*

Krimas aneksijas un pilna mēroga iebrukuma Ukrainā gadadienām par godu dažas tematiskas fotogrāfijas no Otto arhīva

( karš )

vispār es par pašreizējo situāciju jūtos ļoti līdzīgi kā K. diezkas nav.

citās ziņās - janvāra sākumā pati pēc savas iniciatīvas (jo man augustā iekoda ērce un es rudens otro pusi jutos un turpinu justies tā visnotaļ mazenerģiski) biju nodevusi analīzes uz Laimu un pēc tam ārkārtīgi neuzmanīgi (neticami neuzmanīgi!!!) lasījusi rezultātus. tikai vakardien - vairāk nekā pusotru mēnesi vēlāk, pamanīju, ka tur viss slikti. aizkrēju šon pie ĢĀ, bet vēl jāiet jāuztaisa tās dārgās precizējošās analīzes. vēl man ir paaugstinātas antivielas uz tiroperoksidāzi un vēl man joprojām turpina sāpēt izrautais zobs - ar pašu raušanu viss bija ok, nekādas tūskas nebija, smagana fiksi sadzija, nodzēru arī AB kursu. bet pa vakariem sāp (vai vismaz jūt. es tās sauktu mazāk par sāpēm, vairāk par spiedoši niezošu sajūtu) tieši tāpat, kā tad, kad zobs nebija izrauts. blakus zoba tur jau nebija pirms tam, tāpēc nebūs variants, ka izrāvies nepareizais.
karoč dirsā. foršs tāds komplektiņš.

vakar vakarā, kad jau taisījos vērt ciet kompi un likties uz auss, pēkšņi saklikšķēja info, ko jau ilgāku laiku nebiju varējusi salikt loģiskā bildē. dažas random virspusīgas Otto piezīmes + dažas bildes Otto albumā, kurām otrā pusē rakstītie personu vārdi visu laiku nelīmējās nekur iekšā, bet bija sajūta, ka būtu jālīmējas + viena īsa periodikā atrasta ziņa, kurā minēta virkne vairāku personu dokumenti, kuri tiek pasludināti par anulētiem, jo sadeguši. mazliet pārgalvīgi un bez rūpīgas mācītāja rokas izdarītiem, nule saliktās puzles apstiprinošiem, ierakstiem baznīcu grāmatās atļāvos visu uzreiz salikt Geni un nekavējoties pievienojās zars, kurā viss sakrita.
šodien, turpinot skatīt tālāk, nonācu pie tā, ka Otto mātes brāļa dēls, tātad Otto brālēns, darbojies pretošanās kustībā, kureliešos, palīdzējis organizēt bēgļu laivas, līdz ar pēdējo kuģi pats aizbēdzis uz Vāciju un tālāk uz Kanādu. viņa dēlu - Minestres ģimnāzijas skolnieku, savukārt, čeka 80. gadu sākumā izraidījusi no Latvijas. šīs gadījums diezgan plaši aprakstīts visādos preses izdevumos. te daži piemēri:
ārzemju prese (Austrālijas Latvietis)
padomju prese (Padomju Jaunatne)
situācijas izklāsts no pašu iesaistīto puses (ELJA Informācija)

+ Haralds jaunākais 90. gados no Kanādas pārcēlās uz LV un viņu pazīst manas dziedāšanas biedrenes - trimdas latvietes. ja es šajā taciņā neesmu nekur kļūdījusies, tad viņš ir mans second cousin twice removed (latviski tas ir 3. pakāpes brālēns?).

Mūsu mīļai, labai, tuvai radiniecei I. Grīnbergai, dzimušai Smiltenē 1985. gada 30. jūnijā (tūliņ pēc Pēterdienas kā saucās sencis)
Sniedzam Tev, dārgulīt, mīlulīt, zeltgalvīt - pirmo dāvaniņu - rožainas krāsas (kas meitenei piestāv!) kristala šaliti, kur nolikt rakstāmpiederumus, ja dzīves gaitās kļūsi rakstniece, dzejniece, žurnaliste vai publiciste, vai ari ārste, inženiere, fiziķe (kā vectēvs), vai juriste (kā vecvectēvs), varbūt izcila sportiste utt. Vienmēr šī šalite noderēs! Šālīte novietojam divas tafelītes šokolādes Taviem vecākiem, bet brālītim Arnim jau vakar iedevām...
Dzīvē ir jāmācās, jāstrādā visu mūžu un jāmīlē visu mūžu. Lai Tavs mūžs, Inesīte, būtu 100 gadus garš, tad šeit pievienojam ari simtu rubļu naudaszīmi, lai Tev vecāki varētu iegādāties pirmās rotaļlietiņas, ar ko mācīties izaudzināt dzīvei vajadzīgos minētos trīs pamatus. Esi laimīga un veselīga, gudra un darbīga!
Tavs vecvectēvs Otto Grīnbergs, pensionārs
Tava vectēva māsa Romēna Švarca dzimusi Grīnberga, ārste, invalīde*
Rīgā 1985. gada 7. septembrī (Tava vectēva Raimonda dzimšanas dienā)

es viņu mazliet atceros. man bija trīs gadi, kad ievācāmies Tērbatsielas dzīvoklī. viņš nomira, kad man bija četri - 87 gadu vecumā. man šķiet vēlāk viņš mazliet spokojās. galu galā bija tur nodzīvojis ~50 gadus. mums tur bija čīkstošas parketa grīdas. lielajā istabā stāvēja divi atpūtas krēsli, kuros sēžot un mazliet sakustoties radās ļoti specifiska parketa/krēslu kāju čīkstoņa. tieši sienai otrā pusē bija mana istaba - rakstāmgalds, pie kura pavadīju daudz laika. mani salīdzinoši agri sāka atstāt vienu mājās un es regulāri dzirdēju viņa šļūkājošos soļus un atpūtas krēsla/parketa čīkstēšanu aiz sienas. cik atceros - man nebija bail. bija tāds vatever - ā, Otto Petrovičs atkal atnācis. ja pareizi atceros, viņš pārstāja nākt, kad mācījos kādā 2. - 3. klasē.

