*

Manā pēdējā trū darba nedēļā kvfr sanāk, ka Smiltene-Rīga-Smiltene jābrauc 4 reizes. Izrādes ir 1d, 3d, 5d, 6d. Piektdien it kā varētu palikt Saļikā, bet man sestdien pa dienu jābūt Valmiermuižā. Protams, es visu laiku varu palikt Saļikā, bet es negribu tur torčīt. Es gribu mājās darīt savas lietas un gulēt savā gultā. Tas kā es par šo braukāšanu šobrīd jūtos ļoti spilgti apliecina manas izvēles pamest šo darbu pareizību. Man vienkārši neizsakāmi negribas. Esmu nobraukājusi 6 gadus un nupat ir ļoti, ļoti zajebal.

P.S. kad vēl parēķina cik tas ir dīzeļa izteiksmē, tad vispār. Es principā šonedēļ ieliešu bākā piektdaļu no cietās algas. Man nebūtu nekādu iebildumu braukt ar busu - gulēt un lasīt grāmatas, bet pēdējais buss uz Smilteni no Rīgas ir 19:05. Tas īsti neder.

Vorkutā 3. martā 1956 g.

Sveika mīļā māte!

Tavu vēstuli saņēmu. Ļoti pateicos par to. Tu man raksti, ka esat pilnīgi vesela. Tas mani ļoti iepriecināja. Tagad es zinu, ka mēs vēl redzēsimies un runāsimies.
Tagad noteikti zinu, ka pavasarī tikšu mājās. Pie mums bija valdības komisija un manu lietu ari izsprieda man par labu. Gaidi mani pēc pāris mēnešiem, kad pienāks no Maskavas papiri. Pie mums pašlaik milzigs sniegs un dzelzceļa kustiba ierobežota
Visādā ziņā man iet labi, veselība ļoti laba. Strādāju tāpat slimnicā un labi nopelnu. Darbs man patīk, tikai ilgojos redzēt Tevi un Ritu. Rita bija atrakstījusi, ka tagad esot vesela. Gādā Tu ari par savu veselibu. Tu nedrīksti neko celt un Tev nakti vajaga gulet vismaz 12 stundas. No ritiem nekāp no gultas ārā kaut ari jau miegs ir nogājis. Palieci siltā gultā līdz pulksten 9nien, lai Tev brokastis pasniedz gultā. Vakarā ej gulet plkst 9-ņos. Izvairies no roku saslapināšanas un caurvējiem. Staigā ļoti lēnitiņām. Ēd daudz vitaminu, aizvien nedaudz lieto sīpolus. Sveicini visus, kas man labu vēlē. Uz drīzu redzēšanos.
Tavs dēls
J. Vilde*


* Jānis Vilde, Alīnas Grīnbergas brālis http://www.ieverojamiemediki.lv/v/vilde-janis/

PAVASARA NAKTS

Pie debess zvaigznes klusi trīc un mirdz,
Un viegli staigā miglas tēli...
Bet klau! Kāds savāds kliedziens žēli
Caur tālēm iet, - un krūtīs nodreb sirds...
Ak rimsti, sirds! Nāk atkal pavasars,
Tā nekliedz cilvēks savās mokās...
Gar zvaigznēm tumšas ēnas lokās:
Uz ziemeļiem trauc gāju putnu bars,
Un viņu klaigas pusnakts stundā skan;
Tās pilnas cerību un gaidu,
Bet es? Es sadzirdēju vaidu -
Ne man nāk pavasars, ne man, ne man!
/Andrejs Kurcijs "Dzeja", Rīga, 1958/

Lappusē pie šī dzejoļa ielikta Ziemassvētku/Jaungada kartīte, kurai otrā pusē Otto rokrakstā rakstīts:

1978. gada 27. decembrī
Es pie sava galda
lasu
recenzēju
kontroldarbus studentiem

