THE BLOG

šorīt atkal pēc ilgāka laika sanāca braukt ar autobusu, un tā vietā, lai uzvilktos par pilsētas ceļu slikto stāvokli, bija laiks pārdomāt visādas lietas. piemēram par Bondara kvestu pēc patiesības. visgaišākās šī kvesta izpausmes notika divas nedēļas pēc kārtas DJ dzīvoklī, kur mēs sestdienas vakarā slinki cilājām kaut kādas glāzes. vienā reizē cieta gan Beāte, kad Bondars viņai uzklupa par tēmu, kad viņa darīs publiskas savas attiecības ar mani, jo viss jau esot tik acīmredzams, ka praktiski durot ārā viņa acis, gan arī arī es, kad Bondars man jautāja, kapēc es feisbukā neesmu nomainījis savu attiecību statusu. nedēļu vēlāk iekšā dabūja Silva, kad Bondars metās viņai virsū par to, kapēc viņa nepadara visiem zināmas savas attiecības ar Niču.

tas viss (nu, Bondara tonis galvenokārt) man atgādināja par vienām citām episkām attiecībām šajā kompānijā - atcerējos laikus, kad Žaņa sāka medīt Axelu. kaut kā tas visu laiku bija tā pieklusināti un par to varēja paņirgāties tikai tā mēreni, bet tā kā uz Axelu acis meta vairākas beibes, tad Žaņa, vinnējot sacensībās, ne mirkli nekavējās paziņot par savu uzvaru, tādējādi izbeidzot jebkādu sāncensību. Lai arī par šo Žaņai žetons, jo tas ir viens no sakarīgākajiem taktiskajiem lēmumiem viņas mūžā, tas pavēra durvis nenormālai ņirgāšanās lavīnai. vai jūs vispār atceraties, CIK ĻOTI visi ņirgājās par šo pāri? droši vien, ka ir jau pirmirsies, jo šobrīd Axels+Žaņa šķiet kā pats par sevi saprotams lielums, BET ES ATCEROS! un vēl es atceros, ka vienu dienu mēs kārtējā ņirgāšanās lēkmē secinājām, ka šādi ņirgājoties ir jau pagājis PUSGADS, un ka vajadzētu tā kā pierimt, jo vairs nav smieklīgi. not! jo tas turpinājās vēl kādus divus vai trīs mēnešus, līdz beidzot visi pie šīm attiecībām pierada, vai arī beidzās visi joki, šo daļu neatminos pārāk skaidri.

varētu protams dirst par šo kompāniju ilgi un daudz, bet vienreiz man Silva teica: "Iedomājies, cik mēs esam laimīgi, ka mums ir draugi! ir taču cilvēki, kuriem nekā tāda vispār nav, ne draugu, ne kompānijas, ne šādu kopīgu lielu pasākumu. mums ir paveicies!" un patiesībā es aizvien vairāk viņai piekrītu, ka ir paveicies. es piemēram varu bondaram sejā teikt, ka es vēlos, lai viņu nobrauc autobuss, un viņš tapēc man nesit pa seju, bet tikai pasmejas, un tas ir awesome.

kaut kā pēdējās dienās sanāk dažādas vārdu apmaiņas par visādiem eksistenciāliem jautājumiem, un man lēnām pret šādām runām sāk izveidoties nepatika. atmetot jebkādus konkrētus apgalvojumus par jebkādām tēmām, visas šīs huiņu diskusijas vienojošā tēma ir tāda, ka lielākoties cilvēkam ir svarīgi justies pārliecinātam par saviem uzskatiem, un gandrīz vienmēr viņam gribas, lai citi viņam piekrīt. nav runa ne par kādiem konkrētiem uzskatiem, bet gan par cilvēka vēlmi justies komfortabli tajā, ko viņš zina. just human nature.

nu lūk, man liekas, ka es nekad nejutīšos komfortabli ne ar kādiem uzskatiem. nu pilnīgi nekas neliekas labs diezgan. varbūt vienkārši vajadzētu koncentrēties uz kādu sfēru, kas nav divdomīga vai filosofiska ne mazākajā mērā, un kļūt par tās speciālistu. at least there would be a sense of achievement.

