THE BLOG

vot pie manis vakar atnāca Zane un sāka kaut ko dirst par to, ka viņa aiz neko darīt ir izlasījusi visu manu cibu. drusku kaut kā sametās slikti ap dūšu, atceroties kādu sūdu es tur esmu rakstījis. kaut kad vēl vasarā kaut ko lasīju no šī bloga, un sapratu, ka nāk vēmiens, jo pārāk ļoti izklausās pēc tā kā mūsdienās komunicē Goldijs. nu, jūs paši saprotat - nāk vēmiens.

to do list:
1. kaut kad iziet cauri visiem ierakstiem un izmest ārā lietas

šķiet, ka es pamazām pievienojos tai cilvēku kategorijai, kam nepatīk braukt ar mašīnu. liekas, ka pilsētas satiksme man beidzot ir tik ļoti piegriezusies, ka esmu gatavs vienkārši aizmest mašīnas atslēgas pār plecu un būt kā 'fuck that shit', un doties uz tuvāko autobusa pieturu.

piemēram šodien man ir randiņš ar Guntu, lai savāktu no viņas dažus larpu tērpus, kas sagadīšanās pēc atrodas Jaunolainē. un mašīna man stāv pie mājas. tas reāli nozīmē, ka man pēc darba būtu no VEFa jāaizbrauc ar autobusu uz Ziepniekkalnu, jāiekāpj mašīnā, jāaizbrauc uz Čiekurkalnu pakaļ Guntai, jāaizbrauc uz Jaunolaini pakaļ mantām, jāaizbrauc atpakaļ uz Čiekurkalnu aizvest Gunta, un visbeidzot jābrauc mājās uz Ziepniekkalnu.

man reāli nolaižas rokas, iedomājoties par tām stundām, ko es pavadīšu pilsētas satiksmē.

diena ir drūma un velk uz grumpy garastāvokli. laivu brauciena ieplānotais datums ir jau pēc divām nedēļām, bet pieteikušies ir tikai 7 cilvēki. tipa, ko visi iedomājas, ka varēs dienu pirms brauciena man casually uzzvanīt un pateikt 'aizsit man vietiņu' un es būšu kā 'protams, dārgais un svarīgais draugs, tūlīt izraušu no dirsas stundas laikā tev laiviņu'. right.

man liekas, ka atsaucība ir pārāk maza, lai vispār kaut ko rīkotu.

palasīju Atīša ierakstu par brīvdienām, un brīnījos, cik daudz pozitīvu lietu ir iespējams saskatīt negatīvā vidē. man pašam brīvdienu jaukākie mirkļi saistās ar peldēšanos jūrā, un droši vien arī Andžejs pipelē ir diezgan fun.

bet pietiek ar sīkumu, lai sabojātu lielisku pasākumu. šajā gadījumā kaudzi ar sīkumiem nodrošināja viens rižs indivīds, kas laikam katrā pasākumā uzskata par savu pienākumu nodzerties tik tālu, ka nākamajā dienā jāvemj asinis. lai arī visādu dzērāju veselība man ir vienaldzīga, tad brīžiem viņu rīcība dzērumā šķiet pārāk debīla pat man.

eju pa sētu, un redzu, kā dažs labs ir uzkāpis uz baļļas malas, nolaidis bikses līdz ceļiem un dračī iekšā baļļā, skaļi smejoties. I shit you not, es tajā brīdī pilnīgā svētlaimē iedomājos, kā es viņu noslīcinu tajā pašā baļļā. vēl vēlāk, vienkārši sēžot uz lieveņa, es nonācu situācijā, kur minētais cilvēks sāka man krist uz nerviem, raustot manu ķermeni uz visām pusēm un berzējot savu locekli pret manu muguru. šādos bezcerīgos brīžos es parasti nonāku kaut kādā aukstasinīgi dziļā mierā un gaidu, kad mans pāridarītājs pieļaus kļūdu, kas būs sociāli tik nepieņemama, ka es sabiedrības acīs automātiski iegūšu atļauju izdauzīt viņam zobus ar krēsla kāju. diemžēl mani pāridarītāji nekad neaiziet pietiekami tālu aiz sociālo normu robežām, tapēc krēsla kāja viņiem nespīd, jo citādi MAN būtu jāsaskaras ar sabiedrības nosodījumu. cerams, ka kādu dienu tomēr paveiksies.

nezinu, vai tiešām esmu sociopāts, jo vispār es sapņoju par pasauli, kurā cilvēki nav pimpji, un es varētu būt pret viņiem draudzīgs.

