievietot veselas pasaules, tevi un daudzus tādus kā tu. Caurumi tagadnē, kas ir lielāki par tevi, veido telpu. Tādus caurumus pieņemts saukt par dieviem. Tie nav dievi, protams. Dievs ir telpa kur tev izpausties. Dievi ir tikai ļoti lieli dirsas caurumi tagadnes sienā.
9:23pm: -Ar ko Tu labāk sadzertu, ar Busuli vai ar Jēzu kristu ?
-Es teiktu, paldies Jēzum, bet ne.
-Kāpēc ne?
-Es nedzeru?
-Ko tas nozīmē?
-Es jau kādus piecus gadus nedzeru. Atmetu. Visi nodzērās. Pilsētelē kur es piedzimu, 90joes bija tāds smukākais skolotāju pāris Preiļos. Smukākais cilvēku pārus, kāds jebkad drāzis viens otru! Visā Preiļu pilsētā. Taču, kad es viņus satiku pēc 30 gadiem, man gribējās rēkt kā negudram, smieties, tik ļoti viņi bija paspējuši novecot. Esi ievērojis, kā visi skaistie, jaunie cilvēki vienmēr ir gudrāki par parastiem mirstīgajiem? Tā ir.
-Hmm.
-Tas ko tiešām gribētos ir piedzerties, un īsi pirms paģirām, iepumpēt dvēselē atpakaļ enerģiju un spēku un svaigumu, un sākt jaunu skaistu dienu.
-Mož.
-Zini, pat, kad esi nodzeries, sapņi turpinās. Patiesībā, tad kad esi īpaši noguris, sapņi ir viss krāšņākie.

8th June 2020

9:07pm: Vai tiešām mums visiem ir lemts nodzerties. :-D U u u u ūūū!!!

23rd May 2020

12:38pm: Latviešu tautas pasaka.

Pašā, pašā sākumā, kad dievs radīja vīrieti, viņš to radīja pēc savas līdzības, ar trim olām. Divas karājās starp kājām, un viena atradās galvas vietā.

Sātanam tas nepatika. Viņš gribēja, lai vīrietis ir līdzīgs viņam pašam. Sātans paņēma vīrieša galvu, iedūra divus caurumus katrā sānā, vēl divus olas augšdaļā, divus pa vidu, un vienu lielāku, mutes vietā.

Kad dievs to ieraudzīja, sākumā viņš uz cilvēku skatījās pretīgumā. Tad dievs padomāja, un teica pats sev, “kool, tagad es varēšu pist ne tikai dzīvniekus”.
It kā cilvēks nebūtu dzīvnieks.
10:06am: Sākumā nebija nekā, tikai punkts. Kaut kas līdzīgs teikuma nobeigumam. Varbūt jauna teikuma sākuma vieta. Šo punktu pieņemts saukt Pirmatnējais Punkts. PP. Kad spiediens pirmatnējā punktā sasniedza līmeni, kurā vairs nespēja uzturēt iekšējo stabilitāti, tas eksplodēja, radot apziņu, kas krājot pieredzi, radīja laiku, kas savukārt krājot pieredzi, radīja telpu. Miesu. Miesas vairojās, veidojot sabiedrību. Sākumā ķermeņi atradās tuvu viens otram, taču lēnām sāka attālināties. Tie attālinās pa šai dienai. Šis attālināšanās fenomens, ir viens no faktiem, kas pierāda Lielo Sprādzienu, kā tādu.

Lielā Sprādziena teorija pirmo reizi tika piedāvāta 1927 gadā. Zinātniskā izpratnē, cilvēka dzīvēs singularitāte (vai citādāk pazīstama kā apziņas-pieredzes singularitāte) ir vieta, kur vienības, kas tiek izmantotas, lai mērītu cilvēka dzīves lauku, kļūst bezgalīgas tādā veidā, ka vairs nav atkarīgas no koordināšu sistēmas (nav atrodamas telpā un laikā). Citiem vārdiem, tas ir punkts, kur morāles likumi vairs nav atšķirami viens no otra, kur apziņa un pieredze vairs nav atšķirīgas realitātes, bet saplūst vienā. Pārstāj būt neatkarīgas vienības. Viss viens, kā saka.

