Aprīlis 1., 2015
| 11:59 Vārdsakot, episks projekts varētu būt, zem devīzes "Mīli savu žurnālistu, neļauj viņam sevi izdrāzt".
Ņemot vērā to, ka 1) ir nenormāli, nenormāli vienkārši pataisīt cilvēku, kas sniedz interviju, par pilnīgu muļķi/kretīnu, pie tam pat nepārkāpjot "žurnālistu ētikas" normas, 2) tā saucamās "žurnālistu ētikas" normas daudziem žurnālistiem vai nu nav zināmas, vai nešķiet saistošas, 3) lielākā daļa cilvēku ar vienu un to pašu žurnālistu nesatiekas divreiz, 4) lielākajai daļai cilvēku nav megapieredzes interviju sniegšanā un viņi runā, izejot no domas "žurnālists taču ir cilvēks, nevis kaut kāds lops",
varētu uztaisīt prodžektiņu, kurā nointervētie varētu atskaitīties par pieredzīti un atķeksēt žurnālistam tipiskos navarotus, lai nākamie intervējamie zinātu, ar ko rēķināties.
Piemēram: UDS pazīmes (nespēj sasaistīt kopā četrus secīgus teikumus, citē frāzes ārpus konteksta) Vuārists (galvenā, ja ne vienīgā interese - intervējamā privātās dzīves nianses, neatkarīgi no intervijas konteksta) Puritānis (ja intervijā tiks pateikta kāda divdomība, tā nonāks uz žurnāla vāka vai vismaz palikta kā fotogrāfijas paraksts) Postmodernists (intervijas teksts būs runātā atšifrējums viens pret viens, vēlams intervijas laikā nešķaudīt un nepārteikties) Komentators (pieraksta intervējamā sejas izteiksmes un komentē balss toni; ar lielāko prieku komentē arī apģērbu, matu sakārtojumu, nogurušo seju, saspringto smaidu, kūciņas ēšanas metodiku un laikapstākļus intervijas laikā) Viedokļa līderis (intervija galvenokārt sastāv no intervētāja uzskatiem par dzīvi, intervējamā teiktais ir sekundārs) Rakstnieks (pārveidos interviju par "rakstu" vai "žurnālista pieredzes stāstu", it īpaši gadījumā, ja intervējamais spītīgi neizturas atbilstoši žurnālista priekšstatam par viņu) Kamčatka (ieteicams sagatavoties rūpīgi, žurnālists uzdos tādus jautājumus kā "kur tu smelies iedvesmu?" un "par ko ir tava grāmata?") Viegla disleksija (rakstīs vārdu "Borhess" kā "Porkess", ej ka tu pēc tam attaisnojies) Kautrīgais (neatsūtīs interviju pārlasīšanai, iespējams, tāpēc, ka vēlas no tevis noslēpt savu UDS un/vai disleksiju) Dedlaineris (interviju pārlasīšanai atsūtīs 21.30 ar tekstu "22.00 jānodod uz druku") Atklātais (interviju sāks ar personiski atklātiem stāstiem par sevi, saviem kolēģiem un citiem intervējamiem, radot maldīgu iespaidu, ka arī tu vari runāt atklāti. Finālā, protams, nopublicēs tikai tavas glupības) Hiperatklātais (ierakstīs intervijā informāciju, kas pateikta off-the-record) Hiperaktlātais, ABR līmenis (pašā intervijas tekstā palielīsies, ka tas bija off-the-record) + Optimizētājs (interviju uzraksta pats pēc savas gaumes un saprašanas, labākajā gadījumā nosūtot pārskatīt un aizpildīt tukšās vietas)
Nu un, protams, arī tādas pozitīvas pazīmes kā Taktiskais - visas intervijas gaitā neuzdod nevienu sensitīvu jautājumu iz sērijas "Tava māte ir mirusi, KĀ TU PAR TO JŪTIES?!" vai "kāda ir tavas dzīves lielākā muļķība, par kuru tev vēl joprojām ir šausmīgs kauns?" Empātiskais - saprot, kuras intervijas daļas nevajadzētu publicēt, lai nesagādātu neērtības intervējamajam Intelektuālis - actually saprot intervējamā atbildes, spēj uzdot dziļus jautājumus pēc būtības
|
Comments:
savu daļējo šniti aizstāvot, varu aizbildināties, ka dažiem žurnāliem ir noteiktas prasības, kā veidot interviju. zem šitā bieži iet "rakstniecība", un vismaz savulaik dienā mūs pamatīgi dresēja nesūtīt intervējamajam rakstu pirms drukas.
Hence teikuma pirmā daļa "mīli savu žurnālistu", nav jau tā, ka es uzskatītu visus žurnālistus par dzimušiem sociopātiem. :) Bet man reāli būtu palīdzējis, ja es būtu zinājusi, ka, teiksim, konkrētais cilvēks pat nemēģina pārbaudīt, vai manis minētais autors/žanrs/grāmatas nosaukums ir atšifrēts pareizi (tad es varētu vismaz iedot sarakstiņu ar intervijā minētajiem vārdiem).