*Romēna it kā sajuka prātā, kad uzzināja, ka viņas vīrs, pasaules klases atomfiziķis Kurts Švarcs, viņu krāpj ar savu asistenti (kuru vēlāk arī apprecēja). aizbrauca uz Šmerli un pārgrieza vēnas. garāmgājēji viņu atrada un izsauca ātros. pēc tam tika uzstādīta diagnoze - šizofrēnija. labajos posmos viņa dzīvoja pie Otto, bet, kad palika traki, tad Tvaiķenē. arī viņu es mazliet atceros.

Tēva stāsti par meža brāļa gaitām un viņa dedzīgā pārliecība par strādnieku šķiras ideāliem mūs bērnus (Frīdbertu, Otto, Olgu) ļoti ietekmēja. Tikai viens viņa dēls Maksmiljāns, kurš pēc mātes nāves auga viņas brāļa ģimenē, bija ārpus šīs ietekmes.”
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

Sākās bāreņa un pabērna gaitas. Pēc bērēm bija ieradies mātes brālis un mazāko bāreni Maksi aizveda sev līdz, no ta laika viņš auga šķirts no mūsu ģimenes un nekad ar viņu vairs ģimene nesaauga. Es un viņš - tās divas dzīves, tie divi bezgala dažādi dzīves ceļi.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/


Paskatījos, ko nozīmē Maksimiliāna būšana “ārpus ietekmes” un “bezgala dažādais dzīves ceļš”. Maksimiliāns tātad taisīja karjeru Latvijas armijā un bija ticis līdz leitnanta pakāpei. Dienējis 10. Aizputes kājinieku pulkā. Saņēmis Viestura ordeņa 2. pakāpes goda zīmi. Pēc Otto piezīmēm spriežot, viņš mirst 1964. gadā, bet nav īsti skaidrs, kas ar viņu notiek un, kur viņš paliek, kad Latvijā uz palikšanu nostiprinās padomju vara.
https://www.familysearch.org/search/film/103401464
https://www.familysearch.org/search/film/103948378

tā kā es šodien prokrastrinēju vienu diezgan svarīgu uzdevumu, tad lūdzu, jums vakara pasaciņas vietā, vēl viens Grīnbergu spams

***
Es redzu arī kā ganīju aitas, kuras vienmēr skrēja pie pupām, ko kaimiņu mājas iedzīvotāji bija sakrāvuši zārdos. Man vēl tagad ausīs skan kaimiņa stipri kliedzieni: Vecen, aitas pie pupām!" Jo es biju sasiets sieviešu lakatos un bikšu vietā bija kleita. Tāds tupēju rudens vēsumā un uzraudzīju aitas.

***
Otra vasara manās cūkgana gaitās iezīmējas ar manu slimo kāju. Olga* iegūst jaunu nodarbošanos. 1910. gada* oktobrī piedzimst Gustavs*. Atceros, kā pirmo reizi viņu gāju skatīties: sarkans, mazs, kliedzošs. 1911. gada vasarā viņš guļ mazā raspuskā un Olgas galvenais uzdevums uzraudzīt viņu. Iepriekšējā vasarā Olga bieži nāca talkā cūkas ganīt. 1911. gadā es paliku viens ar savu cūku armiju. Pašā vasaras vidū nopļautā rudzu laukā uzskrēju uz kāda veca asa kaula un pārdūru kāju. Drīz sākās asins saindēšanās. Milzīgas sāpes. Murgi. Atceros, kā pamāte* pienāca pie gultas un jautāja: “Vai tu gribi iet pie savas mammiņas? Tur tev nebūs slikti…” Es biju kļuvis lieks. Cūkas kvieca pa aploku. Es varēju mirt. Tēvs mani lika ratos un guļus veda pie ārsta. Pa ceļam Vīķēnu muižiņā lūdza ledu, ko likt pie sapampušās karstās kājas. Aizveda brakos (?) un atstāja ārsta mājā. Vēl tagad atceros, kā guļu kādā tukšā istabā uz daktera kušetes. Apkārt skapji. Viens un nakts, sāpēs un bērna domas.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*Otto māsa Olga, precējusies - Asare. Viņas znots bija Annas Sakses personīgais šoferis.
*Otto ir dzimis 1902. gadā, attiecīgi viņam tad ir 8 gadi
*Gustavs Grīnbergs, Otto pusbrālis. Kritis 1941. gadā kaujā pie Serpuhovas, kā sarkanarmietis, protams.
*Otto māte Kristīne 1908. gadā mirst no “grūtas slimības” (turbekuloze?) un tēvs apņem jaunu sievu - Paulīni.