riteņbraucēji ir pimpji! vasaras sezonai sākoties, nākas to secināt aizvien biežāk. piemēram nāku mājās no darba, un vēlos uzbraukt uz piekto stāvu ar lifu, bet kas tev deva - tur vienmēr ir vismaz triju pimpju rinda, kas vēlas savu divriteni iestūķēt liftā. tā kā esmu ārkārtīgi principiāls cilvēks, kuram kāpt pa trepēm nav pieņemami, es tur vienmēr stāvu ar viņiem, un nosodoši skatos, līdz kāds no tiem pimpjiem neiztur un piedāvā man braukt ar liftu pirmajam.

arī braucot ar mašīnu, tie riteņbraucēji besī. viņi ir jāapbrauc vismaz pa metru, bet bieži vien nav iespējas iebraukt blakus joslā, tapēc nākas viņus taranēt ar savas mašīnas radīto gaisa plūsmu biežāk nekā gribētos. tad vēl ir tādi pimpji, kas ir iedomājušies, ka spēj baigi ņipri mainīt joslas uz salu tilta - protams, ka viņi nesajēdz, ka aiz viņiem vesela rinda dabū sabremzēties, jo viņi patiesībā ir lēni kā gliemeži salu tilta satiksmē; un vispār, kakova huja ar riteni jābrauc pa tilta iekšējām joslām? pašnāvnieki jobanie!

tad vēl Beāte mani arī mēģina pierunāt biežāk vizināties ar riteni, and I am always like - NO!. ja arī man patiktu aizbraukt ar riteni nopeldēties pa kaut kādām kaktu takām, kur es nevienam netraucēju, tad braukt atpakaļ - tas ir par daudz prasīts. es varu iedomāties, kā es uz turieni braucot forši sakarstu, un tad dotos veldzēties ūdenī, bet braucot atpakaļ, es sakarstu atkal, un and then there would be no water!!1 kā tie cilvēki to iedomājas?

on an unrelated note - šorīt man bija ragefit par vilciena pārbrauktuvi pie Bondara mājas. tur vissaspringtākajā rīta satiksmes stundā pa sliedēm turpu šurpu braukājas kaut kāds bānītis un visu laiku ir nolaista barjera. I am not kidding, tas stulbais bānis brauc tikai 100 m uz abām pusēm no pārejas, acīmredzami vienkārši lai pabraukātos. tur virsū sēž kaut kādi ūsaini piecdesmitgadīgi krievi, kas bez šaubām tur tikai triec šnabi, jo tam bānim nav nekāda cita obvious pielietojuma kā vien dzeršanas hatņiks uz riteņiem. un tā nu tie pidari tur braukājas turpu šurpu un noslogo rīta satiksmi, padarot mani pilnīgi traku.

vakar bija viens no tiem brīžiem, kad es sapratu, ka kāds no pamata uzskatiem par dzīvi ir bijis nepareizs. tas ir diezgan nepatīkams brīdis, jo nākas secināt, ka šis pamata uzskats ir palīdzējis veidoties arī citiem uzskatiem, un tāpēc tie visi arī ir nepareizi.

šādas epizodes man uzdzen vājprātīgu depresiju, jo man jau ir diezgan daudz gadu. es parasti esmu dusmīgs uz saviem vecākiem, ka viņi nav spējuši man to iemācīt jau bērnībā, jo šobrīd negribas visu atkal sākt no sākuma.

sometimes I wonder vai nebūs tā, ka ap 50 man nebūs mainījies nekas, jo visu laiku būs jaunas atklāsmes un nemitīgi nāksies kāpt kalnā no jauna. es būšu vienkārši večuks, kurš zinās kā jādzīvo. pathetic.

vakar manā prātā izkristalizējās viena varena doma, kas man neliek mieru. proti, zinātnieciņi ir pimpji. ar zinātnieciņiem es domāju tos indivīdus, kas vairāk vai mazāk atbilst šādiem kritērijiem - daudzmaz saprot fiziku; ir kvēli reliģijas, new-age un cita bullšita nosodītāji; bieži nāk klajā ar lieliskām idejām, tomēr ir par slinku, lai kaut ko no tā sasniegtu, jo tas liktu viņiem piecelties no kompja; parasti strādā par programmētājiem; domā, ka ir labāki par vidējo tumsoņu; nekad mūžā nav darījuši neko, kas actually saistīts ar zinātni. nu lūk, šie indivīdi ir pimpji.