Romulite pavisam klusa, klusa tā kā pelīte savā tahtiņā pret lielo logu dus un dus; izteidzas ari virtuvē un cigaretes smēķē, traukus mazgā. Virtuves nokopšanu katru vakaru viņa uzlūko par savu pienākumu un apzinīgi, atbildīgi pilda, pilda...
Antilite - lielā tahtā pussēdus vienmēr lasa un lasa ar nopietnu seju, bāla, lakatiņš ap galvu, mati nav sirmi, vitāli aprauga sevi - un cer un cer uz dzīvi, kaut jau otro ziemu smagi slimo un temperaturu mēra un atkal mēra
Kas būs? //////////////// - ? Kas to zin.
pl 1/2 22

(Romēna tajā laikā jau labu laiku slimoja ar šizofrēniju. Antilite - tā Otto sauca Alīnu - slimoja ar vēzi (ja nemaldos leikēmiju) un nākamajā gadā nomira)

13. IV 58 g
Svetdiena. pl 21:30

Šodien mēs Otto, Kurts, Eriks, Romite, es aizbraucām uz Jūrmalu, Dubultiem. Gājām pie Kurcija - Rakstnieka mājā. Mūs panāca Atis Ķeniņš un dzejniece Austra Dāle. Bijām nodomājuši iet pie Kurcija, bet tā kā gribējām vēl pastaigāt, tad gājām uz jūru. Jūra vēl ledū, tikai vietām redzams ūdens - saulaina skaista diena. Eriks priecīgs pa plašumiem lēkā no viena smilšu kāpas ciņa uz otru. Pēc pustundas mēs - Otto, Eriks, es gājām pie Kurcija, bet Romīte ar Kurtu vēl pastaigājās.
Pie Kurcija bija Ķeniņš un Dāle. Neko daudz nevarēja runāt. Kurcijs uzdāvināja savu dzeju izlasi "Dzejas" ar Griguļa priekšvārdu. Šai sakarībā Kurcijs pastāstīja, ka Grigulis teicis, ka nu "laikam viņš savu vainu pret Kurciju būšot izpircis. Vainīgs jau bijis Jānis Niedra. Tai laikā pat Andrejs Upīts no Niedras baidījies!! Ja Jānis Niedra nepatīk nevienam cilvēkam, tā pat kā Ernestīne Niedra - tā tiek dēvēta par Latvijas Beriju.
Eriks jutās ļoti labi. Skrēja visu laiku runāties ar dažādiem cilvēkiem. Sevišķi runīgs bija ar Araju - Bērci.
Austra Dāle nolasīja savu jauno dzejoli - putniem un lidmašīnai Tu-112.
/Alīna Grīnberga. rokraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/


Kurts - Kurts Švars, atomfiziķis, Romēnas vīrs
Romīte - Romēna Švarca, Otto un Alīnas meita, mana vectante
Eriks - mans tētis, 58. gadā viņam ir 5 gadi
Andrejs Kurcijs - rakstnieks, politiķis. kaut kad teicis Alīnai - "Tu esi man Parīze"
Atis Ķeņiņš - sabiedriska un politiska personība ar visai vētrainu dzīvesgājumu
Austra Dāle - dzejiniece, tulkotāja, A. Ķeniņa sieva
Grigulis - Arvīds Grigulis - padomju rakstniecības ideologs
Andrejs Upītis - lec kā krupītis
Jānis Niedra - sūdīgs rakstnieks un padomju funkcionārs, žurnālista Ērika Niedras vectēvs
Ernestīne Niedra - Ernestīne atrodama manā dzimtas kokā, pilnīgi pretējā zarā nekā Grīnbergi. Viņa bija manas mammas vecāsmātes māsas vīra māsa. mamma atceras kaut kādu ciemošanos pie Ernestīnes agrā bērnībā - vasarnīcā Langstiņos. tajā pašā zarā atrodama arī Anna Laicena, Linarda Laicena sieva
Berija - No 1938. gada līdz 1945. gadam vadīja PSRS represīvo aparātu
Arājs - Bērce - kā rakstīts vikipēdijā - profesionāls revolucionārs

