1.Mēs ceram, ka kāds pateiks priekšā, ko un kā mums darīt. Neesam paši īsti līdz galam izdomājuši, kāds ir mūsu - kā valsts mērķis, vērtības, ko mēs gribam panākt. (Ja cilvēks nezina, ko viņš grib darīt, viņam arī iestājas depresīvs noskaņojums).
Mēs lietojam dubultos standartus. Gribam, lai valsti vada godīgi, čakli, gudri cilvēki ar kristālskaidru reputāciju, kuri nekad ļaunprātīgi neizmantos savas pilnvaras un savu darbu darīs pēc labākās sirdsapziņas. Bet tajā pašā laikā bieži vien pret sevi, savu dzīvi un savu darbu neizvirzām tikpat stingras prasības. Lai gan mūsu darbs un mūsu attieksme arī ietekmē kāda cilvēka dzīvi (paviršs frizieris slikti nogriež matus un sabojā dienu kādam clvēkam, paviršs ārsts neizārstē cilvēku, pavirša būvnieka dēļ sabrūk māja, paviršs izmeklētājs neatklāj noziegumu un noziedznieks turpina zagt vai slepkavot, vecāki, kas nepievērš uzmanību savam bērnam, palielina iespēju, ka bērns nokļūs nelabā sabiedrībā un savā dzīvē savārīs daudz ziepju u.t.t.
3. Mēs nepiedodam kļūdas un esam ļoti bargi kritiķi. Nevis konstruktīvi kritiķi, kuri saka, ka "laba griba arī nav peļama" un dod padomu, kā to izdarīt labāk, bet tādi: "Ja uzreiz nemāki ideāli to darīt, tad labāk nemaz nelien".