šis apgalvojums izkristalizējās vakardienas laikā, kad biju muļķīgi vairākas reizes izrādījis interesi par tādām tēmām kā matemātika un fizika. dažos gadījumos saskāros ar augstprātīgu vīpsnāšanu, ko pavadīja implied šaubas par manām spējām saprast šīs, ak, cik augstās tēmas. citos brīžos tie bija atklāti apvainojumi, ka man vispār nevajadzētu līst tur, kur es neesmu vajadzīgs.

well, mana problēma ir tur, ka šie zinātnieciņi ir divsejaini lohi. viņi katram, kas gatavs klausīties, stāsta par to, cik ļoti labāk pasaulei klātos, ja visi izmestu ārā jēzus figūriņu vienā miskastē ar savu liberal arts diplomu un pieņemtu zinātnisko metodi savā sirdī, bet tajā pat laikā viņi vīpsnā par tiem, kas actually izrāda interesi šādi rīkoties.

on an unrelated note - Grims ir vislielākais pimpis no visiem, jo viņš mani vakar iegāza sniegā. kaut gan viņš bija vienīgais, kas nevīpsnāja kopā ar augstākminētajiem pimpjiem, tas viņu neglābj no vislielākā pimpja statusa manās acīs, jo man tiešām riebjas sniegs un jebkādi ziemas prieki. I will NEVER forget.

nupat pirmo reizi dzīvē noskatījos "Good Will Hunting" un vīlos. pēc tam palasīju internetus, un man atkal iekrita acī tā stulbā marihuānas legalizācija, vai pareizāk - self important asshoļu komentāri par tēmu. man vispār besī cilvēki, kas kaut ko domā par visādām tēmām, un pieiet debatēšanai ar tādu degsmi, it kā no viņu intelektuāli loaded sarunas kaut kas būtu atkarīgs. man besī viss šis intelektuālisms, kas tiek likts lietā, lai debatētu internetā - tas ir ļoti smieklīgi. man reāli nāk vēmiens no jums. there, I said it.

vakar pirmo reizi dzīvē nokļuvu avārijā, pats būdams pie stūres. trīs mašīnītes ripinājās pāri krustojumam, kad pirmā no tām pēkšņi nobremzēja, lai pagrieztos; otrā paspēja apstāties, savukārt trešajai bija pavājas bremzes un šoferis ar ne pārāk labu reakcijas laiku, citiem vārdiem - es. rezultātā es skaisti ieslīdēju pakaļā tai, kas bija paspējusi nobremzēt. reāli patika tas prāta skaidrums, kas tajā brīdī bija. uztraukums un dusmas parādījās tikai pēc tam, kad viss jau bija noticis. kādu brīdi padomāju domas no sērijas - kāpēc man mašīnā nav līdzi normāls sitamais... baigi gribas pieiet klāt tam pēkšņajam bremzētājam, kurš nerāda pagriezienus, un ielauzt žokli.

bet nu reāli nekas slikts nebija noticis, jo mašīnas mūsdienās ir no kaut kādas bouncy plastmasas - nekas nebija ielocījies, kaut gan trieciens bija visai normāls. manai mašīnai tik tikko manāms skrāpējums, otrai - drusku nolupusi krāsa. otras mašīnas šoferis paraustīja plecus un teica, ka viņam viss pohuj, un, ka mēs varētu neko nedarīt. es aktīvi piekritu, un aizlaidām prom.

šorīt atkal stāvu garā rindā uz vienības gatves. kad rinda jau gandrīz izstāvēta, pa labo pusi mani apdzen kaut kāds smagais, kurš aiz sevis ir savācis vēlvienu rindu. pēkšņi izrādās, ka tā jaunā rinda nu ir kļuvusi galvenā rinda, un tās pāris mašīnītes ar kurām kopā stāvu es, nu sanāk pimpji, kas ir mēģinājuši apbraukt rindu. pēc dažu sekunžu spraukšanās atpakaļ rindā kaut kā tomēr nonāku pretējā joslā un man pretī jau brauc citas mašīnas. reāli atkal kļuva aktuāla doma par kaut kādu sitamo. šoreiz gan plānā ieviesās korekcija, jo smagajam ar sitamo neko jau nenodarīsi. nolēmu, ka jātur mašīnā arī nazis, lai durtu riepas. tipa normāli būtu - kāds tevi uz ceļa izpiš sastrēguma laikā, a tu svilpodams izkāp un pārdur viņam riepas, ja viņš kaut ko dirš - dabū ar sitamo pa zobiem. flawless. pie viena arī secināju, ka man nekad mūžā nevajag pirkt šaujamieroci, un pavisam noteikti nekad to neglabāt mašīnā.