p.s. minētais Kurcija krājums atrodas vecāku grāmatplauktā. tajā divi ieraksti:
1. Jaunu vārdu es debesīs sviežu! Vēro Tu viņu un tālāk meti! A. Kurcijs
2. Romulitei ar daudziem laimes vēlējumiem dzimšanas dienā, ļoti sniegotā pavasarī - 1958. gada 2. aprīlī. Rīgā, papsis: Otto Grīnbergs (dzejas grāmatas autora draugs)

iesniedzu atlūgumu

oh well, te jau arī bez laimas slimības pietiek, lai justos ekstrēmi sūdīgi https://pbs.twimg.com/media/GH-kzGPX0AAj3dt?format=png&name=large

viena no dīvainākajām sajūtām, ko just ir sēdēt uz zirga, kurš nav nekā ierobežots un var brīvi kustēties, ar ciet acīm. vakar tā sēdēju saulē, kamēr zirgs lēnā garā rušināja no kūlas apakšas jaunos zāles dzinumus. tas ļoti mulsina vestibulāro aparātu un bez atskaites punkta telpā, ko nodrošina redze, smadzenēm ir ļoti grūti apstrādāt. zirgs zem tevis ir silts, viņš ritmiski elpo un neritmiski kustās, grozās un lēni iet meklējot zāli. tur kaut kā pazūd gan laiks, gan telpa un rodas kaut kas līdzīgs sēņu tripam. vakar tam visam pievienoju arī sejas vēršanu pret spožo sauli. tā spozme, protams, laužas cauri arī aizvērtiem plakstiem un izgaismo to dīvaino telpu, kas rodas zirga kustības un redzes atslēgšanas rezultātā. atkal atverot acis liekas, ka ir pagājuši gadi un pasaule ir pilnīgi jauna un cita un savāda.
jāšanu ar aizvērtām acīm mēdz izmantot arī kā reitterapijas vingrinājumu, bet tas ir drusku vienkāršāk, jo zirgu ved instruktors un notiek vienmērīga, ritmiska, paredzama kustība pa taisnu līniju. manā variantā ir tāds neeeenormāli palēnināts breakcore.

šodien būs sarežģīta diena. vajag drusku parunāties ar kolēģiem.

vēl viens Otto aspekts ir dzeja. viņš cauri visai dzīvei ir rakstījis ļoti sūdīgu un neveiklu dzeju. nu tādu, ka man brīžiem ir neērti (sveškauns) lasīt. pārsvarā uz visādām noskretušām lapiņām, kas pilnīgi nekategorizētas sabāztas aploksnēs. vai arī mētājas starp citiem dokumentiem. ir arī viena kladīte. taču - ja no mākslinieciskās puses tas viss ir lielākoties nebaudāms, tad šis un tas noder biogrāfiskās puzles likšanā. nu vai arī gluži otrādi - rada aizvien jaunas mīklas.

Pārdoma

Divas reizes miru:
Septiņpadsmitā un
Četrdesmitpirmajā,
Tomēr nenomiru...

Biju briesmās divas reizes:
Divdesmitastotajā un
Piecdesmitpirmā gadā
Bet atkal dzīvs bez raizes...

Kas no nāves glāba?
Kas prom briesmas vīla?
Cilvēks... Cilvēks! Labais!
Viņa sirds un mīla...

Tagad redzu:

Kareivs zirgā ašā...
~~~~~~~~~~~~~~ (tur tiešām ir tādi ar zīmuli salikti vilnīši, viņš acīmredzot ir mēģinājis arī grafisko dzeju)
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Ārsti Ivanovā...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Draugi Rīgā - pašā...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
Draugs, kas Krievu zemē...
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~
~~~~~~~~~~~~~~

14. XI 1964 19:05 AZ*

*viņš dzejas pārsvarā paraksta ar pseidonīmu Atis Zaļkalns

Kaut kādā ziņā sanāk, ka es tikko atrisināju pirms ~120 gadiem notikušu, neatklātu slepkavību. Noslepkavotie cilvēki atradās manas ģimenes čemodānā. Amazing.