Mana dzīve iesākās Cēsu pilsētā. No šās pirmās dzīves vietas es nekā neatceros. Tad sekojis Vijciems. Par to ari nav nekas atmiņā. Tāļāk Taurupe. Taurupes mežsarga mājiņa liela meža malā vēl šodien ar savām ainām acu priekšā.
1905. gads. Revolūcija. Tēvs meža brāļos. Glabā ieročus, piedalās kaujās. Nošauj divus cara žandarmus. Vienu baronu. Uzbrukums otram baronam nesekmīgs. Muižu dedzināšana. Nodevēju sodīšana. Tas viss ir dzirdēts no tēva nostāstiem.
Tagad es vēl redzu acu priekšā, ka maļ cigoriņus un stampā lielās burkās kafiju. Decembris. Uz mazo meža mājiņu visi ceļi aizsniguši. Pēkšņi pa Poču ceļu, gar Lāču aploku dodas vesela virkne pajūgu. Tēvs, māte, mēs visi četri bērni pielīpam pie loga: kas tie tādi. Braucēju virkne vienmēr tuvojas un griežas iekšā pa mūsu majiņas ceļu. Majiņu ielenc cara soda ekspedīcijas sūtīti zaldāti. Sākas kratīšanas. Viens zaldāts ieiet otrā istabā un rausta pie sienas pakarto, tēva izgatavoto koka lelli. Vēl tagad redzu, ka zaldats garā pelēkā šineli un lielos zābakos stāv un aiz diedziņa rausta lelli, kas lec un cilā rokas un kājas. Tad tēvam liek doties līdz uz meža šķūnīti, lai uzrādītu paslēptos ieročus. Tēvs saka, ka nekādu ieroču tur nav. Daļa zaldātu aizbrauc uz mežu, paņemdami tēvu līdz. Pēc dažām stundām ir atpakaļ. Kā vēlāk tēvs stāstīja, ir svieduši no šķūnīša sienu, rakuši, kratijuši, lai atrastu paslēptos ieročus. Acīmredzot, kad bijis apracis. Tomēr pārmeklēšana līdz galam nav izdarīta un ieroči, kas bijuši paslēpti zem siena pie pašas šķūnīša baļķotās grīdas tā ir palikuši neatrasti, laimīgi.
Ekspedīcija no šķūnīšiem atgriežas, Tēvam liek braukt līdz uz soda ekspedīcijas mītni Meņģelē. Vakara krēslā visi dodas ceļā. Tētiņu aizved. Viņš ar saviem staltiem pleciem, liels un plats, novietojas vienā no pajūgiem starp zaldātiem pelēkos šineļos.
Kā vēlāk no tēva stāsta uzzinājām, viņš aizvests uz Meņģeles pili, kur atradusies soda ekspedīcijas vadība. Bijis jāstājas tās priekšā. Kā liecinieks uzstājies “dumais Mārtiņš” no Brikumiem. Ejot cauri priekštelpām bijis jābrien pa asiņainam ūdenim, zemē gulējuši sasisti, kas aplaistīti ar aukstu ūdeni, kad tie paģībuši. Liecinieks “dumais Mārtiņš” nobijies, kāds zaldāts to parāvis aiz cepures. Lai noņemot cepuri pie tiesas galda. Bet Mārtiņš jo vairāk saķēris cepuri ar abām rokām un turējis to cieši galvā. Defektivā runa vēl vairāk sākusi šļupstēt un beidzot viņš nemaz nav varējis parunāt. Tā liecinieks atkritis. Tēvs atlaists, lai iet mājās. Viņš nācis atpakaļ naktī pa to pašu ceļu, kur vakarā vests. Kavējies pie domām, kādas tam /nesalasāms/ promvedot. Toreiz bijis daudz tādu gadījumu, kad cara žandarmi savu upuri paveduši, tad izgrūduši no ragavām un nošāvuši, pēc tam paziņots: “Bēgot nošauts”. Tēvs nolēmis, ja tā notiks ar viņu, viņš pretosies līdz pēdējam, kaut zobiem pārkodīs kādam cara kalpam rīkli. Tagad viņš nāk mājās domādams, kā neizdevās viņam neko pierādīt. Laimīgais. Viņš grib steigties ātrāk un nogriežas no ceļa, lai ietu taisni caur “Lāču” aploku, kur jāšķērso lieli dīķi. Dīķī ielūst ledus un viņš grimst ūdenī. Tomēr pieķēries pie /nesalasāms/ kārts un izglābies. Tā izglābies no divkārtējām briesmām viņš laimīgs atgriežas mājās un visu mūžu paliek uzticīgs revolūcijai un strādnieku lietai.
Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī, Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/



Īsumā par Pēteri Grīnbergu (1869 - 1927)
no Cēsu Kūduma pagasta
1890 - 1892 dienējis obligātajā dienestā Varšavā
Strādā Cēsīs kā strādnieks dažādās vietās, tai skaitā Ruckas kokzāģētavā, kur 1903. gadā nozāģē kreisās rokas pirkstus
Pārceļas uz Vijciemu pie pirmās sievas radiem, 1904. gadā tur pabeidz mežsargu skolu
1905. gadā dabū mežsarga posteni Taurupē un dzīvo mežsarga mājā "Mežvidi"
Kaut kādu laiku ir kroņa mežsargs Slātē, Kurzemē, jo Vidzemes baroni, viņam negrib dot darbu - politiski aizdomīgs
No apm 1910. gada dzīvo otrās sievas dzimtas mājās Ogres pagasta "Alīdzēnos"
Kaut kad tiek pie sīksaimniecības Koknesē - "Zaļkalni", kur arī nodzīvo līdz mūža galam.

p.s. diezgan gabaliņš bija ko viņam iet decembra naktī mājās - https://i.imgur.com/HhvmLDq.jpeg
"Mežvidi" esot karā nopostīti, nezinu kurā. Bet pēc rakstītā viņi kaut kur te blakus starp Lāčiem, Počiem un Brikumiem ir bijuši. Tā ir 20. gadu Latvijas armijas karte. Mūsdienu kartē vairs nav nevienas no minētajām mājām - https://i.imgur.com/aJKG5SJ.jpeg

vecie Grīnbergi manā dzīvē uznirst ar retu, bet tomēr regularitāti. ik pa pāris gadiem. otrajā kursā LKA rakstīju kursa darbu "Kultūras dzīves atspoguļojums Grīnbergu ģimenes arhīvā". pats darbs, gan bija pilnīgs sūds. Pirmajā kursā maģistrantūrā rakstīju referātu (un sanāca pat visnotaļ jēdzīgs) pie Ievas Kalniņas - "GRUNDONIS - GRĪNBERGS. Annas Sakses romāna “Dzirksteles naktī” tēla Grundoņa salīdzinājums ar tā iespējamo prototipu – Otto Grīnbergu." Kaut kā visu laiku liekas, ka viņiem vēl ir ko teikt. Un man ir pārāk daudz jautājumu, kuri šķiet neatbildami. viens no tiem - kas īsti viņi bija?
mums ir info par viņu vētraino un aizraujošo dzīvi komunistiskajā pagrīdē starpkaru periodā, mums ir info par viņu salīdzinoši rāmo un stabilo dzīvi padomju laikā, kas sevī ietvēra arī grūti iedomājamus ārvalstu ceļojumus (Otto ir bijis arī ASV, tai skaitā delegācijā Baltajā namā, bet par šo braucienu neesmu pagaidām nekādas piezīmes atradusi). Un tad ir periodikā atrodamie kultūras darbinieka un publicista Jāņa Mauliņa raksti, kuros Otto pieminēts šādi:

*) Iespējams, ka mūs aizstāvēja arī godīgi mācību spēki: Oto Grīnbergs, Līvija Jaunzeme un citi. Toreiz otru aizstāvēt bija tik bīstami, ka labāk bija nevienam neteikt, ka esi kādu aizstāvējis, tāpēc bieži pats izglābtais līdz mūža galam neuzzināja, kas bijis viņa labdaris un vai vispār tāds bijis. Neaizmirstams ir Oto Grīnberga garīgais atbalsts, ko viņš vienādā veidā vairākiem no mums savā dekāna kabinetā izteica šķiroties: “Turieties, nenokariet galvu! Ja būsiet vērtīgi cilvēki, mēs jūs aizstāvēsim, dabūsim atpakaļ pat no Sibīrijas.” To viņš teica katram zem četrām acīm, pārliecinājies, ka neviens cits nedzird. Runāja droši un pārliecinoši, un man radās nojauta, ka viņš ir mūsējais, cīņu biedrs. Vēlāk noskaidroju, ka nojauta bijusi pareiza. Lielais vairums studentu (un ari pasniedzēji) tomēr palika pārliecībā, ka O. Grīnbergs ir zvērināts komunists, un aizmugurē viņu lādēja. To pieminu tāpēc, ka ari mūsdienās netrūkst ekstrēmistisku vientiešu, kas par pretiniekiem nosauc savus sargus un aizstāvjus. (1990)

*) Nupat dzirdēju atsauksmes no klausītājiem par manu radiorunu piektdien, 27. maijā. Mauliņš tā lieloties ar VDK darbības pazīšanu, ka rodoties pamatotas aizdomas par viņa paša sadarbību ar čeku. Redz, cik vienkārši! Pirmā mirklī uzvirmoja niknums, jo tā var spriest tikai cilvēki, kas absolūti tīri... stāvējuši malā un nekad nav pat domājuši cīnīties pret padomju varu. Katrs, kas vismaz plānoja kaut ko darīt un nebija prāta paviegls, vispirms sāka iepazīt savu pretinieku. Turklāt piebildīšu Otto Grinberga vārdiem: "Mācītam juristam taču jāzina, kā darbojas mūsu slavenie drošības orgāni." To viņš teica brīdinādams un reize mācīdams. Otto Grīnbergs, šis fantastiskais pagrīdes meistars! Kad mani sita par demogrāfiju un par romānu "Kājāmgājējs", satikos ar viņu Vērmaņparkā. Viņš teica: "Jūs esat izdarījis lielu darbu, daudz lielāku, nekā pats apzināties." Viņš prata atbalstīt īstajā brīdī Un paskubināt vajadzīgā virzienā. Man toreiz likās, ka viņš zina, ko es daru slepeni, un slavē arī par to, jo atklāti es jau faktiski neko lielu nebiju paveicis: viens romāns, demogrāfiskie raksti, stāsti. Varbūt viņš lasīja manas domas pa nezināmiem kanāliem, uztvēra to, ko bez manis nedaudz zināja tikai viens? Dīvaini, ka no viņa iespējamās zināšanas es nebaidījos, bet, gluži otrādi, izjutu drošību, atbalstu Zinātne vēl nav noskaidrojusi, kas tie par dīvainiem starojumiem starp cilvēkiem. (1994)

*) bija daudz citu "buržuāzisko nacionālistu", kas nēsāja vēl dzelžaināku komūnistu masku nekā minētie. Dažus pazinu tuvāk. Juridiskās fakultātes partijas sekretārs Otto Grīnbergs, LVU rektors Jānis Jurgens, docente Līvija Jaunzeme (Paula Dzērves dzīves biedre). Viņi visi miruši, bet par viņiem sabiedrībā joprojām nav patiesa priekšstata. (1998)