bļa kā man besī ārsti un ņemšanās ar viņiem. man sāp zobi, nu tik ļoti, ka nolēmu beidzot pārvarēt savu besi un aiziet pie zobārsta. protams, ka normālam mirstīgajam nav iespējams nekur pierakstīties pie zobārsta uz nākamo dienu, pat ja tu raudi klausulē, ka nāve tevi jau pa pusei sagrābusi. nolēmu, ka jāizmanto savas mammas talanti. viņa brīnumainā kārtā varēja mani pierakstīt šorīt pie zobārsta poliklīnikā, kas ir blakus manai mājai. man liekas, ka tas ir tāds mammu talants, ko es nekad mūžā neapgūšu, bet nu whatever. tiku pie zobārsta starp diviem pierakstiem pa vidu.

zobārsts vienam zobam izņēma aizvēsturisku plombi, un ielika pagaidu plombi, un man ir sajūta, ka tā huiņa manā mutē tūlīt izšķīdīs, kaut gan sāpes nav pārgājušas galīgi nemaz. vēl zobārsts mani sabāra un lika pierakstīties pie higiēnista. pieeju reģistratūrā un izrādās, ka uz higiēnistu jāgaida divas nedēļas. nu labi, pierakstos. jautāju, kad nākamreiz varu nākt pie zobārsta, un man atbild, ka pēc mēneša. man jau sāk rasties vēlme plēst laukā matus un skriet uz riņķi bļaujot. karoče pasūtu viņus visus dirst.

piezvanu uz veselības centru 4 un tur ir šāda saruna
- sveiki, es gribu rīt pie higiēnista
- viņam tāds papilns kalendārs
- gan jau kāda brīva vietiņa atradīsies, ne?
- jums ir polise vai maksāsiet skaidrā?
- skaidrā
- jā lūdzu, protams, kurā laikā jums vajag?

viss šis mani nokaitināja šausmīgi. reizēm man ir sajūta, ka man patīkamāk būtu nomirt, nekā jebkādā veidā sevis sasaistīt ar visu to haosu un huiņu, kas valda ārstniecības nozarē.

nu ko, sākas gada vientuļākais laiks, kad visi draudziņi dodas pie savām ģimenēm, un man nav ko darīt. citus gadus vismaz varēja uzspēlēt world of warcraft, bet šogad laikam negribas spēlēt pilnīgi neko. varētu gan aiziet kaut ko padzerties pie DJ, bet nu tas tikai tādā gadījumā, ja mums nav jādzer divatā; ir tikai viens cilvēks, ar ko es jebkad esmu spējis dzert divatā, un nenomirt aiz garlaicības, un diemžēl tas nav DJ. lai nu kā, kaut ko vajag iesākt. tipa iesildīties pirms rītdienas došanās pie Gunāriņa.

laikam būs jāsāk agrāk braukt uz darbu, jo pēdējā laikā esmu pamanījis trendu, ka pēc desmitiem visi sabiedriskie transporti ir pilni ar cūkām. nu, gluži kā tādi lopu vagoni. manai smalkajai un jutīgajai dvēselei tas ir pārāk nepatīkami, un es ļoti ciešu.

piemēram šodien braucu sestajā tramvajā un redzu, ka katrā pieturā raušas iekšā visādi smirdīgi cilvēki netīrās drēbēs; visi kā viens knapi turas kājās, klepo kā tuberkulozes slimnieki un viņu sarunas atgādina kaut kādu guttural deep-speak. bļa, vienā brīdī jau liekas, ka man apkārt notiek kaut kāda dēmonu invāzija, un man ir bijis lemts nonākt šīs 'dēmoni vs cilvēki' kaujas avangardā. fuuuu, būtu man kaut kādi ieroči, es noteikti ietu uzbrukumā, and I would smite them all in His name, jo tā vispārējā smirdoņa tramvajā jau sāk sasniegt kritisko punktu. bet tad pēkšņi pienāk Pērnavas ielas pietura un visi necilvēki lielā vilnī izbirst no tramvaja, paķer savus spieķus rokā un skriešus dodas pareizticīgo katedrāles virzienā, kur no rītiem dod haļavno zupiņu. tie absolūtie necilvēki ir zaudējuši pēdējās prāta paliekas - an epic battle ensues, viņi grūstās un ķeksē viens otru ar spieķiem, lai tikai varētu nostāties izdevīgākā pozīcijā zupas rindā. es stāvu un blenžu uz to visu, un tad piefiksēju, ka man vnk natūrā ir atkāries žoklis.

