jā, Kārļa "pašdisciplīnas" komentāra sakarā man ar gribējās paturpināt šito - vispār man ir tāda kā alerģija pret vārdu 'disciplīna', bet laikam šajā sakarā nekā precīzāka nav. un dažreiz jau tā pašdisciplīna, kas savā ziņā ir apspiešana, ir ļoti svētīga. nu, piemēram - man pirms gulētiešanas uznāk kāre kauko nenormāli saēsties, lai gan īstu izsalkumu nejūtu. bet es to nedaru, jo zinu, ka tas īsais prieks, ko izjutīšu kāri stūķējot mutē ēdienu būs krietni īsāks, par tām nepatīkamajām sajūtām, kas pēc tam būs visu nakti - spiedīs vēderu, rādīsies slikti sapņi, daudz grozīšos un varbūt vēl ieslīgšu pašpārmetumos par to, ka nevajadzēja ļauties tai rijībai un mocīt sevi un savu gremošanas traktu. šajā gadījumā taču ir labi apspiest kaukādu vēlmi. man personīgi tas viss nāk (un ne viegli) caur zemākminēto godīgumu pret sevi - ja man gribas kautko ko tādu, par ko es zinu, ka labāk to būtu nedarīt, es cenšos sev pilnīgi godīgi pajautāt - vai es patiešām to gribu, kāpēc es to gribu un ko es no tā iegūšu. ja uz šiem jautājumiem pilnīgi godīgi atbild, tad bieži vien vēlme pāriet pati no sevis. protams, esmu ļoti tālu no tā, lai tas vienmēr izdotos. reizēm prāts ir tik viltīgs, ka pasteidzas tik pie kārotā vēl pirms šo jautājumu uzdošanas un atbildēšanas uz tiem. un tad es jūtos nelāgi un skumīgi. tāpēc cenšos arvien vairāk un rūpīgāk skatīties līdzi visam ko daru.
Pašdisciplīnu, protams, katrs kaut kā un kaut kādās jomās audzina, bet vai tad nav muļķīgi teikt, ka kaut ko gribas, bet tad teikt, ka es nevaru, tāpēc, ka tāpēc. Nu, nevis "ai, kā gribas uz Ķīnu,mieru visā pasaulē, trešo pupu, otru pimpi, vienradzi u.c.", bet gan "ai, kā gribas uzpīpēt/kompeti/šniceli utt štruntus (tad tiek piedāvāta cigarete utt) un gribētājs pasaka - nē, es nevaru! Nu, nevis par kādiem sapņiem, iecerēm, kam vajag laiku un gaisa pilīm, bet parastiem ikdienas štruntiem, ko var piepildīt vienā minūtē. Kāpēc tad gausties par to? Tad jau tas tik vien ir kā mēģinājums atgādināt citiem par to, ka Tu no TĀ esi atteicies, gribi, lai paslavē par stingro gribu, sev kaut ko aizliedzis, ka tiek nests kaut kāds upuris. Nu, man tas tā izskatās.
Oftopiks saēšanās sakarā.. Vai jums ir dzērveņu krājumi mājās? Man jau kādu nedēļu kārojas dzērveņu sula, bet nav dzērveņu un tās no paciņas patiesībā ir ābolu sulas ar dzērveņu vienu procentu. Vismaz skolā mums ir tikai tāda. (vot arī idiotisms, kas viņiem grūti tur normālu morsu uztaisīt? :D)
"parastiem ikdienas štruntiem, ko var piepildīt vienā minūtē. Kāpēc tad gausties par to?" nu bet ja tas sapnis, iecere un mērķis ir atkratīties no tiem ikdienas štruntiem? ja ir nākusi sapratne, kas tie ikdienas štrunti sniedz tikai īslaicīgu un virspusēju prieciņu, bet pēc tam nāk gūzma ar visādām nepatīkamām sekām (fiziskā pašsajūta, garastāvoklis, bla bla bla). ja to saprot, tad daudz vairāk taču iegūst, ja pārkāpj pāri tai vēlmei. tas, kas man liekas pats svarīgākais ir iemācīties atšķirt savas patiesās vēlmes no mirklīgām, prātā, egoismā un pieradumā balstītām iegribām. es neticu, un atsakos ticēt, ka mana patiesā un dziļākā vēlme varētu būt uzpīpēt, utt. es te tā padomāju par visādām mūsu diskusijām un viedokļu apmaiņām un, kas man tajās nav paticis un man izlobījās tāda sajūta, ka Tu gandrīz vienmēr, vienmēr šausmīgi jūtīgi, saasināti un ar sašutumu attiecies pret to, ja kāds (piemēram, es :) ) grib no kaut kā savā dzīvē atteikties. piemēram, no gaļas, no cigaretēm, no ķīmiskās kosmētikas, utt. Tu parasti apgalvo, ka nedrīkst sev neko aizliegt un, ka vajag darīt visu ko gribas. bet te ir jautājums par to, ko rakstīju augstāk - vai to patiešām gribas vai tikai liekas, ka gribas. un jautājums arī par to, ka ieguvumi var būt neizmērojami lielāki nekā zaudējumi. uz to Tu parasti negribi skatīties. nu vismaz tā man izskatās.
