savu daļējo šniti aizstāvot, varu aizbildināties, ka dažiem žurnāliem ir noteiktas prasības, kā veidot interviju. zem šitā bieži iet "rakstniecība", un vismaz savulaik dienā mūs pamatīgi dresēja nesūtīt intervējamajam rakstu pirms drukas.

(Reply to this) (Thread)

Hence teikuma pirmā daļa "mīli savu žurnālistu", nav jau tā, ka es uzskatītu visus žurnālistus par dzimušiem sociopātiem. :) Bet man reāli būtu palīdzējis, ja es būtu zinājusi, ka, teiksim, konkrētais cilvēks pat nemēģina pārbaudīt, vai manis minētais autors/žanrs/grāmatas nosaukums ir atšifrēts pareizi (tad es varētu vismaz iedot sarakstiņu ar intervijā minētajiem vārdiem).

Nu, un Diena jau nu konkrēti ir medijs, kurā intervēties = palikt galvu zem giljotīnas. "Šī mums tāda redakcijas politika" ir lielisks attaisnojums žurnālistam, bet ne tam, kuru intervē un kuru pēc tam, ēēē, intervē viņa draugi un ģimenes locekļi :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vari to uzskatīt kā papildus odziņu rakstnieces dzīvei :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Neah, tas vienkārši ir bōring - domāt nevis par to, ko tādu foršu un jēgpilnu pateikt, bet "kā to pateikt tā, lai žurnālists pie labākās gribas nevarētu tevi izčakarēt". Normāli rakstnieki vienkārši izdomā kādus 2-3 stāstus par sevi/savu rakstīšanas procesu/konkrēto grāmatu un tad vienkārši izstāsta to katram žurnālistam, kas kaut ko prasa (teiksim, Ērlenns Lū šitā dara, minimāls risks, bet pats intervijas laikā žāvājas, jo CIK TAD VAR).

(Reply to this) (Parent)