*

nē, bet es joprojām nesaprotu kāds emociju cēloņu izprašanas centieniem ir sakars ar paralēlām pasaulēm un pārdabiskām lietām?

un šim gan negribu piekrist "ērtību ziņā tā īsti nekas nav mainījies" - Tu vairs nevari ieiet jebkurā parastā optikas veikalā un nopirkt jebkāda ražotāja kontaktlēcas. ja Tu gribi viņas nēsāt, Tev ir jāuzmanās, lai neplaistu garām brīdi, kad viņas paliek vecas, jo Tev ir viņas jāpasūta no citas valsts un jāgaida kamēr viņas atceļos. Tu vairs nevari vienkārši iebāzt tamponu un, kad tas ir pieasiņojis izmest to ārā - Tev ir jāuzšūj aizvietotājlieta un turklāt jāmazgā viņa. ja mājās ir beidzies šampūns, Tu nevari ieskriet tuvējās Drogās un paķert, kas pagadās. Tev ir jāiet uz vietu, kur var nopirkt tādu produktu, kas apmierina Tavas ētiskās un arī fiziskās prasības. tā ir ērtību zaudēšana. tas viss vairs nav tik ērti, kā tad, kad par to vispār nedomā un nepievērš tam uzmanību.

a par tām ērtībām dušā izdomājās, ka ir jau tomēr tā, ka pie neērtībām (kā nosacīta jēdziena) pierod tikpat ātri kā pie ērtībām. un tas, kas sākumā licies neērts, kad pierod, šķiet pavisam ērts :)

p.s.
turklāt viss, kas vismaz pēc manām domām, varētu būt tas, kas Tev asociējas ar manu būšanu sektā, ir padarījis manu dzīvi kvalitatīvāku, pilnveidojošāku, piepildošāku un interesantāku. es jūtos labāk, nekā agrāk, es patīku sev labāk, man ir vieglāk ar sevi sadzīvot, man ir daudz vairāk iekšēja miera, ticības sev un pārliecinātības. uzskatāmākais un ārēji redzamākais piemērs tam ir mana atgriešanās pie mana lielākā bērnības sapņa - zirgiem. bez visām tām domām un centieniem un atklāsmēm es nebūtu to izdarījusi. es jūtu, ka tas ko un kā es daru (tīri iekšēji - domās, prātā, sirdī un dvēselē) palīdz man iet uz priekšu un veidot savu dzīvi tā, lai es varu godīgi skatīties acīs pati sev un tas man šķiet vissvarīgākais dzīvē. tāpēc arī es teicu, ka mani itin nemaz neuztrauc, ka es kādam varu sākt likties garlaicīga. es dzīvoju savu dzīvi sev, nevis citiem.

un visas tās lietiņas, ko es te rakstu, es nerakstu tāpēc, ka es gribētu, lai tā domā pilnīgi visi. lai visi man piekrīistu un darītu tāpat (man brīžam šķiet, ka Tu domā, ka es to visu rakstu tieši tamdēļ un mani tas ļoti skumdina). es to rakstu kā personīgas piezīmes un atklāsmītes, bet publiski tamdēļ, ka man patīk, ja tas noder vēl kādam citam. un, ja reiz es esmu kaut ko ierakstījusi, tad tā doma manī ir tik izkristalizējusies, lai es būtu šajā konkrētajā fāzē par to pārliecināta un nešaubīga.

es negribu cīkstēties. bet nu jā man bail reizēm no Tevis, tāpēc es ieņemu dusmīgu pašaizsardzības pozīciju un nemaz nepamanu, ka man neviens neuzbrūk.

bet par to teikumu, ko Tu citē - man tā liekas, kopš Duetas Kjū pavasara mēģa, kad bija viena tāda abpusēji kategoriska diskusija, kurā Tu paudi viedokli, ka negriboties lasīt manu klabu, jo es te nodarbojoties ar sludināšanu un pamācīšanu un demagoģiju un Kārlis vispār arī. kopš tā laika man vispār reizēm bail te ierakstīt kaukādas savas atziņiņas un atklāsmītes, jo negribas, lai Tev atkal liekas, ka es kauko mēģinu sludināt :)

es tagad iešu dušā

laikam drusku oftopiks, bet - "var ietekmēt sev galvu un sirdsapziņu" tas ir par mani. bez galjas eeshanas man gribas veel shaadas taadas lietas, ik palaikam, peec kuru izdariishanas es diezko ar sevi nelepotos. gribu tik klusi, klusi piebilst, ka `pashdiscipliina`, manliekas, shijaa kontekstaa ir veiksmiigaaks jeedziens kaa `apspieshana` un esmu paarbaudiijis uz savas aadas, ka man - neizmeerojami slinkam un inertam radiijumam taa ljoti paliidz savaakties un izdariit daudzko, ko es bez pashdiscipliinas nekad neizdariitu