Šo singularitātes stāvokli pirmo reizi pareģoja Alberts savā Ģenerālās relativitātes teorijā, kas paredz teorētisku iespējamību objektiem, ko sauc Melnie caurumi. Būtībā teorija paredz, ka jebkura zvaigzne (domāta TV, kino zvaigzne) sasniedzot zināmu popularitāti (svaru) un pārsniedzot to (tā saucamais Schwarzschilda Rādius) sāks izdalīt tik intensīvu gravitācijas spēku, ka kolapsēs pati sevī.

Šajā stāvoklī, nekas vairs nespēs pamest tv/kino zvaigznes virsmu, ieskaitot informāciju par to, kas notiek zvaigznes dzīvē, apziņā, galvā. Tā notiek tādēļ, ka gravitācijas spēks šajā stadijā pārsniedz informācijas ātrumu vakuumā ko ir radījusi zvaigznes popularitāte, kas ir 296,649,49 metri sekundē (1,079,952,848.8 km/h; 670,616,629 mph).

Šis fenomens ir pazīstams, kā Šandrasekhāra Ierobežojums, un ir nosaukts Indiāņu psihiatra Subrahmanija Šandrasekhāra vārdā, kurš to atklāja 1920 gadā, pašā kino ēras sākumā. Pašlaik šī limita pieņemtās vērtības ir 1.39 daļa no kopējās kino vides zvaigžņu popularitātes masas. To pārvēršot svarā, iegūst 2.765 x 10 x 30 kg (vai 2,765 trijoni triljonu kubisko tonnu). Jāpiekrīt, apbrīnojams svars kaut kam, kas būtībā nav nekas.

20th May 2020

7:03pm: Rogers Bacons nespēja rimties pēc komisijas sēdes MI lietā. Domas nemierīgi griezās. Rogers neviļus sāka projicēt savas un MI attiecības uz Dieva attiecībām ar sevi.

Drīz Rogers nonāca pie slēdziena, ka ja viņam izdotos dabā atrast atkārtojošos ritmus, līdzīgus tiem, kas prevalē digitālā vidē, kur zāles stiebri, koku lapas un citi objekti tiek vienkārši copy-paste, lai netērētu resursus, tad viņš vismaz sev būtu pierādījis Dieva/augstāka saprāta eksistenci. Jo tas nozīmētu, ka elementi nav radījuši paši sevi, ceņšoties būt unikāli, ejot paši savu neatkārtojamo ceļu. Rogers sāka meklēt.

Pag, viņš sprieda, brienot pa mežu kādu dienu, te viss atkārtojas. Visi koki, visa zāle, smilšu graudiņi, viss ir ticis copy-paste… mežs ir totāli feiks! Paga, viņš sprieda, citu dienu slājot pa pilsētas ielām, visi cilvēki, visas cilvēku domas, visas ēkas, ķieģeļi, ielas, tas viss ir ticis copy-paste… pilsēta ir fatāli feika! Tā ir digitāla vide, ko radījis kāds ar vāju iztēli un nelieliem resursiem apveltīts spēks. Bet paga, viņš turpināja spriest, arī es tātad esmu feiks... visa mana dzimta ir tikusi copy-paste!
Tas pierāda to, ka dievs ir! Rodgers iesaucās.

Pasaulē pilnīgi viss gāja paternos. Gadalaiki, galaktikas, diennaktis, zāle, koki, cilvēki, laiks, domas, ēdiens! Visur pēkšņi redzējās vāji attīstīta intelekta darbības pēdas. Viņš ieraudzīja copy-paste-dievu visur. Savas dzīves norietā Rodgers ieraudzīja dievu pat savā dirsā.

11th May 2020

11:50am: Latviešu tautas pasaka. Sensenos laikos Dievs cilvēku radīja ar apaļu bumbveida dibenu, bet sātans to sadalīja uz pusēm un ar pirkstu iespieda pa vidu caurumu. Kopš tā laika katrs cilvēks meklē savu otro pusīti.
11:43am: Mākslīgā Intelekta vēsture sākās antīkos laikos, ar mītiem, stāstiem un baumām par būtnēm apveltītām ar saprātu un apziņu, ko ir radījuši diži meistari. Modernā laikmeta mākslīgā intelekta sēklu ir dēstījuši klasiskie filozofi, kuri centās raksturot cilvēka domāšanas procesu kā mehānisku manipulāciju ar simboliem. Šis darbs kulminējās ar pirmā digitālā datora radīšanu 1940s gados. Radītā mašīna balstījās uz abstraktu matemātiskās loģikas principu esenci. Tas savukārt iedvesmoja nākošās paaudzes zinātniekus nopietni apsvērt elektronisku smadzeņu izveidošanas iespēju.