jā, nu, šis mans piedzīvojums plus kāda policista vaļsirdīga vēstule pēc slepkavības Dimitera kaimiņos, un es sāku satraukties, jo tumsas spēki ir REĀLI un tie ir man visapkārt.

bļe, tas pimpis Kivičs laikam ir sadomājis nospert manus pikaplainus.
"Kaut kas tajā ir, jūtu dažādas enerģētikas," nopietni atzīstas Andris.

šorīt braucot uz darbu mikriņā mani atkal pārņēma dusmas un žēlums par vidi, kurā man nākas dzīvot. šorīt mikriņa kontingents sastāvēja no kādām piecām pusmūža sievietēm un viena jauna čalīša. nevarēja īsti saprast, vai minētās sievietes ir slimas ar visām iedomājamajām slimībām, vai arī vienkārši visas dodas uz konkursu "desmitgades episkākās paģiras". kad kāda no viņām ierunājās vai drusku nošņaukājās man gribējās lekt ārā un skriet uz tuvāko vietu, kur var nomazgāties ar īpaši spēcīgām ķimikālijām, un atlikušo mūžu mikriņos pārvietoties tikai biohazard tērpā.

nujā, tad vienā pieturā beidzot iekāpj viena tante, kas pēc izskata nav ne paģiraina, ne slima, un man jau liekas, ka viss iet uz labo pusi, bet tad viņa uzgrūžas vienai no tām paģirainajām vecenēm un tā vecene kaut ko nesaprotamu noburkšķ. iekāpjošā tante uzmet īsu, vērtējošu skatienu pohainajai tantei, un sāk lamāties tā, ka pat man saceļas mati stāvus. no sākuma es izjūtu ļaunu prieku par to, ka "miss pohas" tik lieliski dabū iekšā, bet pēc kāda laika es saprotu, ka tai iekāpušajai tantei lamuvārdi laikam nebeigsies nekad. viņa vienkārši neapstājas, muld un muld, aizvien pārsteidzot pasažierus ar saviem patiesi neizsmeļamajiem "mata" krājumiem.

pie latgalītes iekāpj vēl viena persona, kas ir vai nu pirms maza brīža sadzērusies tosolu un tagad mirst, vai sirgst ar konkrētu plaušu karsoni. viņa pieklepo visu mikriņu, šņauc puņķus plaukstās un tad AIZIEK turamās stangas un krēslu atzveltnes, šūpojas tā it kā atrastos uz kuģa vētrā, un visu laiku piepūš vaigus it kā tūlīt taisītos vemt. tas vienkārši manam nabaga prātam bija konkrēti par daudz un es vienkārši izkāpu pie tuvākā luksofora.

gāju kājām un apsolīju sev, ka tiekot pie kaut kādas nebūt varas, es noteikti pavēlēšu atbrīvot valsti no šādiem cilvēkiem. nu tipa komisija ies pie katra iedzīvotāja un novērtēs, vai viņš gadījumā nav CŪKA, kas jānošauj.

ai bļin, bišķi vakar padzēros medalu. šodien liekas, ka mirstu! es pat neizdzēru daudz, laikā biju mājās un iekritu gultā, bet šodien liekas, ka acis sprāgst ārā, ja stingrāk pasper soli. un visu vēl ļaunāku padara tas, ka mans galds ir gulēšanai varen neērts un mani kolēģi VISU RĪTU augstās balsīs strīdas par nacionālām tēmām.