tas, ka Tev izskatās, ka kāds sludina, lepojas ar to, ka nes upuri vai gaida uzslavas - tā man liekas, ka ir Tava problēma. katrs jau redz to, ko grib un var ieraudzīt. un šeit manšķiet parādās arī tā salīdzināšana un vērtēšana par, kuru jau šeit daudz diskutēts. tas uz ko es gribu tiekties ir ļaut cilvēkiem būt tādiem, kādi viņi. ja viņi grib kaunēties citu vietā - lai kaunās. ja grib, lai viņus paslavē - lai grib. bet nevērtēt to un nenosodīt. jā, nenosodīt un nedomāt (kaut neapzināti) - es gan tā nedaru. es ļaujos visām savām vājībām, neko neapspiežu sevī un nesludinu, tāpēc es esmu labāks un godīgāks cilvēks.
p.s. vēl par to sludināšanu - pēc tās pavasara diskusijas, kurā Tu teici, ka Tev liekas, ka mēs ar KT nodarbojamies ar sludināšanu, es ļoti, ļoti daudz par to domāju. sāku baidīties vai neesmu kaut ko palaidusi pašplūsmā, vai varbūt pārāk maz piedomāju par to ko un kāpēc daru, bet man nekas tāds neatradās. un tad apmēram nedēļas laikā 3 vai 4 savstarpēji nesaistīti un man personīgi nepazīstami (dažus zinu kā izskatās) cilvēki man teica vai rakstīja, ka viņiem ļoti patīkot mans klabs un lasīt to un, ka viņi no tā iegūstot visko noderīgu. tā kā man bija tās pārdomas, es dažiem no viņiem konkrēti prasīju vai neliekas, ka es rakstu pārāk pamācoši un ar tendenci uzspiest savu taisnību. visi atbildēja nē. toreiz es to uztvēru kā Kosmosa atbildi uz savām šaubām. ar šo visu es gribu teikt to, ka, varbūt, ja Tev šķiet, ka es te kautko mācu varbūt vienkārši tas, ko es rakstu nav priekš Tevis un Tev nevajag to lasīt, lai Tev nevajadzētu uztraukties par to, ka es esmu sektā vai jūku prātā vai ko vēl ne un mums būtu mazāk savstarpēju nesaprašanos. es tik ļoti ceru, ka Tu, lasot šo komentāru, uztversi visu to draudzīgumu un labvēlību pret Tevi, ko es jūtu.
Re: Cits viedoklis.
vispār man ir tāda kā alerģija pret vārdu 'disciplīna', bet laikam šajā sakarā nekā precīzāka nav. un dažreiz jau tā pašdisciplīna, kas savā ziņā ir apspiešana, ir ļoti svētīga. nu, piemēram - man pirms gulētiešanas uznāk kāre kauko nenormāli saēsties, lai gan īstu izsalkumu nejūtu. bet es to nedaru, jo zinu, ka tas īsais prieks, ko izjutīšu kāri stūķējot mutē ēdienu būs krietni īsāks, par tām nepatīkamajām sajūtām, kas pēc tam būs visu nakti - spiedīs vēderu, rādīsies slikti sapņi, daudz grozīšos un varbūt vēl ieslīgšu pašpārmetumos par to, ka nevajadzēja ļauties tai rijībai un mocīt sevi un savu gremošanas traktu. šajā gadījumā taču ir labi apspiest kaukādu vēlmi. man personīgi tas viss nāk (un ne viegli) caur zemākminēto godīgumu pret sevi - ja man gribas kautko ko tādu, par ko es zinu, ka labāk to būtu nedarīt, es cenšos sev pilnīgi godīgi pajautāt - vai es patiešām to gribu, kāpēc es to gribu un ko es no tā iegūšu. ja uz šiem jautājumiem pilnīgi godīgi atbild, tad bieži vien vēlme pāriet pati no sevis. protams, esmu ļoti tālu no tā, lai tas vienmēr izdotos. reizēm prāts ir tik viltīgs, ka pasteidzas tik pie kārotā vēl pirms šo jautājumu uzdošanas un atbildēšanas uz tiem. un tad es jūtos nelāgi un skumīgi. tāpēc cenšos arvien vairāk un rūpīgāk skatīties līdzi visam ko daru.
