*

"parastiem ikdienas štruntiem, ko var piepildīt vienā minūtē. Kāpēc tad gausties par to?" nu bet ja tas sapnis, iecere un mērķis ir atkratīties no tiem ikdienas štruntiem? ja ir nākusi sapratne, kas tie ikdienas štrunti sniedz tikai īslaicīgu un virspusēju prieciņu, bet pēc tam nāk gūzma ar visādām nepatīkamām sekām (fiziskā pašsajūta, garastāvoklis, bla bla bla). ja to saprot, tad daudz vairāk taču iegūst, ja pārkāpj pāri tai vēlmei. tas, kas man liekas pats svarīgākais ir iemācīties atšķirt savas patiesās vēlmes no mirklīgām, prātā, egoismā un pieradumā balstītām iegribām. es neticu, un atsakos ticēt, ka mana patiesā un dziļākā vēlme varētu būt uzpīpēt, utt.
es te tā padomāju par visādām mūsu diskusijām un viedokļu apmaiņām un, kas man tajās nav paticis un man izlobījās tāda sajūta, ka Tu gandrīz vienmēr, vienmēr šausmīgi jūtīgi, saasināti un ar sašutumu attiecies pret to, ja kāds (piemēram, es :) ) grib no kaut kā savā dzīvē atteikties. piemēram, no gaļas, no cigaretēm, no ķīmiskās kosmētikas, utt. Tu parasti apgalvo, ka nedrīkst sev neko aizliegt un, ka vajag darīt visu ko gribas. bet te ir jautājums par to, ko rakstīju augstāk - vai to patiešām gribas vai tikai liekas, ka gribas. un jautājums arī par to, ka ieguvumi var būt neizmērojami lielāki nekā zaudējumi. uz to Tu parasti negribi skatīties. nu vismaz tā man izskatās.

tas, ka Tev izskatās, ka kāds sludina, lepojas ar to, ka nes upuri vai gaida uzslavas - tā man liekas, ka ir Tava problēma. katrs jau redz to, ko grib un var ieraudzīt. un šeit manšķiet parādās arī tā salīdzināšana un vērtēšana par, kuru jau šeit daudz diskutēts. tas uz ko es gribu tiekties ir ļaut cilvēkiem būt tādiem, kādi viņi. ja viņi grib kaunēties citu vietā - lai kaunās. ja grib, lai viņus paslavē - lai grib. bet nevērtēt to un nenosodīt. jā, nenosodīt un nedomāt (kaut neapzināti) - es gan tā nedaru. es ļaujos visām savām vājībām, neko neapspiežu sevī un nesludinu, tāpēc es esmu labāks un godīgāks cilvēks.

jā, bet dzērveņu krājumu gan mums diemžēl nav.