šad tad viņi padiršas skype, pārējā laikā pilnā rīklē bļauj viens uz otru. un tam visam fonā ir uzgriezts Imants Daksis, kurš savā spalgajā balsī no visa spēka bļauj "pretī brāļu kapiem rietošā sauleeeee"

kill me now.

vakar mazliet iesēdēju pulkvedī. pasūtījām longailendas ledustēju. stāstīju savus piedzīvojumus saistībā ar šo dzērienu, un brīdī, kad no manis izskanēja vārdi "no diviem šitiem ir baigais pīzģec", uz galda katram priekšā tika nolikti "divi šitie", jo mēs bijām trāpījuši laimīgajā stundā, kur dod divus dzērienus par viena cenu. pēc nemaz ne tik ilga laika, kad manī atradās gan abas ledustējas, gan biju pamanījies ieslidināt arī kādu pārīti ar tequila sunrise, bija jau jāturās pie sienām. nu ar domu - es bija galīgā zaņķī. tad pavisam pa miglu atceros kā mūs aizveda pie Beātes, un mašīnā skanēja diezgan labs dubsteps. pie Beātes nolēmām padzerties kafiju. nolēju savu balto džemperi ar kafiju. Beāte berza manu džemperi ar kaut kādu brīnumlīdzekli, tikai džemperis joprojām bija man mugurā, neatceros kā nonācu zem segas.

šorīt man bija tik nenormāli karsti, ka nosviedu segu. tikai pēc brīža sapratu, ka tas nepalīdz, jo karstuma avots ir Beāte, kurai ir ap 40 grādu temperatūra. braucu uz darbu un kratījos nekontrolējamos drebuļos. ļoti gribējās pievemt trolejbusu. darbā atklāju, ka baltais džemperītis izskatās pēc brūni baltas kamuflāžas jakas. nāk miegs.

šodien no mājas ārā neiešu. un longailendas tēja iet iekšā manā melnajā grāmatiņā.

nujā, es pat nezinu. ir iestājusies kaut kāda apātija un ņehuja nevar no rītiem piecelties, jo jau atverot acis ir sajūta, ka diena būs padirsta un veltīga. tas droši vien tapēc, ka man ir garlaicīgs darbs, kur nekad laikā nemaksā algu.

vispār darbs kā tāds ir sūds jebkurā formā. kad devos prom no reklāmas nozares, es kādu laiku ļoti uzcītīgi liku pimpi uz galvas visiem, kas man mēģināja piespēlēt haltūras. es pat īsti nezinu kapēc man bija tāds riebums pret reklāmu, bet man tiešām kļuva pretīgi iedomājoties, ka man vajadzētu uztaisīt vēl kādu dizainu jebkādam produktam. līdz ar to es likumsakarīgi kļuvu par kādiem trīssimt latiem mēnesī nabagāks, bet es tik un tā izjutu neizsakāmu atvieglojumu. nu lūk, un šovakar man zvana mans mīļākais ex-boss un piedāvā mācīt fotošopu viņa divpadsmitgadīgajai meitai. at first I was like - what the hell is wrong with you man, bet tad es sapratu, ka varbūt nemaz nebūs slikti. nu tikai man bail. es galīgi neesmu pārliecināts par savām spējām iemācīt kaut ko tik jaunam cilvēkam. es vispār nekad neesmu juties labi, komunicējot ar bērniem. they are all aliens from another dimension.

nu jā, un tad protams tas pats boss man arī piedāvāja pie viena uzbliezt divdesmit plakātus kaut kādam hokeja muzejam. es gandrīz aizrijos no dusmām, jo maketēšana + hokejs = two of my worst nightmares combined. šī emocija mani pārsteidza pavisam nesagatavotu, un mana koncentrēšanās spēja sabira mazās lauskās, paraujot līdzi visus manus aizsardzības spējas pret degradējošu bullšitu, kā rezultātā es tomēr piekritu sastapties ar šo murgu par mazu naudas kaudzīti. es tagad jūtos kā netīra mauka.