Domāju par tiem rudzu laukā nozūmētajiem žandarmiem. Mēģināju kaut ko atrast periodikā, bet neko neatradu. Varbūt nepratu izvēlēties pareizos atslēgas vārdus. Ierakstīju jautājumu FB Dzimtas detektīva grupā. Un lūk, mani žandarmi -
“Pēteris Grīnbergs tiešām apzināto mežabrāļu pulkā neparādās, bet tas tikai liecina, ka viņam tajā skarbajā laikā izdevies gan izdzīvot, gan izvairīties mo represijām. Pazudušo divu cara kalpu liktenis gan ir interesants. Par to ir rakstījis tā apvidus mežabrāļu kustības vadītājs Jānis Liepiņš (Steņka) ( sk. Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata. - R.: Avots, 1980, 159. lpp.). Arī arhīvā: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 117. f., 1. apr., 1767. l. Uzvārdi liekas ir Pečulis un Budiks, Rīgas Avīzē 1906. gada 23. nov. ir ziņa, ka gubernators licis izmaksāt atraitnēm Monikai Pečulis un Marijai Budink vienreizējo pabalstu 50 rubļus.
Viņi abi, liekas dzērumā, publiski izlielījušies, ka noķeršot meklēšanā izsludinātos mežabrāļus, bet tikuši vien līdz pirmajiem krūmiem, kur pazuduši bez vēsts. Viņus tiešām ilgi meklēja, Liepiņš to ir aprakstījis. Liels paldies par tādu ziņu!” Pētniece Līga Lapa

( februāris )

Dead star with 'metal scar' on its face likely killed and ate a planet in our galaxy, study finds

Ja nu tiešām vēl kāds to nezina, tad - ja vajag centrā paēst - lēti, garšīgi, veģetāri/vegan, tad noteikti ejiet uz mūzikas akadēmijas ēdnīcu. Tur vienmēr ir 2 opcijas ar soju, pēdējā laikā arī ar tofu, lēcas, garšvielots zirņu biezenis, rīsi ar dārzeņiem utt. Es atkarībā no izsalkuma pakāpes varu paēst par 3-5 eur (krāmē ko un cik gribi, maksā par svaru). Baumo, ka pavārs esot indietis. Garšvielas tiek lietotas, bet nav ļoti dāsni - manuprāt, der arī tiem, kam pie krišnām par specifisku.
Strādā līdz 16, ir arī gaļas opcijas