jā, Kārļa "pašdisciplīnas" komentāra sakarā man ar gribējās paturpināt šito -
vispār man ir tāda kā alerģija pret vārdu 'disciplīna', bet laikam šajā sakarā nekā precīzāka nav. un dažreiz jau tā pašdisciplīna, kas savā ziņā ir apspiešana, ir ļoti svētīga. nu, piemēram - man pirms gulētiešanas uznāk kāre kauko nenormāli saēsties, lai gan īstu izsalkumu nejūtu. bet es to nedaru, jo zinu, ka tas īsais prieks, ko izjutīšu kāri stūķējot mutē ēdienu būs krietni īsāks, par tām nepatīkamajām sajūtām, kas pēc tam būs visu nakti - spiedīs vēderu, rādīsies slikti sapņi, daudz grozīšos un varbūt vēl ieslīgšu pašpārmetumos par to, ka nevajadzēja ļauties tai rijībai un mocīt sevi un savu gremošanas traktu. šajā gadījumā taču ir labi apspiest kaukādu vēlmi. man personīgi tas viss nāk (un ne viegli) caur zemākminēto godīgumu pret sevi - ja man gribas kautko ko tādu, par ko es zinu, ka labāk to būtu nedarīt, es cenšos sev pilnīgi godīgi pajautāt - vai es patiešām to gribu, kāpēc es to gribu un ko es no tā iegūšu. ja uz šiem jautājumiem pilnīgi godīgi atbild, tad bieži vien vēlme pāriet pati no sevis. protams, esmu ļoti tālu no tā, lai tas vienmēr izdotos. reizēm prāts ir tik viltīgs, ka pasteidzas tik pie kārotā vēl pirms šo jautājumu uzdošanas un atbildēšanas uz tiem. un tad es jūtos nelāgi un skumīgi. tāpēc cenšos arvien vairāk un rūpīgāk skatīties līdzi visam ko daru.

"parastiem ikdienas štruntiem, ko var piepildīt vienā minūtē. Kāpēc tad gausties par to?" nu bet ja tas sapnis, iecere un mērķis ir atkratīties no tiem ikdienas štruntiem? ja ir nākusi sapratne, kas tie ikdienas štrunti sniedz tikai īslaicīgu un virspusēju prieciņu, bet pēc tam nāk gūzma ar visādām nepatīkamām sekām (fiziskā pašsajūta, garastāvoklis, bla bla bla). ja to saprot, tad daudz vairāk taču iegūst, ja pārkāpj pāri tai vēlmei. tas, kas man liekas pats svarīgākais ir iemācīties atšķirt savas patiesās vēlmes no mirklīgām, prātā, egoismā un pieradumā balstītām iegribām. es neticu, un atsakos ticēt, ka mana patiesā un dziļākā vēlme varētu būt uzpīpēt, utt.
es te tā padomāju par visādām mūsu diskusijām un viedokļu apmaiņām un, kas man tajās nav paticis un man izlobījās tāda sajūta, ka Tu gandrīz vienmēr, vienmēr šausmīgi jūtīgi, saasināti un ar sašutumu attiecies pret to, ja kāds (piemēram, es :) ) grib no kaut kā savā dzīvē atteikties. piemēram, no gaļas, no cigaretēm, no ķīmiskās kosmētikas, utt. Tu parasti apgalvo, ka nedrīkst sev neko aizliegt un, ka vajag darīt visu ko gribas. bet te ir jautājums par to, ko rakstīju augstāk - vai to patiešām gribas vai tikai liekas, ka gribas. un jautājums arī par to, ka ieguvumi var būt neizmērojami lielāki nekā zaudējumi. uz to Tu parasti negribi skatīties. nu vismaz tā man izskatās.

tas, ka Tev izskatās, ka kāds sludina, lepojas ar to, ka nes upuri vai gaida uzslavas - tā man liekas, ka ir Tava problēma. katrs jau redz to, ko grib un var ieraudzīt. un šeit manšķiet parādās arī tā salīdzināšana un vērtēšana par, kuru jau šeit daudz diskutēts. tas uz ko es gribu tiekties ir ļaut cilvēkiem būt tādiem, kādi viņi. ja viņi grib kaunēties citu vietā - lai kaunās. ja grib, lai viņus paslavē - lai grib. bet nevērtēt to un nenosodīt. jā, nenosodīt un nedomāt (kaut neapzināti) - es gan tā nedaru. es ļaujos visām savām vājībām, neko neapspiežu sevī un nesludinu, tāpēc es esmu labāks un godīgāks cilvēks.

jā, bet dzērveņu krājumu gan mums diemžēl nav.

p.s.
vēl par to sludināšanu - pēc tās pavasara diskusijas, kurā Tu teici, ka Tev liekas, ka mēs ar KT nodarbojamies ar sludināšanu, es ļoti, ļoti daudz par to domāju. sāku baidīties vai neesmu kaut ko palaidusi pašplūsmā, vai varbūt pārāk maz piedomāju par to ko un kāpēc daru, bet man nekas tāds neatradās. un tad apmēram nedēļas laikā 3 vai 4 savstarpēji nesaistīti un man personīgi nepazīstami (dažus zinu kā izskatās) cilvēki man teica vai rakstīja, ka viņiem ļoti patīkot mans klabs un lasīt to un, ka viņi no tā iegūstot visko noderīgu. tā kā man bija tās pārdomas, es dažiem no viņiem konkrēti prasīju vai neliekas, ka es rakstu pārāk pamācoši un ar tendenci uzspiest savu taisnību. visi atbildēja nē. toreiz es to uztvēru kā Kosmosa atbildi uz savām šaubām. ar šo visu es gribu teikt to, ka, varbūt, ja Tev šķiet, ka es te kautko mācu varbūt vienkārši tas, ko es rakstu nav priekš Tevis un Tev nevajag to lasīt, lai Tev nevajadzētu uztraukties par to, ka es esmu sektā vai jūku prātā vai ko vēl ne un mums būtu mazāk savstarpēju nesaprašanos.
es tik ļoti ceru, ka Tu, lasot šo komentāru, uztversi visu to draudzīgumu un labvēlību pret Tevi, ko es jūtu.