noskatījos "Hesher". ai bļe, kā mani kaitina tās depresīvās filmas, kurās nu TIK dziļi ir parādītas cilvēku ciešanas un pasaulīgās problēmas. nesaprotu, nafig par kaut ko tādu vispār ir jātaisa filmas, ja ar to tāpat katru dienu satiecies visur, kur rāda tavas acis. bļaģ, es droši vien varētu uztaisīt filmu par rītiem āgenskalna maksimā, kur zuduši un bezmērķīgi cilvēki ar trīcošām rokām krata uz letes savus pēdējos santīmus par lētu optimas aliņu. vai kāds to filmu skatītos un uzskatītu par labu? ņehuja! uz to var paskatīties arī āgenskalna maksimā. vot, nu i nahuj tad man jāskatās filmas par depresīviem amerikāņiem, kas nespēj savākt kopā savu sūdu, sēžot mīkstos dīvānos dūmakainās istabās un rijot antidepresantus?

es nezinu vispār ko lai skatās. mani visas filmas kaitina ar savu stulbumu. droši vien jādod iespēja Tree Of Life.

datasfērā klejo ziņas, ka Ata dzimšanas dienas vētrainā svinēšana sāksies jau piektdien, kas savukārt nozīmē, ka ir visas iespējas sestdien apmeklēt Elīnas izlaidumu Aucē, ja vien kāds uz turieni dosies ar mašīnu.

vēl gribēju pateikt, ka Jāņus šogad mēs Gaujienā nesvinēsim. šī ir lieliska iespēja kaut ko noorganizēt visiem tiem kurnētājiem, kas katru gadu čīkst par tālo ceļu un citu huiņu, kā arī tiem, kam Gaujiena jau ir apriebusies kā tāda. anyway laiks vēl ir, noteikti ir iespējams atrast visādas foršas vietiņas, kur nosvinēt.

šodien ir pārāk liels slinkums. bet man tagad jāiet tikties ar Veģmaka meistariem. bļē...

pēdējā laikā ir tik daudz sajūtu. nav tikai tās sajūtas, ka atrodos uz zemes ar abām kājām. runājot kādas zināmas filmas tēla Lestera vārdiem "I feel like I've been in a coma for the past twenty years. and I'm just now waking up."

tā vien liekas, ka nekad dzīvē man nav bijis lielāks mērķa zudums kā pašreiz. pilnīgi viss liekas tik nenormāli muļķīgs un nekam nevajadzīgs. tajā pat laikā man apkārt ir tik daudz skaistu lietu, kuras visas noteikti vajag izbaudīt. pietiek tikai nedaudz novērsties, tikai pamirkšķināt acis, un mērķis ir izzudis lēni gaistošajā pavasara rīta miglā. tā vietā ir stājies kas cits. vai kāds cits. поет засранный, кончай, тошнит уже.

šodien studijā es gandrīz atliku ķepas - ar nekonvencionālām metodēm nācās čiņīt mūsu treadmill'u un iepisu vienam kontaktam, kas turējās uz puņķiem. pa gaisu aizlidoja dzirksteļu fontāns, ko pavadīja kolēģu rupjie brēcieni par nesaglabātiem failiem, jo bija aizlidojuši arī korķi. par laimi 2kW studijas gaismas bija uz citas fāzes, tapēc šis starpgadījums neizmaksāja pārdesmit tūkstošus latu. you know, tās studiju gaismas ir cimperlīgas kuces - izsisti korķi mierīgi var izsist no ierindas viņas pašas, or so they say. rezultātā visi varēja iet mājās ātrāk, jo turpināt darbu vairs nebija iespējams.

es nolēmu iet kājām, jo man patīk izbaudīt pastaigas vienam pašam. nu vismaz dažreiz, kad es jūtos smags kā milzīgs svina klucis, un man gribas, lai vējš visu izvēdina. turns out, the world is miraculously wonderful. tikai man viss besī ārā, jo mana staigāšanas meditācija nesa pavisam citādas atziņas nekā biju gaidījis. nolēmu sevi ārstēt ar shoppingu un iegāju Humanā, lol. tur iegādājos jaciņu pavasarim, kā arī lielisku stoneru cepuri zaļajai ceturtdienai.