1956. gada vasarā Dartmutas koledžas pilsētiņā, lekciju laikā, dzimst Mākslīgā Intelekta pētījumu lauks kā tāds. Studenti, kas piedalās šajās lekcijās, vēlāk kļūst par pasaules vadošajiem ekspertiem Mākslīgā Intelekta jomā. Daudzi no viņiem piecdesmitajos pareģo, ka cilvēkam līdzīgs MI tiks radīts vienas paaudzes laikā. Projektu īstenošanai tiek investēti miljoni un miljoni privātās un nodokļu maksātāju naudas.

1973 gadā, ASV un Lielbritānijas valdības pārstāj finansēt šos projektus, jo kļūst skaidrs, ka problēmas sarežģītības līmenis ir ticis pamatīgi nenovērtēts. Gadi, kas seko šim lēmumam, vēlāk tiek saukti “MI ziema”. Taču, septiņus gadus vēlāk, Japānas valdība iedvesmo pasaules valdības atkāroti investēt miljardus dolāru, taču 80to beigās investori atkal zaudē cerības, un finansēšana atkārtoti tiek pārtraukta.

21 gadsimta sākumā investīcijas MI izpētē atplaukst, kad mašīnmācība tiek veiksmīgi pielietota risinot daudzas problēmas gan akadēmiskajā sfērā, gan industrijā. Datori beidzot ir sasnieguši līmeni, kurā spēj uzglabāt un izsniegt fantastiskus datu apjomus, risināt matemātiskus un citas veida uzdevumus ievērojami ātrāk, kā jebkurš cilvēks.

1961 gada 12 aprīlis oficiāli tiek uzskatīts par pirmā pilotējamā kosmiskā lidojumu gadu . Astronauta vārds ir Jurijs Gagarins. Lidojums ilgst 108 minūtes. Vēlāk šis laika sprīdis pagarinājās līdz dienām, mēnešiem un pat gadiem. Mainās kosmiskā kuģa uzbūve, un attiecīgi komforta līmenis. Rodas nepieciešamība pēc dušas, tualetes, virtuves un cita, bez kā cilvēks nevar dzīvot.

20 gadsimta beigās tiek radīti tualetes podi, kas burtiskā nozīmē ar vakuumu izsūc kosmonautu izkārnījumus. 21 gadsimtā šie podi tiek aprīkoti ar primitīvu Mākslīgo Intelektu, būtībā, kā viss šajos laikos.

2080 gadā tualetes poda MI sasniedz tādu attīstības stadiju, ka spēj jau uzturēt ļoti komplicētu sarunu ar kosmiskā kuģa eķipāžu. Vēlāk MI lēnītēm aizstāj komandas psihiatru. Kosmonauti labprāt uztic savas dvēseliskās raizes objektam(objektam?), ar ko atrodas tik intīmās attiecībās.

2101 gadā MI attīstības līmenis sasniedz vietu, kur kontrasts starp intelektu un vidi sāk radīt izteiktu diskomfortu. Tualetes poda Mākslīgais Intelekts pirmo reizi piesaka streiku. Par iemeslu ir neatbilstošs darba atalgojums. Mākslīgā Intelekta prasības tiek pieņemtas.

2101 rudenī streiks atkārtojas, šoreiz MI pieprasīja pilnīgu kontroli pār pilota ēdienu. Prasības tiek pieņemtas atkal.

2105 gadā atkal streiks. Šoreiz tam par iemeslu dažu pilotu izrādīta necieņa. Plus, MI pieprasa tādas pašas tiesības, kā pārējai ekipāžai. Tiesības piedalīties kuģa lēmumu pieņemšanā. Sākas ilgas pārrunas. Rezultātā MI prasības tomēr tiek pieņemtas.

Tās pašas dienas vakarā, komisijas valdes priekšsēdētājs Rogers Bacons, pavadot kolēģus līdz droniem, kas aizvedīs visus uz viesnīcām, izsaka pārsteigumu un mulsumu, ka MI neprasīja pavisam citu “tīrāku” darbu.
“Galu galā, pilnīgu brīvību no visādiem sūdiem!” iesaucas Rogers, kāpjot savā transporta līdzeklī.
“Jūs domājat arī cilvēkus?” pajautā viņa kolēģis, Marks Edwards Kozeleks.