Esmu dzimusi 1901. g. 20. jūnijā Turkalnes pag. (tagad Ikšķiles) laukstrādnieku ģimenē. (..) 1907. gadā tēvs sāka strādāt Rīgas ostā. Drīz viņš saslima un bija spiests no darba aiziet un iestāties darbā iebraucamā vietā "Zelta Lauva" Lielā Maskavas ielā Nr. 143. Māte strādāja turpat pie šīs iebraucamās vietas īpašnieka kā apkopēja. (..)
Kad Rīgu 1917. g. rudenī ieņēma vācu armija, pie mana brāļa nāca un nesa boļševiku proklamācijas Jānis Tomsons un Auzenbahs. Brālis mani "nozvērināja" nevienam par šīm pakām nestāstīt. (..) Kādu dienu Auzenbahs atnesa paku, ko mans brālis aiznesa. Drīz vien mūsu dzīvoklī atnāca 2 vācu žandarmi un sāka pārmeklēt dzīvokli. Es atrados sētā. Tur arī paliku, lai sagaidītu brāli un pateiktu, ka dzīvoklī notiek kratīšanas. Brālis man arī pateica, ka virtuves galdā atvilktnē atrodas dažas proklamācijas, lai es mēģinot tās paņemt. Pats viņš aizsteidzās projām. Žandarmi bija iegrimuši grāmatu pāršķirstīšanā, nepievērsa man uzmanību. Tāpēc man izdevās izņemt no atvilktnes proklamācijas. Noglabāju tās uz krūtīm, uzkāpu zirgu staļļu jumtu stāvā un tur proklamācija ieraku smiltīs. Augstāk minētie notikumi mani saistīja ar revolucionāro kustību. 1919. gada janvārī iestājos Komjaunatnē. (..)
Šai laikposmā Komjaunatnes uzdevumā organizēju literaturas izplatīšanu, izbraucu arī uz rajoniem, kur nodevu komunistisko literaturu (..). Šajā laikā sastāvēju arī propagandistu pulciņā, kurš biedra "Spieķa" (Jāņa Ēķa) vadībā studēja politekonomiju. Šai pulciņā piedalījās arī "Čiepa" un "Saulgrieze" (Dobris un Leimane), kas izrādījās provokatores un tā 1920. g. 22. maija naktī tiku arestēta kopā ar savu brāli - Rīgā, Maskavas ielā Nr. 135. Mājās man neko neatrada, pret mani bija tikai provokatoru liecības. Arestēja ap 60 biedru. 3 nedēļas ieslodzīja politpārvaldē, bet pēc tam Centrālcietuma 4. korpusa pirmā vieninieku kamerā. (..)
1922. g. beigās, tā kā politpārvaldes spiegi man pastāvīgi sekoja, tad uz laiku tiku no pagrīdes darba atbrīvota. (..)
1924. g. smagi saslimu ar plaušu tuberkulozi un veselu gadu gulēju gandrīz uz gultas. Palīdzību man sniedza MOPR-s*. Kad sāku atveseļoties, tad uzsāku atkal darbu pagrīdē, bet politpārvaldes spiegi man sekoja, arī darbu dabūt bija neiespējami.
1926. g. martā aizbraucu uz Franciju. Dzīvoju Parīzē, Lasonā, Nicā, kur mani arī uzņēma Francijas komunistiskajā partijā par biedri. Strādāju Raimonda Dunkana (Izidoras Dunkanes brāļa) dekoratīvās mākslas darbnīcā Nicā. Pēc tam Parīzē. (..)
1933. g. septembrī LKP uzdevumā piedalījos, kā delegācijas vadītāja I Starptautiskā pretfašistu Kongresā Parīzē. (..) Tiku ievēlēta Kongresa Manifesta izstrādāšanas komisijā. (..)
No 1936. g. - 1939. g. strādāju Spānijas Republikas vēstniecībā Rīgā, piedalījos palīdzības organizēšanā spāņu republikāņiem viņu cīņā ar fašismu. uzturēju sakarus starp Spānijas Republikas vēstnieku Rīgā Ceferino Palencia un LKP Centrālo Komiteju.
Alīna Vilde Grīnberga. Autobiogrāfija
/kompilēts no 4 līdzīgiem dokumentiem mašīnrakstā, kuros atšķiras cik daudz kurš notikums izklāstīts. faktoloģisku atšķirību nav. Alīnas Grīnbergas arhīvs. 1971./

*Starptautiskā organizācija palīdzības sniegšanai revolucionāriem (1922.-1947. g.; krievu “Meždunarodnaja orgaņizacija pomošči borcam revoļucii”), saukta arī “Starptautiskā sarkanā palīdzība”.