pagājušajās brīvdienās biju krēslas hroniku spēlē kā viens no GM. šī pieredze bija tik traumējoša, ka vēl šobrīd nav īsti iespējams atiet. gulēts tika samērā maz, visu laiku vajadzēja domāt un bija jāstaigā krietni vairāk nekā man parasti gadās. droši vien nepalīdzēja arī nelielā iedzeršana sestdienas naktī, pēc kuras nākamajā rītā gandrīz sanāca apvemt noslēdzošo rituālu.

es jau protams saprotu, ka es biju viens no tiem indivīdiem, kas darīja vismazāk, un ka dažu citu atdeve bija daudzkārt lielāka, tomēr brīdī, kad es svētdienas pēcpusdienā brutāli atrubījos uz galda pie savas kafijas krūzes, man likās, ka esmu atdevis visu. vēl šobrīd raustās acs plakstiņš un āda izskatās ārkārtīgi neveselīga.

I don't know... šādi momenti ļauj drusku ieskatīties tajā, cik mīksts un rozā esmu palicis, dzīvojot pilsētā. pāris dienas padzīvo pie dabas un drusku pastaigājies, kad nervi jau čupā un pēdas tulznainas. es esmu pilsētas bērns. mana saikne ar dabu ir praktiski neeksistējoša, un labākais, ko es spēju, ir novērtēt tās skaistumu.
I don't feel at home outside. diemžēl.

šodien veselas divas reizes nācās aizskart tēmu par greizsirdību, jeb manu stulbumu un paranoju - kā nu kuram to patīk nosaukt. mani protams visas šīs runas dziļi aizskar, jo hiperjūtība un tamlīdzīgi, bet par laimi es joprojām neesmu spējīgs uz baigo pārdzīvošanu. es kādu laiku domāju, vai par šo tēmu vispār ir vērts rakstīt, jo iznākums jebkurā gadījumā būs sūdīgs - vai nu mani turpinās uzskatīt par paranojisku idiotu, vai nu būs jauns iegansts mani vilkt uz zoba, vai arī mani uzskatīs par attention whore vairāk kā parasti.

tā kā zaudēt īsti nav ko, var jau arī uzrakstīt.

mīlestība kā tēma ir laba, jo katram par to ir kaut kāds priekšstats. vieni uz to cer, citi no tās izvairās, vēl kādi to uzskata par meliem. daži vienkārši mīl. katrs kaut ko par to domā, pie tam šīs domas ir nevis kaut kur palasītas vai saklausītas, bet katram tā 'mīlestības izjūta' ir balstīta uz paša pieredzi un sajūtām. sajūtas ir visiem. arī tiem, kas mīlestību uzskata par pilnīgāko sūdu, ir visai stipra sajūta, kas liek tā uzskatīt - visticamāk saistīta ar negatīvu pieredzi tipa vilšanās, atraidījums, you name it.

dīvainākais ir tas, ka mīlestībai, kā jau jebkuram jēdzienam, kas atspoguļo iekšējo pasauli, definīcija ir nekonkrēta. nu, kopā ar mīlestību jēdzienu telpā dzīvo piemēram labestība un ļaunums, kas ir diezgan nedefinējamas lietas. sure, vārdnīcā kaut kas ir ierakstīts, bet tas nekā šos jēdzienus neatspoguļo un nepaskaidro, tie ir tikai vārdi. īstā definīcija katram ir cita. katrs šos jēdzienus uztver pa savam, un katrs savu pieņēmumu var lietot reālajā pasaulē bez problēmām. man ilgu laiku bija problēmas šo saprast, jo likās, ka pasaulē pilnīgi visām lietām ir jābūt tikpat definējamām un izprotamām kā gravitācijai - tu kaut ko palaid vaļā un tas nokrīt zemē, un tā tas notiek vienmēr bez izņēmumiem. likās arī, ka mīlestībai un citiem jēdzieniem jābūt šādā veidā definējamiem, un es gandrīz sajuku prātā pusi dzīves mēģinot atrast to vienīgo un īsto definīciju, kaut gan tādas nav. nabaga muļķīgais es.