atnācu mājās un sapratu, ka patiešām esmu te krietni aizsēdējies. всё имеет предел возможного

Lai varētu normāli piebeigt Crysis 2, es pirms dažām dienām iegādājos GeForce GTS 450. Tad es viņu piebeidzu un nebija vairs nekā ko spēlēt, jo neviena cita spēle mani neuzrunāja. Lai videokarte un brīvais laiks neietu zudumā, es atjaunoju World of Warcraft subscription. Tagad varu uz Azerotu blenzt caur 16x anisoptrisko filtru un 8x antialiasingu. Besī ārā!

Vēl šodien darbā satiku savu bosu, kurš bija atlidojis no Amerikas. Uz pāris stundām iesēdējām, lai parunātos par dzīvi. Izrādās, tā lieta, ar ko es nodarbojos, saucas "interactive retail space".

So yeah, savā izmisumā pēc jaunām spēlēm nolēmu izmēģināt pāris jaunumus.

Nolēmu sākt ar Crysis 2. Jā, nu izskatās jau tā spēle nenormāli kruta, nācās nogriezt izšķirtspēju pāris iedaļas uz leju, lai varētu paspēlēt uz max settingiem. Kaitina neizslēdzamais motionblurs. Nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs. Nav arī nemaz tik garlaicīga padarīšana, ja neskaita faktu, ka tas ir šūteris and I am not a big fan of those. Diezgan ātri apnika tomēr masturbēt uz to vizuālo izpildījumu (kurš tomēr ir awesome).

Turpināju ar Gothic 4 Arcania. Dievs pasarg, kaut man nekad dzivē vairs nebūtu jāsaskaras ar tādu sūdu! Man nav pilnīgi nekas labs, ko par šo spēli pateikt. Es nožēloju, ka es vispār mēģināju to spēlēt. Noskaidroju, ka izstrādātāji to bija paredzējuši amerikāņu tirgum. Viņi tagad ir bankrotējuši. Hm, laikam pat amerikāņi nav TIK stulbi.

Pamēģināju Two Worlds 2. Baigi atgādina Oblivion - sarunu izvēles nekādas, varoņi diezgan kokaini, viss nenormāli glowīgs un visu laiku bremzē. Oblivionā gan bija foršāks stāsts, nekā šitajā bezsakarā. Iespējams, ka es neko nesapratu, jo nebiju spēlējis pirmo daļu... kaut gan nē, diez vai tas būs pie vainas.

Novilku Monkey Island 2 Special Edition. Lūk tā ir ģēla! Vēlreiz izstaigāt šo lielisko kvestu pie kā pagāja daļa manas bērnības (otra daļa pagāja pie Monkey Island pirmās spēles), un šoreiz jaunā kvalitātē ar hotswiching funkciju, lai pārslēgtos no 85tā gada versijas uz mūsdienu versiju - any time. Plus vēl viņiem ir "director's commentary" opcija, ko atsevišķās scēnās var ierubīt un klausīties kā trīs gīki stāsta par šīs lieliskās spēles veidošanu.

Bet man tomēr gribas kādu jauku RPG, kas nav pilnīgs mēsls. Varbūt ir kaut kas, par ko es joprojām neesmu dzirdējis?

Izgāju Dragon Age 2. Nu patiesībā neesmu pavilcies ne uz pusi tik ļoti kā no pirmās spēles. Šī otrā spēle bija tāda... plika, bez īsta sižeta, bez galvenā tēla attīstības, bez superīgiem kvestiem, bez negaidītiem pavērsieniem. Nu karoče bez nekā. Vienīgais, kas man kaut cik patika, bija Saarebas kvests, kurā Qunari mags sevi beigās sadedzināja.

Vobšem es jūtos tā kā piekrāpts un nezinu, ko lai tālāk spēlē. Varētu jau Crysis2, bet tur nevar izrubīt motion bluru un mani tas nenormāli kaitina. Nu kaitina tik ļoti, ka apsveru nemaz viņu nespēlēt. Visas cerības tagad uz Witcher2.