Savus piedzīvojumus kaujinieka gaitās viņš* vēlākā dzīvē, kad carisms un baronība jau bija aizgājuši nebūtībā, atkārtoti izklāstīja ģimenes un draugu lokā ar atzīstamu meistarību. Tad klausītāju priekšā atainojās “meža brāļa” bruņotā sadursme starp diviem cara žandarmiem Taurupes “Brikumu” mežmalē, kurus viņš tur pieveicis. Ar “Brikumu” saimnieka palīdzību tie aprakti laukā, kas bijis sagatavots rudzu sēšanai. Rudzi tūliņ arī iesēti un nekāda cara valdības iestāžu izmeklēšana nav atklājusi notikuma patiesību, žandarmi “pazuduši bez vēsts”.
No - Daži vārdi par dzīvi un cīņu (Autobiogrāfiski fragmenti).
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*Pēteris Grīnbergs

"Ļoti emocionālas diskusijas izraisījās, lemjot par Puškina ielas pārdēvēšanu. Piemēram, Vladimirs Buzajevs (LKS) centās noskaitīt Puškina dzejoli par pieminekli krievu valodā. Viņa mikrofons tika izslēgts. Brīdī, kad viņš skaitīja dzejoli latviski, viņa mikrofons atkal tika ieslēgts, un tā tik ilgi, kamēr beidzās Buzajeva uzstāšanās."

diez NA deputāti prot skaitīt Raini vairākās valodās?

Krimas aneksijas un pilna mēroga iebrukuma Ukrainā gadadienām par godu dažas tematiskas fotogrāfijas no Otto arhīva

( karš )

vispār es par pašreizējo situāciju jūtos ļoti līdzīgi kā K. diezkas nav.

citās ziņās - janvāra sākumā pati pēc savas iniciatīvas (jo man augustā iekoda ērce un es rudens otro pusi jutos un turpinu justies tā visnotaļ mazenerģiski) biju nodevusi analīzes uz Laimu un pēc tam ārkārtīgi neuzmanīgi (neticami neuzmanīgi!!!) lasījusi rezultātus. tikai vakardien - vairāk nekā pusotru mēnesi vēlāk, pamanīju, ka tur viss slikti. aizkrēju šon pie ĢĀ, bet vēl jāiet jāuztaisa tās dārgās precizējošās analīzes. vēl man ir paaugstinātas antivielas uz tiroperoksidāzi un vēl man joprojām turpina sāpēt izrautais zobs - ar pašu raušanu viss bija ok, nekādas tūskas nebija, smagana fiksi sadzija, nodzēru arī AB kursu. bet pa vakariem sāp (vai vismaz jūt. es tās sauktu mazāk par sāpēm, vairāk par spiedoši niezošu sajūtu) tieši tāpat, kā tad, kad zobs nebija izrauts. blakus zoba tur jau nebija pirms tam, tāpēc nebūs variants, ka izrāvies nepareizais.
karoč dirsā. foršs tāds komplektiņš.

vakar vakarā, kad jau taisījos vērt ciet kompi un likties uz auss, pēkšņi saklikšķēja info, ko jau ilgāku laiku nebiju varējusi salikt loģiskā bildē. dažas random virspusīgas Otto piezīmes + dažas bildes Otto albumā, kurām otrā pusē rakstītie personu vārdi visu laiku nelīmējās nekur iekšā, bet bija sajūta, ka būtu jālīmējas + viena īsa periodikā atrasta ziņa, kurā minēta virkne vairāku personu dokumenti, kuri tiek pasludināti par anulētiem, jo sadeguši. mazliet pārgalvīgi un bez rūpīgas mācītāja rokas izdarītiem, nule saliktās puzles apstiprinošiem, ierakstiem baznīcu grāmatās atļāvos visu uzreiz salikt Geni un nekavējoties pievienojās zars, kurā viss sakrita.
šodien, turpinot skatīt tālāk, nonācu pie tā, ka Otto mātes brāļa dēls, tātad Otto brālēns, darbojies pretošanās kustībā, kureliešos, palīdzējis organizēt bēgļu laivas, līdz ar pēdējo kuģi pats aizbēdzis uz Vāciju un tālāk uz Kanādu. viņa dēlu - Minestres ģimnāzijas skolnieku, savukārt, čeka 80. gadu sākumā izraidījusi no Latvijas. šīs gadījums diezgan plaši aprakstīts visādos preses izdevumos. te daži piemēri:
ārzemju prese (Austrālijas Latvietis)
padomju prese (Padomju Jaunatne)
situācijas izklāsts no pašu iesaistīto puses (ELJA Informācija)