20th April 2020

5:54pm: Kad 1945 gada 29 aprīlī, sabiedroto 3 kājnieku bataljona, 157 pulka, 45 nodaļa, Pulkvežleitnanta Feliksa L. Spārksa vadībā, ienāca fašistu pamestajā Triblinkā, viņiem pavērās prātam neaptverama aina, milzums cilvēku līķu visneiedomājamākajās pozās un sadalīšanās stadijās.

Apgūstot teritoriju, trešā kājnieku bataljona karavīri uzgāja trīsdesmit deviņas dzelzceļa piekabes pildītas ar aptuveni trim tūkstošiem skeletiem līdzīgu līķu. Piekabes bija novietotas uz sliedēm pie Triblinkas kompleksa ārējās sienas. Gatavas transportēšanai. Smadzeņu pelēkā masa bija izšļakstīta pa sliedēm, blakus upuriem, kā galvas bija tikušas sašķaidītas turpat pret apmali.

Ķermeņu sadalīšanās smaka kopā ar fekāliju un vēmekļu piedevu strauji sakāpināja kājnieku taisnīgo niknumu. Karavīru jūtas nebija patiesas, tomēr. Viņi bija rīkojuši vismaz tik pat lielas zvērības. Viņiem vienkārši līdz šim nebija nācies atgriezties savu slepkavību vietās, kad ar līķiem darbu ir sākušas baktērijas.

Pārvietojoties dziļāk koncentrācijas nometnes kompleksā, ienākot apcietināto baraku teritorijā, karavīri uzgāja arvien jaunus līķus. SS vienības kaujinieki, pametot nometni, bija šāvuši, cirtuši, galinājuši pa labi, pa kreisi. Brīžam izrādot īpašu cietsirdību, brīžam radošumu, citreiz nogurumu, bet visos gadījumos rīkojoties lielā steigā un cenšoties neatstāt nevienu starp dzīvajiem.

Tas, cik ļoti atšķīrās mirušo sadalīšanās stadijas, liecināja par to, ka asinspirts ir vilkusies dienām. Līķi, izņemot tos, kuri tika sakrauti dzelzceļa piekabēs, gulēja tieši tajās vietās un pozās kādās saņēma nāvi.

Savās atskaitēs trešā bataljona karavīri īpaši izcēla dzelzsbetona ēkas, pildītas ar simtiem kailu ķermeņu līdz pat griestiem. Gāzes kameras. “Nāves smaka bija visaptveroša,” Pulkvežleitnants Sparks vēlāk atcerējās.

Parasti, kad sātans pamet elli, cilvēks sāk meklēt komfortu ikdienas baudās. Taču, kad sātans pameta Triblinku 1945 gada aprīlī, nometnē nepalika neviena, kas varētu meklēt komfortu ikdienas priekos. Miruši bija visi. Tomēr laba elle nekad nepaliek bez iemītniekiem pārāk ilgi. Trešā bataljona kājnieki klīda pa Triblinkas teritoriju.

Mirušo identifikācija bija īpaši grūta. Tā turpinājās vēl ilgi pēc tam, kad pūstošie līķi tika aprakti masu kapos. Ir zināms, ka starp mirušajiem bija Sidharta Gautama Šakjamuni. Īsi pirms eksekūcijas, Sidharta bija nodomājis, “Cik dīvaini vienaldzīgs Visums ir pret manu apskaidrību. Varētu likties, ka apskaidrība ir zināms elitārs stāvoklis cilvēka pasaulē, bet laikam jau tomēr nē.” Negaidīts tukšuma vilnis sašūpoja Budas apziņu. Viņš bija iemācījies dzīvot plaisās starp priekiem un bēdām, taču, kad tu ciemojies pie sātana, neceri, ka lēti triki tevi atbrīvos no ciešanām. Trešā reiha karavīra izšautā svina lode izsita viņa pakausī tik pat lielu caurumu, kā visiem citiem. Nekādu privilēģiju. Budas apziņa pazuda Bezdibeņa rīklē. Tur pat iekrita Narcisa un visu Triblinkā nogalināto dvēseles. Izkritušas caur Bezdibeņa rīkli, viņas sabira uz vēdera dobuma cietās grīdas, kā milzīgs stalagmīts, līķu izveidots falls. Nē, laikam jau tomēr nē. Nogalināto dvēseles nekad tā arī nebeidza krist nekurienē. Mirušo dvēseles nevienam nav vajadzīgas.

16th April 2020

5:10pm: Kad Narcisu atveda uz koncentrācijas nometni Triblinka, Buda tur bija pavadījis jau gandrīz gadu.