*) Trešā lekcija bija Valsts un tiesību teorijā, ko lasīja Otto Grīnbergs, iznesīgs vīrs zeltītās acenēs, dzelžainu jurista stāju. Kad šis docents ienāca auditorijā, šķita, ka viņam līdzi ieplūst kaut kas ciets un negrozāms un reizē romantiski skaists. Plata piere, iesirmi blondi mati, romisks profils un pelēkas vērīgas acis veidoja klasisku galvu. Un žesti. Tie apbūra ar pirmo kustību. No viņa dvesa saspringts miers un pārliecība. Viņš pavirši apsveicinājās ar auditoriju. Tāda nevērība šim docentam piestāvēja, likās dabiska. — Pirmais kurss? lesācēji studenti? — viņš asi jautāja, ar roku pamādams tādu galantu žestu, kādu Vilnis savā mūžā vēl nebija redzējis. Tas pauda gan pārliecību, gan izaicinājumu. Seja palika nopietna un neizdibināma, tikai tēraudpelēko acu skatiens pārslīdēja auditorijai kā izkausēta metāla šalts. — Man jālasa lekcijas par specifisku tēmu, kas jums būs pirmās īsti juridiskās lekcijas, — viņš turpināja, vēl reiz strauji pamādams ar roku, it kā izslēgdams jebkurus iebildumus. Balss bija bezkaislīga, bet saspringta un stindzinoši asa. Viens otrs students bailīgi sarāvās, noliecās pār papīriem, bet Vilni docenta skaudrā nopietnība sajūsmināja. Kursa vecākais piecēlās, brīdi stāvēja, baidīdamies pasniedzēju traucēt. Grīnbergs pavīpsnāja un jautāja: — Kāpēc jūs stāvat? — Un ar atbrīvojošu žestu pamāja: — Lūdzu, runājiet! — Piedodiet! — students sacīja. — Es jums uz katedras noliku žurnālu ar studentu sarakstu. — Kas man ar to būtu jādara? — Grīnbergs ironiski jautāja. — Ar jūsu uzvārdiem es iepazīšos eksāmenā. — Un viņš stiepa roku ar žurnālu uz kursa vecākā pusi. Tas vēl gribēja kaut ko jautāt, bet neiedrošinājās. Tad pasniedzējs brīdi lūkojās papīros, kā kaut ko pētīdams un pārdomādams, un pēkšņi jautāja: — Vai te klāt būtu Avots? — Un piebilda: — Vilnis Avots. Tas bija pārsteigums. Vilnis strauji piecēlās. Pelēkas caururbjošas acis brīdi pētīja viņu. — Jūs esat pareizi rīkojies, izvēlēdamies jurisprudenci, — docents labvēlīgi pavēstīja. — Tiesībzinātne jums palīdzes. Vilnis bijīgi klusēja. — Es arī piedalījos jūsu lietas kārtošanā, — prokuroriskais mācību spēks turpināja, — tāpēc jūtos atbildīgs. Vai jums ir dekāna atļauja, nenokārtojušam iepriekšējo sesiju, klausīties lekcijas? Tas, protams, formāli, bet juridiskā puse jāievēro visur. Vispirms likumībai jābūt savās mājās, ja reiz paši gribam tapt par likumības kalpiem. Vilnis saprata, ka docents stilojas, ka viņu ārā nedzīs, jo no bargā vīra neredzamā strāvā plūda labvēlība. Plūda tieši uz viņu, Vilni Avotu, un to laikam spēja uztvert tikai viņš, jo citi izskatījās nobijušies. — Jā, to es nokārtošu, — Vilnis atbildēja. — Līdz manai nākošai lekcijai, — docents precizēja. — Labi. — Paldies! Sēdieties! — docents sacīja bezkaislīgi un nevaļīgi. Un tad ar karalisku galvas pavērsienu sāka savu lekciju, kas uz visu mūžu iespiedās Vilnim atmiņā: — Visu cilvēces pastāvēšanas laiku dažādu interešu skubināti domātāji centušies izstrādāt tādu valsts pārvaldes veidu, kas būtu pats labākais. Dažam tas ir pa daļai izdevies, citam klājies ļaunāk. Tā tas gājis cauri gadsimtiem līdz pat mūsu laikam, kad, kā jau jūs būsiet pietiekoši informēti, radās marksisms-ļeņinisms, kas visus grūtos jautājumus atrisināja vienā paņēmienā un līdz galam. — Pēdējos vārdus izrunājot, majestātiskuma vietā ieskanējās tikko jaužams sarkasms, ko Vilnis uztvēra, bet kam īsti nespēja ticēt, jo no docenta staroja tāda pārliecība par savu vārdu pareizību, ka pretējo iedomāties bija grūti. Tālāk pasniedzējs runāja par sava priekšmeta problēmām un marksismu vairs ne reizes nepieminēja. Vilnis cītīgi pierakstīja, jo pamatdomu uztvert bija viegli. Viņš centās veidot glītu rokrakstu, tīksmi lūkodamies uz katru jauntapušo sīko rindiņu burtnīcā. Viņš labprāt paskatītos, vai arī citi tā pieraksta, bet svešatnība atturēja. Viņš jutās kā spīlēs sažņaugts. Tā galu galā bija labi, viņš koncentrējās tikai vienam — mācībām. (no autobiogrāfiska romāna "Lielais noliegums", 1992)

ja janvāris ilga gadu, tad šī nedēļa vilkās apmēram mēnesi

ikvakara Grīnbergu spams

1. patērzēju ar tēti. jautāju vai viņš zina kaut ko vairāk par Grīnbergu episkajiem ceļojumiem 60. gados. Viņš īsti nezina, jo, viņš ir dzimis pieēsmit trešajā un viņa vecāki izšķīrās, kad viņam bija 6 gadi. viņš ar māti aizgāja dzīvot komunālajā dzīvoklī Raiņa bulvārī, bet tēvs ar jauno sievu palika Tērbatsielas dzīvoklī pie Otto un Alīnas. tāpēc viņi neesot baigi daudz tusējuši. bet viņš zināja, ka Otto pēc tam, kad atgriezies no jūrasbrauciena apkārt vecajai Eiropai, vēl labu laiku mājās gulējis raskladuškā, jo tas viņam licis justies it, kā viņš joprojām turpinātu ceļojumu ar kuģi.
2. man visu laiku likās jocīgi, ka arhīvā vispār nav bilžu no tiem braucieniem, īpaši tāpēc, ka viņš vēl pirms kara ievācās Tērbatsielas dzīvoklī un dzīvoja tur līdz savai nāvei (izņemot vācu laiku, kad bija evakuējies uz Ivanovu) un mēs no turienes izvācāmies laikam 2002. gadā. pazust it kā nevajadzētu. bet izrādījās, ka tā fotogrāfiju kaste, kas stāv pie manis nav vienīgā. Salaspilī atradās vēl čupiņa ar Grīnbergu bildēm. no ceļojumiem gan joprojām īsti nav. Pēc Otto piezīmēm spriežot, viņš kaut kādus savus dokumentus ir nodevis pskp arhīvam. moš arī bildes.
bet! dažas tomēr atradu. pavei
(tās bildes ir tāds randoms, ka es nešaubos, ka ir bijušas vēl)