+ Haralds jaunākais 90. gados no Kanādas pārcēlās uz LV un viņu pazīst manas dziedāšanas biedrenes - trimdas latvietes. ja es šajā taciņā neesmu nekur kļūdījusies, tad viņš ir mans second cousin twice removed (latviski tas ir 3. pakāpes brālēns?).

Mūsu mīļai, labai, tuvai radiniecei I. Grīnbergai, dzimušai Smiltenē 1985. gada 30. jūnijā (tūliņ pēc Pēterdienas kā saucās sencis)
Sniedzam Tev, dārgulīt, mīlulīt, zeltgalvīt - pirmo dāvaniņu - rožainas krāsas (kas meitenei piestāv!) kristala šaliti, kur nolikt rakstāmpiederumus, ja dzīves gaitās kļūsi rakstniece, dzejniece, žurnaliste vai publiciste, vai ari ārste, inženiere, fiziķe (kā vectēvs), vai juriste (kā vecvectēvs), varbūt izcila sportiste utt. Vienmēr šī šalite noderēs! Šālīte novietojam divas tafelītes šokolādes Taviem vecākiem, bet brālītim Arnim jau vakar iedevām...
Dzīvē ir jāmācās, jāstrādā visu mūžu un jāmīlē visu mūžu. Lai Tavs mūžs, Inesīte, būtu 100 gadus garš, tad šeit pievienojam ari simtu rubļu naudaszīmi, lai Tev vecāki varētu iegādāties pirmās rotaļlietiņas, ar ko mācīties izaudzināt dzīvei vajadzīgos minētos trīs pamatus. Esi laimīga un veselīga, gudra un darbīga!
Tavs vecvectēvs Otto Grīnbergs, pensionārs
Tava vectēva māsa Romēna Švarca dzimusi Grīnberga, ārste, invalīde*
Rīgā 1985. gada 7. septembrī (Tava vectēva Raimonda dzimšanas dienā)

es viņu mazliet atceros. man bija trīs gadi, kad ievācāmies Tērbatsielas dzīvoklī. viņš nomira, kad man bija četri - 87 gadu vecumā. man šķiet vēlāk viņš mazliet spokojās. galu galā bija tur nodzīvojis ~50 gadus. mums tur bija čīkstošas parketa grīdas. lielajā istabā stāvēja divi atpūtas krēsli, kuros sēžot un mazliet sakustoties radās ļoti specifiska parketa/krēslu kāju čīkstoņa. tieši sienai otrā pusē bija mana istaba - rakstāmgalds, pie kura pavadīju daudz laika. mani salīdzinoši agri sāka atstāt vienu mājās un es regulāri dzirdēju viņa šļūkājošos soļus un atpūtas krēsla/parketa čīkstēšanu aiz sienas. cik atceros - man nebija bail. bija tāds vatever - ā, Otto Petrovičs atkal atnācis. ja pareizi atceros, viņš pārstāja nākt, kad mācījos kādā 2. - 3. klasē.

*Romēna it kā sajuka prātā, kad uzzināja, ka viņas vīrs, pasaules klases atomfiziķis Kurts Švarcs, viņu krāpj ar savu asistenti (kuru vēlāk arī apprecēja). aizbrauca uz Šmerli un pārgrieza vēnas. garāmgājēji viņu atrada un izsauca ātros. pēc tam tika uzstādīta diagnoze - šizofrēnija. labajos posmos viņa dzīvoja pie Otto, bet, kad palika traki, tad Tvaiķenē. arī viņu es mazliet atceros.