lai nu kā, esmu atradis savu definīciju, un no malas šķiet, ka tas ir mani mainījis. tā izskatās, jo es ilgu laiku biju dzīvojis pilnīgā drošībā, ne par ko nesatraucoties. jo mazāk es kaut kam pieķēros, jo vieglāk to bija uztvert un uzturēt dzīvē kaut kādu nebūt kontroli. joprojām uzskatu, ka tā ir vieglāk, tomēr tā dzīvot bija nenormāli apnicis. apnikums man palīdzēja izkāpt no savas drošās vietas, un ļaut lietām ar sevi notikt. problēma tikai tur, ka tagad mana uztvere strādā man ļoti nepierastā veidā. līdz ar careless burbuļa drošības zaudēšanu, manā prāta telpā gāžas iekšā visādas jaunas lietas, ko es nekad iepriekš neesmu jutis, un es gluži vienkārši ar šīm jaunajām parādībām netieku galā. tās ir pārāk uzstājīgas un dīvainas, es tās bieži neizprotu, un tāpēc neadekvāti reaģēju.

careless is safe. caring is an adventure. kaut arī man ir padaudz gadu, es emocionāli esmu pārāk jauns, lai būtu varējis doties tik nopietnā ceļojumā. tomēr atpakaļ iet būtu ļoti stulbi, tapēc es vienkārši turpinu iet uz priekšu un pamazām mēģinu visas jaunās parādības klasificēt un izprast. nu, dziļi iekšā es joprojām esmu sociopāts, kurš uzskata, ka cilvēki pēc savas būtības ir ļauni un nenovīdīgi dzīvnieki, un lielākoties viņu patieso dabu ieraudzīt var gaužām viegli. tapēc nebūtu korekti teikt, ka es mainos, jo es joprojām visus ienīstu.

mainījies ir tas, ka I give a shit now.

viss ir neiedomājami hujova, jo man kaut kas kaiš. svētdien biju uz veikbordu un laikam ūdenī atsaldēju VISU ķermeni, jo man tagad grauž acis un sāp locītavas, kā arī reibst galva. sajūta līdzīgai tai, kas rodas, kad esi saindējies ar pārtiku, tikai šoreiz negribas vemt.

šovakar moš satiksim bafiju, jo viņam vajadzētu vakarā ierasties. piektdien jāiet uz prāta vētras koncertu. nekad nedomāju, ka kaut ko tādu nāksies darīt. bet nu, I'll give them a chance.

un vēl. darbā man jāpieņem darbā kaut kāds cilvēks, kurš saprot Maya. hvz, vai kāds vispār šajā pasaulē to programmu vēl lieto? cik naudas tāds cilvēks gribētu? kur vispār tādi cilvēki dzīvo? nav jau tā, ka es varētu ielikt sludinājumu kaut kur, jo nevienam nevajagot bezdarbniekus. man vajag kādu super-pro. this logic is beyond me.

pirms vairākām dienām Alfiņš mani iepazīstināja ar veikbordu, kas izrādījās samērā interesanta aktīvā nodarbe, lai man nebūtu garlaicīgi. nobraukājām pāris stundas ar to dēlīti, un pirmajā naktī viss sāpēja tik ļoti, ka fiziski nevarēju apgriezties uz otriem sāniem. ir pagājušas kādas trīs dienas, un sāp joprojām. es oficiāli esmu tizlākais cilvēks on earth. būtu jauki šonedēļ vēl aizlaist un pavizināties ar dēlīti, jāsagaida tikai kad vairs nekas nesāpēs.

vēl paspējām pabūt pie Axela un atcerēties jaunību, dzerot trīsgraudnieku ar šampi pa virsu jāgerim, mājas vīnam, kā arī kaut kam ar nosaukumu "bezpohmeļnaja". tas viss sajaucās varen potentā kokteilī, ko es nevienam nenovēlu lietot tapēc, ka smadzenes vnk paņem brīvdienu nothing-to-do-here stilā, un no rīta nākas secināt, ka esi rīkojies vēl neadekvātāk kā parasti. bet tā jau vispār pasākums bija neparasti labs, kaut gan man tā liekas tikai tapēc, ka tas bija out of the ordinary.

a tā vispār nedomāju, ka vēl kādreiz pieliešu mūli šādos lielos pasākumos. šad tad jau iedzert var, but this will not happen again. tad jau labāk pabraukāt ar dēlīti.

yeah, so bijām aizlaiduši uz Gaujienu pa jāņiem, un drusku iedzērām. nu, vispār šis stāsts nav īsti par dzeršanu, bet vairāk par to kā man ir noriebies dzert nepareizos apstākļos. tāda sajūta, ka esmu nonācis kaut kādā punktā savā dzīvē, kur dzeršana man ir sākusi darīt pāri.