( Grīnbergi ceļo )

Grīnbergu spams jeb - mana vecvecmāmiņa 1967. gadā apmeklē Kanādu

EKSPO - 67
Starp 50 miljoniem
“Būt cilvēkam - nozīmē būt atbildīgam par visu… Būt cilvēkam - nozīmē priecāties par uzvaru, ko guvuši biedri… Būt cilvēkam, nozīmē apzināties, ka ar savu darbu tu palīdzi celt pasauli…” - šie Antuāna Sent-Ekziperī vārdi kļuva par šī gada vispasaules izstādes motīvu. (..)
Arī man bija izdevība būt vienai no šiem 50 miljoniem. 10 stundas lidojums no Maskavas komfortablā padomju pasažieru lidmašīnā TU-104 pāri Baltijas jūrai, Zviedrijai, Norvēģijas fjordiem, Atlantijas okeānam, Grenlandei, Islandei un drīz redzami Kanādas krasti - un esam Monreālā, kas 1967. gadā saņēma no Briseles vispasaules izstāžu stafeti.
Un, lūk, esam Expo-67. Ļaužu daudz, dažādu ļaužu… Dažādu tautību, dažāda vecuma, dažādi ģērbušies, nereti mums neparastos tērpos: sievietes modernos minisvārciņos vai mini biksītēs virs ceļgaliem, vai visai vieglos, atklātos tērpos… (..)
Saviļņojumā ieejam Expo-67, dodamies pāri Kosmosa tiltam. Iztālēm redzams viens no skaistākajiem, saistošākajiem stiklā, alumīnijā, tēraudā un betonā veidotais paviljons, kura fasādē mirdz burti USSR - URSS (angļu un franču ir oficiālās izstādes valodas). Pie galvenās ieejas paceļas augsta skulptūra - sirpis un āmurs, uz kuras priekšējās šķautnes izveidots PSRS valsts ģērbonis un Konstitūcijas teksts stāsta visai pasaulei par visu sociālistisko republiku, visu padomju nāciju vienlīdzību un līdztiesību. Lepnums par piederību visprogresīvākai cilvēces sabiedrībai pārņem ikvienu no mums, ieejam savā paviljonā kā personīgās pārbaudes brīdī! Jā, iekļūt arī tajā nav tik viegli… ļaudis, ļaudis, ļaudis… Interese par pirmās sociālistiskās valsts paviljonu ir milzīga. (..)
Padomju Savienības paviljons ir pats lielākais izstādē pēc eksponātu skaita un eksponātu aizņemtās platības. Desmit tūkstoši eksponātu trijos stāvos - kosmoss, zeme, okeāni - stāsta par padomju cilvēka radošo darbu un sasniegumiem. (..) Uz neskaitāmiem poliekrāniem krāsainās filmās atainojas mūsu darbs un atpūta, dzīve un sasniegumi.
10. jūnijs /vai jūlijs?/ - Padomju Latvijas nacionālā diena expo-67. Paviljonu priekšējā fasādē mirdz Padomju Latvijas karogs. Jau no agra rīta paviljonā skan Latviešu tautas dziesmas, pulcējas daudz ļaužu. (..) Izcilus sasniegumus guva mūsu republikas redzamāko mākslinieku uzstāšanās Expo-67. Dziļu saviļņojumu klausītājos izraisīja A. Kalniņa “Brīnos es” Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslinieka J. Zābera izpildījumā (..).
Pārejot Kosmosa tiltu nokļūstam pie ASV paviljona. Lode 20 stāvu mājas augstumā. Veidota no caurspīdīgas plastmasas, stikla, viegla tērauda caurulītēm, kas sastāda ap 2000 sešstūra sekcijas. (..) Paviljona iekšienē plašums un tukšums. Saista vienīgi kosmosa zāle (..). Bet aiz kosmosa - “vadošā Amērika”, ko pārstāv ievērojamu dziedoņu ģitāras, Debi Reinholddes guļamistaba, kinozvaigžņu portreti un abstraktās gleznas. Mēs nešaubāmies par to, ka ASV ir ko parādīt Vispasaules izstādē, mēs negaidām, ka tā stāstīs par karu Vjetnamā, tomēr mēs nesaprotam, kādam apmeklētāju kontingentam domāts šis paviljons (..).
/1967. gads. Mašīnraksts (kopā 10 lappuses). Alīnas Grīnbergas arhīvs/


https://hiddenarchitecture.net/expo-67-ussr-pavilion/
Brīnos es
kādas zootehniķes - Sociālistiskā Darba Varones iespaidi par braucienu

"Liepājas kanālā izveidojusies skaista sniega putra"

es no visas sirds ienīstu vivi biļešu iegādi tiešsaistē. no visas, visas sirds. no pašiem sirds dziļumiem.

ciltsrakstu izpētes un "Krimināllietas iesācējam" iedvesmots - lūdzu, jums Grīnbergu spams - jeb - mans vecvectētiņš 60. gados ceļo pa Eiropu.