Nu, un Diena jau nu konkrēti ir medijs, kurā intervēties = palikt galvu zem giljotīnas. "Šī mums tāda redakcijas politika" ir lielisks attaisnojums žurnālistam, bet ne tam, kuru intervē un kuru pēc tam, ēēē, intervē viņa draugi un ģimenes locekļi :)
vari to uzskatīt kā papildus odziņu rakstnieces dzīvei :)
Neah, tas vienkārši ir bōring - domāt nevis par to, ko tādu foršu un jēgpilnu pateikt, bet "kā to pateikt tā, lai žurnālists pie labākās gribas nevarētu tevi izčakarēt". Normāli rakstnieki vienkārši izdomā kādus 2-3 stāstus par sevi/savu rakstīšanas procesu/konkrēto grāmatu un tad vienkārši izstāsta to katram žurnālistam, kas kaut ko prasa (teiksim, Ērlenns Lū šitā dara, minimāls risks, bet pats intervijas laikā žāvājas, jo CIK TAD VAR).
nekādas ētikas! tikai hārdkors, tikai estētika!
Kādreiz, kad sanāca ar žurnālistiem vairāk komunicēt, radās iespaids, ka lielākā daļa vispār ne tikai nesaprot, ko un kāpēc viņi ir atnākuši intervēt, bet pat necenšas to saprast. Un kad sāk raut nost paskaidrojošos tekstus prom no cipariem, tad vispār forši.
nu ja kāds žurnālists uzprasās mani intervēt, tad saņem uzreiz pretī noteikumu, ka raksts man jāatsūta pārlasīšanai pirms publicēšanas. vai arī lai meklē citu, ko intervēt. pagaidām visi godīgi ir sūtījuši.
vai ne, es pilnīgi iztēlojos, ko tāds vidusmēra dislektiķis izdarītu ar vārdu "malakologs" (es pati uzrakstīju gan "malakohologs" gan, pēc īsām pārdomām, "malakokologs")
ne tikai tas ;o) brīžam pat pietiek izlasīt raksta virsrakstu un... //te es par Valdiņu, kurš priekš MMD rakstīja par mani. caurskatīšanai atsūtītā raksta virsraksts bija: " ravejsledzejs uzšķērdējs jeb mīkstummācības priesteris".
vai ne ;o)
tik ģeniāls, ka man vēl jo projām nav leksikā tādu vārdu, lai kā šo teikumu nokomentētu.
Mani vispār, uz žurnālistiem skatoties, pārņem eidžisms - ja viņi ir beiguši vidusskolu un augstskolu nesenākajā desmitgadē, labāk no tādiem mukt neatskatoties...
Man kāreiz ir bijusi sliktāka pieredze ar tiem, kas it kā ir ar vārdu un atpazīstamību. Jaunie gurķi varbūt prasa lielāku kontroli pār jautājumiem/atbildēm, bet viņi vismaz neizmanto kaut kādas advancētās zemjostasvietas tehnikas, lai dabūtu klikreitu.
Bet tas ir ļoti dažādi, nu tb 2 labākās intervijas ar mani ir 1) ar ļoti pieredzējušu žurnālisti 2) ar meiteni, kam, ja nemaldos, tā bija pirmā lielā intervija, un kas vispār nav žurnāliste.
Paldies. Ja drīkst pievienot - vienu tipu atklāju šodien šodien saņēmu epastu no žurnālistes, kuru nekad dzīvē neesmu satikusi. Vēstule sākas: es te esmu uzrakstījusi interviju ar jums uz divām lappusēm. Vai jūs, lūdzu, varētu pārskatīt - esmu jau saskaņojusi ar redaktoru - mēs nākamnedēļ pēc svētkiem publicēsim to.
Viņa pati ir sagatavojusi gan jautājumus, gan manas atbildes, ar daudzpunktēm atzīmējot vietas, kur varu kaut ko pierakstīt klāt. Turklāt 90% tur sarakstītais neatbilst ne loģikai, ne realitātei
Episki! :D jāizdomā tikai kategorija šitam te. :)
Ah, nu, optimizētājs ir pozitīvi :) Noteikti jau viņas galvā tas salikās tipa iz sērijas "kāpēc gan man mocīt nabaga planētu ar interviju, ja to visu var izdarīt ātrāk & vienkāršāk"
SOPists (no Standard Operating Procedure)
o, jā es šitādu interviju ar sevi esmu pat lasījusi drukātā formātā :D
Optimizēja tiktāl, ka pat neiedeva tev pārlasīt?
Jap, kolēģe iedeva jau ar laika nobīdi. Bilde, lai, bija draugos piemeklēta.
Bet man šī ir jau otrā reize, kad pasaka "nu, tev ir pusstunda izlasīšanai, es jau tāpat neko nepagūšu izlabot". Un es nesaprotu, kā tas var skaitīties ok, ja ir vienošanās.
Viņu galvā tas acīmredzot kaut kādā veidā skaitās ok, nu tb viņiem ir "darbs" un raksta objekti ir "izejmateriāls", es taču arī nekēroju par kaķiem, kuru bildes lieku pie raksta par caurejas problēmām. Lai arī teorētiski tak tāda delikāta lieta, ne? :) |
|
|