problēma ir vienkārša - kad es iedzeru, es visu un visus ienīstu. viss mani kaitina.

tas ir īpaši nejauki, jo man patīk iedzert, bet pēdējā laikā dzerot mani nav kaitinājusi tikai kādu 3 cilvēku klātbūtne. vaina noteikti nav cilvēkos, bet gan manī, jo ikdienā (I mean skaidrā) mani tas viss (viņi visi) nemaz tā nekaitina.

lai nu kā, šie jāņi bija tik augstā mērā kulturāli, ka mani vecāki man pat izteica atzinību par cilvēkiem, ar kuriem es pinos, un atzina, ka nekas slikts nenotiktu, ja mēs tur aizlaistu nākamgad arī. vispār jau viss BIJA jauki, izņemot Sabrinu, jo viņa pa nakti apzīmēja manu degunu ar sarkanu flomīti, kamēr viņas druška to fočēja (ar zipeni man taisni acīs nakts vidū), pie tam viņas abas dēmoniski smējās to darot. karma gan nostrādāja, un viņa no rīta tā arī nedabūja padzerties ūdeni, jo visi, ieskaitot manu tēvu, viņu troļļoja, sakot, ka ir taču alus. vobšem sabrina ir peža, un viņu es ienīstu vairāk kā citus, jo tas flomītis nenāca nost, kaut arī viņa man iepriekš bija apgalvojusi, ka tas neesot marķieris.

un es tā arī nespēju atpūsties. tas gan nav tāpēc, ka kaut kas bija jādara sakarā ar viesu uzņemšanu. vienkārši nevarēja atslābināties nevienā brīdī, jo visu laiku nācās dealot ar kaut kādu bullšitu. es tā arī nejūtos it kā man šogad būtu bijis kaut kāds atvaļinājums or anything. es esmu noguris kā tāds tūkstošgadīgs baobabs, un mani nekas nespēj atslābināt; esmu izslāpis kā... desmitkuprains kamielis, un nekas mani nespēj atveldzēt... well, I think you get the picture.

viss liekas ļoti saasinājies. sevišķi garastāvokļa maiņas. es nezinu, kas ar mani notiek.

sestdienas rītā nesos pa saulainu jelgavas šoseju ar vaļā logiem un Dio pilnā skaļumā, vējš all over me, pozitīvisms katrā ķermeņa šūnā. sestdienas vakarā neliels atslābums, prieks par saaukstēšanās beigām, daudz dzērienu Atīša vecāku dārzā, neparastas un patīkamas sarunas par svarīgajām lietām, murgaini karsta un nesaprotama nakts. nākamā diena aust ar pilnīgāko novārgumu un depresiju.

pie vainas protams ir alkohols. through strange and sinister chemistry mans ķermenis vakar jutās uz nāves-no-noguruma robežas, un bija stipri jūtamas arī nepamatotas emocionālas izmaiņas. yeah, es runāju tā, it kā aizvakar pirmo reizi dzīvē būtu iedzēris alkoholu, un nākamajā dienā pamodies ar pirmajām paģirām. nea, es esmu bijis uz nāves robežas pirms tam, tas nav nekas sevišķs. bet emocionāla ietekme - pirmo reizi.

būtu šausmīgi stulbi pirms jāņiem paziņot kaut ko tik stulbu kā - es vairs nedzeršu - jo sevišķi tapēc, ka man baigi patīk dzert. bet acīmredzot šis gadījums mani satrauc pārāk ļoti, tapēc es droši vien varu vismaz atļauties pateikt, ka man šodien doma par dzeršanu liekas izteikti pretīga, kaut arī fiziskās paģiras sen jau garām.

nu, un vispār jau rakstīt par dzeršanu un paģirām ir stulbi.

the city is empty at night. my favourite time to wander around in a car. for the second night now there has been plenty of time to look at the illuminated road before me and think. most of the time my mind tries to slip into a complete silence, as if trying to imply that thinking will solve nothig. this silence makes many decisions for me - it makes me abandon plans that I had, makes me forget the problems I have to solve, leaving me to face the results of my inaction. but even those are lost on me, because the silence doesn't let me feel anything. it does not let me care.

still there is one loud note - there is no joy outside my small circle. I walk the same steps I have taken countless times, moving through the same motions, seeing through the same faces, and there is no joy. there used to be. I wait for some events impatiently, only to realize that they bring nothing but more familiar motions that I do not care about. seems like nothing has impressed me for a long time, seems like I have not wanted anything for a long time. makes me feel ancient.

and when nothing can move me, I have to create emotions for myself. I have to obsess, and torture others with their self-inflicted obligation to take notice of my existence. it somehow moves me to hear their strained voices on the phone. the words are lost on me, but I can hear the indisposition clearly.