Šo ceļojumu organizēja PSRS un Francijas draudzības biedrība un mūsu grupas uzdevumā ietilpa apmeklēt Francijā mūsu tautas draugus. (..) Manuprāt, nav iespējama Francijas politika, kas tiektos pasliktināt attiecības ar PSRS, kas pašlaik ļoti labas. Daudz padomju tūristu tagad apmeklē Franciju un franči brauc pie mums. (..) Runādams par studentu dzīvi b. Grīnbergs pastāsta, ka viņi apmeklējuši Parīzes Universitāti (Sorbonnu), Monpeljē Universitāti, Tuluzas Universitāti. Viņš saka, ka uz 10 000 iedzīvotājiem rēķinot, Francijā ir vairākkārt mazāk studentu kā mums. (..) Francija, tūliņ aiz Spānijas, ir otra buržuāzistiskā valsts, kurā uz katru iedzīvotāju ir vislielākais policistu skaits. (..)
Manī radīja ziņkāri, saka b. Grīnbergs, raksts Marseļas avīzē “Le Meridional” par studentu budžetu. Autors cenšas pierādīt, ka studentu budžets Francijā diezgan labi sabalansējoties. (..) Bet skaidri redzams, ka uzturam rēķināts ārkārtīgi maz. Šis postenis, manuprāt, jāpavairo vismaz piecas reizes, lai kaut cik būtu paēdis, jo es pārliecinājos, ka restorānā par minerālūdens “Višī” puspudelīti bija jāsamaksā 1 fr. un 40. sant., bet par 3 austerēm - 2fr.
Mūsu specialajā tūristu grupā pārstāvji bija visvairāk no Gruzijas (12 personas no 20), pārējie bija no Maskavas (4), Ļeņingradas (2), Tadžikijas (1) un Latvijas (1). Pēc profesijām tie pārstāvēja visdažādākās intereses: mediķi, arhitekti, juristi, ekonomisti, literāti, kultūras darbinieki. Francijā apmeklējām Parīzi, Marseļu, Tuluzu, Avinjonu, Boloņu, Taraskomu, Arles, Monpeljē, Seto, Pezenasu.
Katedra nolēma atzīt, ka b. O. Grīnbergs savu uzdevumu speciālā tūristu braucienā ir izpildījis.
/60. gadi. Mašīnraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

Kat.vad.doc. O. Grīnbergs ziņo par savu braucienu zinātiskā tūrismā uz Helsinkiem, lai tur Padomju Savienības juristu delegācijas sastāvā piedalītos Starptautisko tiesību Asociācijas 52. konferencē. (..)
Somijas oficiālās aprindas bija ļoti gādājušas, lai konferences dalībniekus uzņemtu augstā līmenī: 15. augustā konferences dalībniekiem un viesiem pieņemšanu rīkoja Marski restorānā Somijas valdība, kurā tagad ietilpst arī komunisti; pieņemšanā viesus sagaidīja ārlietu, tieslietu u.c. ministri; 16. augustā pieņemšanu rīkoja parka restorānā - Kaivohuonepuisto - Helsinku pilsētas mērs. 17. augustā bija Somijas Nacionālā operā balets viesiem; 18. augustā konference nemaz nestrādāja, bet visi tās dalībnieki ar specialu vilcienu devās ekskursijā uz Turku, kur sakāpa kuģī “Ilmastar”, kas 3,5 stundu braucienā viesiem izrādīja salu arhipelāgu jūrā pie Turku; kuģī bija gratis dineja. Pēc ceļojuma kuģī ekskursanti apskatīja pilsētu, tai skaitā universitāti, kas nobeidzās ar atpūtas stundu Turku senatnīgajā pilī; 19. augustā vakarā bija plašs konferences nobeiguma bankets restorānā Kalastajatorppa, kas nesen uzcelts attālākā pilsētas malā, kāda fjorda krastmalā.
Kad konference jau bija beigusies, Padomju juristu delegācija devās braucienā pa Somiju. Tamperē mūs arī pieņēma audiencē justicijas burgmistrs Toominens un informēja par justicijas organu darbību šajā pilsētā. (..) 23. augustā pēcpusdienā devāmies atpakaļ uz savu dzimteni.
/60. gadu beigas. Mašīnraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

Lieliskais jūras ceļojums
Agrā rītā komfortablais padomju tvaikonis “Pobeda” atstāja Rīgas ostu, lai dotos jūras braucienā apkārt vecai Eiropai. Uz kuģa borta atradās …. pasažieri, padomju tūristi no mūsu lielās valsts malu malām, kā ari kuģa ekipaža … personals, lieliskā kapteiņa Vis…/nesalasāms/ vadībā. (..) Patiesībā šis tvaikonis bija peldošā sanatorija, kurš /nesalasāms/ visas kaites un slimības. Tikai jūras slimība dažus neatstāj. (..) Pirmā vieta, kur jūtam atkal cietzemi zem kājām - ir Kopenhāgena. Tā ir skaista pilsēta, bet ne tik skaista kā Rīga. (..)
Ziemeļjūra. Kurss uz Skotiju. (..) Ļoti gleznains saulriets. Vakarblāzmas zelta vizma pret Norvēģiju. (..) Šķērsojam Griničas meridiānu. Vēl 45 jūras jūdzes un Roberta Bernsa dzimtenes krasti būs klāt. (..) Pusdienās restorana man blakus nosēdas kāds krievu emigrants. Viņš strādājot Edinburgas universitātes krievu valodas fakultātē. (..) Jautāju, kāpēc viņš atstājis savu Dzimteni. (..) Atkal Ziemeļjūra. Kurss uz Londonu gar Anglijas krastu. Debess mākoņaina, apvarksnis miglā. Agrā 9. septembra rītā iepeldam Temzā un metam enkuru Tilberi ostā. (..) Londona, kādreiz vislielākā pasaules pilsēta, nav īsos vārdos aprakstāma.
/60. gadi. Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/*

*te tas brauciens turpinās vēl čupas lappušu rokrakstā - viņš patusē pa Londonu un tad apciemo Havru, Parīzi, Tanžeru (es īsti nesaprotu kā viņi tur teleportējas uzreiz no Francijas. Varbūt es neprotu izlasīt, ko viņš raksta un tā ir cita pilsēta. Bet tur ir +35 grādi, tiek pieminētas Antlantijas okeāna pludmales un kalifa pilis). 21. septembrī viņš kuģo gar Gibraltāru, bet acīmredzot viņam apnicis rakstīt un ir vairākas lappuses, kas ir iesāktas, bet nav turpinātas.