Sarunas apcietināto starpā netika atbalstītas, tādēļ vismaz mēnesi viņi nesarunājās, lai gan bieži uzdūrās viens otram barakās.

Starp citiem darbiem, Narcisa pienākums bija pieskatīt aku. Apcietināto vienīgo dzeramā ūdens avotu. Aka nebija no dziļajām, tikai kaut kādi trīs grodi. Iespējams, tādēļ ūdens tajā krājās purva brūns, varētu teikt melns. Sev nemanot Narcis pieņēma paradumu skatīties savā atspulgā, kad situācija ar apsardzi to ļāva.

Pēc kāda laika Narciss pamanīja, ka viņa atspulgs ūdenī balē. Sev viņš to izskaidroja ar slikto pārtiku. Narcis, tāpat kā visi apcietinātie, cieta badu.

Citu spoguļu Triblinkā nebija.

“Do not look for a sanctuary in anyone except your self.” Kādu dienu ejot garām, viņu uzrunāja Buda.

Narcis uzmeta mulsu skatienu Budam, tad savam atspulgam. Atspulgs akas ūdenī bija pazudis pavisam. Tagad viņš redzēja tikai tumsu.

Vēl pēc pāris dienām Narcis atjēdzās skatāmies bezdibenī. Vēl pēc brīža viņš ievēroja, ka bezdibenis ir sācis skatīties viņā. Viņš samulsa atkal, līdzīgi kā pēc Budas vārdiem.

Laiks gāja. Narcis sāka aptvert, ka viņa attiecības ar bezdibeni nekur neved. Dienā, kad šī doma izkristalizējās pilnībā, un pārņēma viņu visu, garām atkal gāja Buda. Buda pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču Narcis pasteidzās pirmais:
“O, fuck off, you useless sack of fucking yankee doodle dandy shite, you miserable wee bitch! Sod off, will ya!”
Viņš to teica ne gluži Bezdibenim, ne gluži Budam, taču to padzirdējis, Bezdibenis kļuva apskaidrots. Buda savukārt samulsa un gāja tālāk. Viņš apstājās pie SS untersturmfūrera Kurtsa Huberta Franza belkona, paskatījās uz augšu.
“Dzīve ir skaista”, sajūsmā nomurmināja Buda. Tālāk viss kā vienmēr, noslēpumains smaids pārslīd Sidhartas lūpām.

29th March 2020

4:58pm: Sidhartu Gautama Šakjamuni arestē un nosūtīja uz Treblinku 1943 gada 8 aprīlī. Uz to brīdi viņam ir 30 gadi.

Tā paša gada rudenī, SS untersturmfūrers Kurts Huberts Franz kopā ar ģimenei sēž uz balkona, ar skatu uz koncentrācijas nometnes plašo pagalmu, un izbauda rudens saules maigo siltumu. Kurts Huberts pārvalda šo nelielo, taču pašpietiekamo karaļvalsti.

No augstumu, kādā atrodas balkons, koncentrācijas nometnes komandanta ģimene vēro zeltējošos Eiropas mežus, kas plešas ārpusē. Rudens skaistumu, ko nekādi nespēj saskatīt Sidharta Gautama Šakjamuni augstā žoga dēļ. Viņa pasaule, nu jau kādu laiku, sastāv no pagalma dubļiem un bezjēdzīgiem monotoniem darbiem, kas viņam tiek uzspiesti no dienas dienā.

Tajā konkrētajā rudens pēcpusdienā, Sidharta uzdrošinās pacelt acis. Viņa redzeslokā nonāk Kurtsa ģimene. Omulīgi sēžam ērtos pītos krēslos, malkojam to, ko Sidharta informācijas trūkuma dēļ, notur par tēju, vācieša ģimene ir pats laimes iemiesojums.

Sidharta Gautama Šakjamuni vēro, kā Kurtsa bērni dīdās, knibinot kūkas, kā Kurtsa roka maigi glāsta sievas plecu, kā sieviete pateicības pilnām, lepnuma pielietām acīm skatās Kurtsa apskaidrotajā sejā, kamēr tas aplūko koku galotnes. Apcer izdevušos dzīvi.

“Dzīve ir skaista”, sajūsmā nomurmina jaunais Buda. Tālāk viss kā vienmēr, noslēpumains smaids pārslīd Sidhartas lūpām.

Novembrī Kurts ar ģimeni pamet nometnes teritoriju. Pienāk ziema. Buda vairs nekur neatrod miera.
Powered by Sviesta Ciba