I guess there is a word for this feeling - boredom.
and since I can't alleviate it with alcohol, I indulge in sleep deprivation.

skatos forumcinemas lapu, un atrodu tur černobiļas dienasgrāmatu aprakstu, un tur rakstīts sekojošais - Filmu "Paranormālā parādība" un "Astrāls" veidotāja Orena Pelija jaunā šausmu filma “Černobiļas dienasgrāmatas” - sāku meklēt, kas tad īsti ir tas astrāls, bet izrādās, ka Orens Pelli nekad neko tādu nav taisījis. fuck you, forumcinemas! es GRIBU redzēt filmu "Astrāls", kuru ir taisījis Orens Pelli!!! Gimme!

update: izrādās, tā ir Insidious. wtf? kapēc to nosaukt par astrālu...? wankers!

vakardiena sākās ar to, ka pie manis ieripinājās silva un beāte, un mēs izdzērām šampi brokastīs. nu, īstenībā divus šampjus. nolēmām aizvilkties uz latkonu. paņēmām lielu plastmasas kafijas krūzi ar vāciņu un iejaucām tur rumu ar spraitu, kas man mājās mētājās. devāmies uz centru jautri kvasījot. pa ceļam paņēmām vēl 0,7 rumu un drusku spraitu, lai lielisko patiesības krūku varētu papildināt. iebridām reval hotelī Silvai paņemt maratona numuriņu, un ilgi braukājāmies pa stāviem meklējot tualeti, līdz secinājām, ka tādas laikam ir tikai numuriņos. beigās atradām vienu ateju pirmajā stāvā, kur pie viena kārtējo reizi uzpildījam krūku. devāmies uz latkonu.

nosēdējām uz biofak trepēm kādas trīs stundas un aktīvi cilājām krūku, līdz galīgi sadzērāmies. daži no mums arī iegāja iekšā un mēģināja paklausīties kādas lekcijas, bet lielākoties visi nāca ārā vīlušies un diezgan šokēti. nu, šokēti par šī pasākuma neaprakstāmi briesmīgo kvalitāti un milzīgo maniakālu sociopātu daudzumu, kas šo pasākumu apmeklēja. vienu brīdi sēžu uz trepēm un man pienāk klāt tas mausna čalis, mumins viņu laikam sauc, un sāk piedāvāt man kaut kādu darbu. divas trešdaļas no viņa teiktā nevar saprast, bet man pohuj un es tikai māju ar galvu un vajadzīgajos brīžos izdvešu apstiprinošas skaņas, vadoties pēc viņa ķermeņa valodas un intonācijas. tad man zvana telefons, paceļu. pamanu, ka viņš tagad piesienas beātei ar kaut kādu tekstu no sērijas 'vai rūķi un elfi arī ir cilvēki'. beāte lieliski tiek galā un dodžo šo uzbāzīgo indivīdu uzdodot viņam visādus jautājumus, tādējādi liekot viņam aizmirst savus potenciālos nodomus, līdz viņa nonāk pie jautājuma 'kas te vispār organizē šīs lekcijas' uz ko mumins pakasa galvu un viņa sejā parādās neviltota atskārsme - es - viņš šokā nosaka, un aizskrien uz durvju pusi. šo stāstu man vēlāk paturpināja grimijs, sakot, ka mumins esot ienesies goldija lekcijā, nogrūdis goldiju no skatuves un esot sācis ne pa tēmu stāstīt par swedbank interneta bankas nepārspējamo drošību. dafuq.

man kļūst skumji, iedomājoties, ka kāds random sci-fi fans varētu kādreiz uzzināt par latkonu un nodomāt 'hmm, moš jāaiziet paskatīties, kas tas par pasākumu' un viņš ierastos uz TO. da jebkurš normāls cilvēks izsauktu policiju un zvanītu uz trakonamu, zaudētu ticību cilvēku rasei, kā arī jebkāds iespaids par sci-fi cienītājiem latvijā būtu neatgriezeniski sabojāts. tas pasākums bija tik sūdīgs, ka man pat...