kāds zina kāpēc pie exmaskavas nama visu laiku stāv menti? pēdējās pāris nedēļas. pa dienu viena mašīna, bet vakaros mēdz būt pat divas. tur krievi mēģina lauzties atpakaļ? vai tur ir kaut kāda slepenā eja uz čekas biroju maskavā? vai putins grib to namu uzspridzināt - ja nav pašam, tad sašam ar ne?
tā tur viss ir tumšs un aizslēgts un priekšā novilkta sarkanbalt(sarkanā) lenta.

lauksaimniecības ziņās - nupat jau šķūnī glabātu sienu tirgo pa 70 - 85 eur rullī. pirms pagājušā gada sausuma normāla cena bija 10 - 20 eur par rulli. pagājšvasaras beigās vēl varēja pa 40 kaut kur kaut ko dabūt. zirdzinieku grupās pilns ar ziņām - lai uzmanās no tāda un šitāda piegādātāja - kad aizbrauc paskatīties, parāda kaut kādus parādes ruļļus, bet piegādā sapuvušu sūdu par milzu naudu un pazūd. manam trenerim vēl sūdīgāk - piegādātājs pieprasīja avansu un pazuda - nav ne siena, ne naudas. fb grupā "siena tirgus" ar iet ļoti augstos toņos.
daži jau ved no Čehijas (ne tikai Polijas) - izmaksas uz rulli ap 100 eur, bet vismaz kvalitāte izcila, nevis kā šitiem te vietējiem žuļikiem un beigu beigās izmaksas tādas pašas, jo nav jāšķiro un puse jāmet ārā (kas ir papildus smags roku darbs un kkur jau tie puvekļi ir arī jāliek).
katrā ziņā tiem, kas cerēja, ka rudens masu neprāts pāries un tad jau cenas nokritīsies līdz normālam līmenim, ir diezgan dirsā šobrīd.
govīm ar viņu miljons kuņģiem vēl tā, bet zirgi, kuri neko nezina par teicienu "vesels kā zirgs" ir ļoti jutīgi uz barības kvalitāti.

ja jums ir siens, šis nav slikts laiks, lai nopirktu zirgu par salīdzinoši labu cenu. pirmais vilnis bija jau rudenī, bet izskatās, ka tagad ir otrais. tie, kuri saprot, ka līdz ganību sezonai visiem, ko ēst nepietiks, tirgo nost, ko vien var notirgot. vispār būtu interesanti paskatīties statistiku vai šajā ziemā pieaudzis arī uz kautuvēm aizsūtīto zirgu skaits.

sorry par druķenēm un neveiklām izteiksmes formām. man nav ne spēka, ne iedvesmas nodarboties ar normālu korektūru.
un pirmo reizi esmu sasniegusi "Client error: Post too large.", tāpēc 31. janvāri atradīsit komentārā.

( janvāris )

p.s. man ir sajūta, ka janvāris vilkās kaut kādus vairākus mēnešus

veļu laiks sen kā beidzies, bet es kādu jau nedēļu esmu aizbēgusi un paslēpusies dzimtas kokā. tas ir mans jaunais Heroes of Might and Magic. tas sākās netīšām, jo beidzot saņēmos pārnest datus no ierobežotā myheritage koka uz geni, kur var pievienot neierobežotu skaitu ar cilvēkiem, lai ieviestu drusku skaidrību K ļoti tukšajā un nepētītajā kokā. bet tas ir rezultējies ar to, ka, piemēram, šodien papildināju (ar lielu palīdzību no zāles) savu koku ar milzu baru senčiem, kas sniedzas vēl laikos, kad lielākajai daļai latviešu vēl nebija uzvārdu. turklāt zars tepat - Trikāta/Plāņi. nupat atradās arī vectēva mātes izcelšanās, kas atšķirībā no ļoti kuplā viņa tēva koka, nebija pētīta.
K koks arī ir papildinājies, bet tur drausmīgs čakars - vienā laikposmā (19. gs vidus), vienā apvidū (Jaunpils) dzīvo nenormāli daudz Friči Tones (kuri visi visdrīzāk ir kaut kādā veidā radinieki) un es tā arī nespēju saprast, kurš no viņiem ir īstais - K vecvectēvs. jāprasa izziņa arhīvā, bet man pagaidām slinkums. un attiecībā uz savu pusi ir lielāks entuziasms un Vidzemi liekas nesalīdzināmi vieglāk pētīt. mums te tādas ļoti kārtīgas baznīcu grāmatas un dvēseļu revīzijas, no kurām daļu pat es spēju salasīt.
tas viss liekas vienlaikus kaut kā savādi trauksmaini (es redzu savādus sapņus) un dīvaini nomierinoši (mirušie radi ir klusi, mierīgi un mūžīgi tepat).
brīnišķīga nodarbe prokrastrinācijai.

Uguns Guntis piekrita spēlēt Līgās. aaaaaaaa

Es saprotu, ka dzīve nav rožu dārzs. Pat, ja ir - skaidrs, ka rozēm ir ērkšķi. Bet es gribētu palūgt vismaz kaut kādas pāris dienas, kurās dzīve rit vismaz kaut cik smooth. Citādi - braucu ar busu uz Rīgu, buss salūzt. Aizbraucu slēpot - virs galvas sabrūk pacēlājs un virsū lido dzelzs gabals. Jādodas ceļā - mašīnai aizsalušas visas durvis, bagažnieku ieskaitot. Ārā mīnus miljons un atsakās darboties saldētava. Esi jau nosalis mājās un autobusā, atbrauc uz darbu, bet kabinetā +13 grādi. Gribi iegādāties slavenā vivi biļeti telefonā - dirsā, nekas tur nestrādā, met errorus, nekas nav iespējams, skrien un pērc dārgāk kasē. Tas tā īsumā par šo nedēļu. Īsumā.