*

jā, Kārļa "pašdisciplīnas" komentāra sakarā man ar gribējās paturpināt šito -
vispār man ir tāda kā alerģija pret vārdu 'disciplīna', bet laikam šajā sakarā nekā precīzāka nav. un dažreiz jau tā pašdisciplīna, kas savā ziņā ir apspiešana, ir ļoti svētīga. nu, piemēram - man pirms gulētiešanas uznāk kāre kauko nenormāli saēsties, lai gan īstu izsalkumu nejūtu. bet es to nedaru, jo zinu, ka tas īsais prieks, ko izjutīšu kāri stūķējot mutē ēdienu būs krietni īsāks, par tām nepatīkamajām sajūtām, kas pēc tam būs visu nakti - spiedīs vēderu, rādīsies slikti sapņi, daudz grozīšos un varbūt vēl ieslīgšu pašpārmetumos par to, ka nevajadzēja ļauties tai rijībai un mocīt sevi un savu gremošanas traktu. šajā gadījumā taču ir labi apspiest kaukādu vēlmi. man personīgi tas viss nāk (un ne viegli) caur zemākminēto godīgumu pret sevi - ja man gribas kautko ko tādu, par ko es zinu, ka labāk to būtu nedarīt, es cenšos sev pilnīgi godīgi pajautāt - vai es patiešām to gribu, kāpēc es to gribu un ko es no tā iegūšu. ja uz šiem jautājumiem pilnīgi godīgi atbild, tad bieži vien vēlme pāriet pati no sevis. protams, esmu ļoti tālu no tā, lai tas vienmēr izdotos. reizēm prāts ir tik viltīgs, ka pasteidzas tik pie kārotā vēl pirms šo jautājumu uzdošanas un atbildēšanas uz tiem. un tad es jūtos nelāgi un skumīgi. tāpēc cenšos arvien vairāk un rūpīgāk skatīties līdzi visam ko daru.