ap šo laiku beidzot sapratām, ka latkons ir pārāk dīvains un nepareizs, lai tam vispār rādītos tuvumā, un nolēmām aizbraukt paēst. devāmies uz krasta lido. ap šo laiku mēs jau bijām pilnīgā pālī, jo nopirktais rums bija beidzies. normāli iestūmām kaut kādu ēdienu vēderā, un devāmies pačillot pie daugavas krasta. pamazām dzērums izgāja un iestājās vājprātīgs nogurums. saule spieda visiem uz galvas tik traki, ka pat nedzerošie cilvēki jutās manāmi saguruši.

pēcāk devāmies pie reinīša uz jaunā dzīvokļa sālsmaizi, un kaut kādā brīdī iestājās otrā elpa. dzērām daudz jēgerīti. saradās tiešām daudz cilvēku, un pasākums principā bija diezgan labs, bet ap pusdivpadsmitiem man aptrūkās pilnīgi visi spēki un likās, ka es natūrā vnk kaut kur pakritīšu, so devos mājās ar alfiņu.

šodien pie mums birojā iepeldēja viena zināma foto gaismu ražotāja pārstāvis un pabazarēja par foto un video gaismām. izrādās, ka mūsu esošais gears (uz kura vēl joprojām ir paramount studijas uzlīmes) esot kādus piecpadsmit gadus vecs. nē nu viss jau strādā. it kā. bet piemēram high-speed frameratē filmēt iespējams nav, jo šīm gaismām frekvence esot par mazu, tipa viņas tik lēnām mirgo, ka izskatīsies, it kā dažādos kadros ir dažādas krāsas apgaismojums. un pavisam drīz jāsāk filmēt. un jaunas gaismas nopirks tad, kad cilvēks būs iemācījies ceļot uz plutonu.

vnk gribās flippot galdu. izrādās, ka atkal man jāstrādā ar kaut kādiem darbarīkiem, ko kāda cita firma noteikti ir nodevusi labdarībai. pie tam jāklausās propoganda par to, cik pie mums viss ir nenormāli awesome. kognitīvā dissonanse man liek domāt slepkavnieciskas domas. lai mierinātu sevi, sāku spēlēt šo jauko spēlīti.

twitterī visi dara savu apzinīgā pilsoņa pienākumu un nopeļ gan lācīša nosaušanu, gan faktu, ka cilvēki par to pārdzīvo. @curiha raksta: "Katru dienu finansējuma trūkuma dēļ mirst bērni un pieaugušie, bet līdzjūtība aiziet lāčiem un pazudušiem slavenību kaķiem. #cilveki"

gribējās viņai kaut ko uzdirst, bet twitterī nepietiek vietas manam naidīgajam komentāram. varētu viņai uzrakstīt "grow up, pasaule ir pretīga vieta", bet tas ne uz mirkli neatspoguļo manu patieso un malām pāri plūstošo naidu pret šo self-righteous personu. tā vietā gribējās aizsūtīt "nupat pa radio dzirdēju, ka lācenes ādu izmantos izbāzenim. cerams, ka tagad Tu jūties labāk", bet tas būtu pārāk pretenciozi un varbūt pat parādītu, ka man rūp viņas viedoklis.

nu labi jau labi. rūp. un kā vēl. so yeah, kaut kādi pidari nošāva kaut kādu lācīti, visiem tagad ir jauns jājamzirdziņš - pa radio intervijas ar slef-proclaimed speciālistiem; visas ziņas pilnas par to, ka neviens neprot darīt savu darbu un varēja tak jau arī nešaut nost; visādi filosofi sāk murgot par to, ka sabiedrība nav izaugusi un neprot adekvāti novērtēt nāvi; kaut kādi dzīvnieku aizstāvji dirš par to, ka turēt dzīvniekus nebrīvē ir slikti; principā katrs, kam nav slinkums, tagad var burļīt sūdus un dirst, kamēr lāča šāvējs aizkūpina cigāru un pasaka kaut ko no sērijas "jipikāijē, mazerfaker". nu tā ir pieņemts. bet kad atnāk the most holy person un iekakā komentāru par slimiem bērniem, man uzreiz gribas sniegties pēc kaut kāda sitamā. vnk FUCK YOU, slimo bērnu aizstāvi, humānisms ir meli un tu esi tupa dura!!!

nu tā skaidrības labad, man tas lācis pie dirsas, tāpat kā visi komentētāji un viedokļi. vienkārši hroniski nevaru ciest cilvēkus, kas pie katras izdevības piemin slimus bērnus un to, kā viņiem vajag palīdzēt, nevis nodarboties ar jebko citu. un jā, slavenību kaķi ir daudz foršāka lieta nekā slimi bērni.