Re: Cits viedoklis.
Oftopiks saēšanās sakarā.. Vai jums ir dzērveņu krājumi mājās? Man jau kādu nedēļu kārojas dzērveņu sula, bet nav dzērveņu un tās no paciņas patiesībā ir ābolu sulas ar dzērveņu vienu procentu. Vismaz skolā mums ir tikai tāda. (vot arī idiotisms, kas viņiem grūti tur normālu morsu uztaisīt? :D)
Re: Cits viedoklis.
es te tā padomāju par visādām mūsu diskusijām un viedokļu apmaiņām un, kas man tajās nav paticis un man izlobījās tāda sajūta, ka Tu gandrīz vienmēr, vienmēr šausmīgi jūtīgi, saasināti un ar sašutumu attiecies pret to, ja kāds (piemēram, es :) ) grib no kaut kā savā dzīvē atteikties. piemēram, no gaļas, no cigaretēm, no ķīmiskās kosmētikas, utt. Tu parasti apgalvo, ka nedrīkst sev neko aizliegt un, ka vajag darīt visu ko gribas. bet te ir jautājums par to, ko rakstīju augstāk - vai to patiešām gribas vai tikai liekas, ka gribas. un jautājums arī par to, ka ieguvumi var būt neizmērojami lielāki nekā zaudējumi. uz to Tu parasti negribi skatīties. nu vismaz tā man izskatās.
tas, ka Tev izskatās, ka kāds sludina, lepojas ar to, ka nes upuri vai gaida uzslavas - tā man liekas, ka ir Tava problēma. katrs jau redz to, ko grib un var ieraudzīt. un šeit manšķiet parādās arī tā salīdzināšana un vērtēšana par, kuru jau šeit daudz diskutēts. tas uz ko es gribu tiekties ir ļaut cilvēkiem būt tādiem, kādi viņi. ja viņi grib kaunēties citu vietā - lai kaunās. ja grib, lai viņus paslavē - lai grib. bet nevērtēt to un nenosodīt. jā, nenosodīt un nedomāt (kaut neapzināti) - es gan tā nedaru. es ļaujos visām savām vājībām, neko neapspiežu sevī un nesludinu, tāpēc es esmu labāks un godīgāks cilvēks.
jā, bet dzērveņu krājumu gan mums diemžēl nav.
Re: Cits viedoklis.
vēl par to sludināšanu - pēc tās pavasara diskusijas, kurā Tu teici, ka Tev liekas, ka mēs ar KT nodarbojamies ar sludināšanu, es ļoti, ļoti daudz par to domāju. sāku baidīties vai neesmu kaut ko palaidusi pašplūsmā, vai varbūt pārāk maz piedomāju par to ko un kāpēc daru, bet man nekas tāds neatradās. un tad apmēram nedēļas laikā 3 vai 4 savstarpēji nesaistīti un man personīgi nepazīstami (dažus zinu kā izskatās) cilvēki man teica vai rakstīja, ka viņiem ļoti patīkot mans klabs un lasīt to un, ka viņi no tā iegūstot visko noderīgu. tā kā man bija tās pārdomas, es dažiem no viņiem konkrēti prasīju vai neliekas, ka es rakstu pārāk pamācoši un ar tendenci uzspiest savu taisnību. visi atbildēja nē. toreiz es to uztvēru kā Kosmosa atbildi uz savām šaubām. ar šo visu es gribu teikt to, ka, varbūt, ja Tev šķiet, ka es te kautko mācu varbūt vienkārši tas, ko es rakstu nav priekš Tevis un Tev nevajag to lasīt, lai Tev nevajadzētu uztraukties par to, ka es esmu sektā vai jūku prātā vai ko vēl ne un mums būtu mazāk savstarpēju nesaprašanos.
es tik ļoti ceru, ka Tu, lasot šo komentāru, uztversi visu to draudzīgumu un labvēlību pret Tevi, ko es jūtu.