Kopš smēķēšanas atmešanas man ir atgriezusies smaržas sajūta. Es šobrīd TIK spēcīgi spēju saošņāt visādas lietas, ka liekas - nekad iepriekš man nav bijis šādas maņas.

Patiesību sakot, man šī maņa riebjas, jo beidzot es sajūtu, cik lielā sūdu bedrē es atrodos. Piemēram Āgenskalnā visas ieliņas ir burtiski noklātas ar suņu sūdiem. Es nepārspīlēju. NOKLĀTAS. Tipa tā kā fermās parasti ir, tikai tur cilvēki valkā galošas vai gumijas zābakus, lai varētu pa tiem sūdiem mīcīties, bet šeit visi vazājas lakādas kurpītēs. Un treniņbiksēs. Anyway, taisnības labad jāsaka, ka fermās parasti arī tiek šad un tad iztīrīts, tomēr uz ielām laikam atrodas vismaz 10 gadus netīrīta huiņa. Man atkal ir sajūta, ka es nepārspīlēju.

Tad vēl sabiedriskais transports. Nemaz jau nerunājot par to, ka man pēdējā laikā jābrauc maršrutā, kurā pārvietojas tā sabiedrības daļa, kas ir aizmirsusi par ziepju eksistenci, tam visam klāt vēl nāk tādi izgājieni kā piemīzti autobusa stūri. Piemēram šorīt man likās, ka tas nemaz nebūtu tik ļauni, ja visam Āgenskalnam apjoztu apkārt dzeloņdrāšu žogu, iekšpusē dzīvojošos vienkārši pasludinātu par netīriem cūkām, un vietvārdu Āgenskalns pārdēvētu par Neue Auschwitz. Pēc tam tur iekšā vajadzētu uzcelt pāris gāzes kameras un sākt pamazām atbrīvot cilvēci no šīm sabiedrības pabirām, kas nejēdz pieturēt savu pūsli.

Man šķiet, ka tā ir tāda aksioma - ja sabiedriskais transports nebrauc cauri centram, tad ir garantēts, ka tas smirdēs kā no elles tikko izlīdis. Nē nu, es jau neuzskatu, ka esmu labāks par šiem netīrīgajiem lopiem. Man vienkārši tik ļoti nepatīk jaunatklātā smaržu pasaule, ka es burtiski jūku prātā.

noskatījos "Hereafter". vispār man Īstvuds nekad nav cepījis kā režisors, ja vien neskaita "Gran Torino", kas bija diezgan foršs gabals. šī viņa jaunākā filma gan ir varen nopietna un garlaicīga. seriously boring. gluži kā mans vakars mājās, ja jau es skatos šādas briesmīgas filmas. nē nu es jau varētu arī darīt kaut ko interesantāku, bet nesaprotamu iemeslu dēļ es izvēlos skatīties šādas briesmīgas filmas.

Nupat nolēmu kaut ko mainīt savā dzīvē - sāku izmantot lielos burtus teikuma sākumā.
Let's see how that goes.

Vēl man šķiet, ka šogad es varētu izmantot gavēni kā ieganstu, lai nepīpētu tās 40 dienas, jo man jau 3 cilvēki ir teikuši, ka man ir zili nagi rokām. Palasīju internetu (yeah, jo viss internetā rakstītais ir pilnīga taisnība) un uzzināju sekojošu lietu - ja vien es neesmu ilgāku laiku indēts ar sudrabu, tad visticamāk manās asinīs ir ļoti maz skābekļa, kas tām liek izskatīties krietni vien lillā, un tas ir ļoti labi pamanāms ādā zem nagiem. Hell knows vai tas ir no pīpēšanas, bet šāda iespēja laikam pastāv, jo tas ir kind of saistīts. Ok, laikam ar šādām loģikas spējām man par ārstu nekad nekļūt, bet nu mēģināts nav zaudēts. Būtu gan forši, ja varētu vienkārši iedzert kaut kādas skābekļa tabletes or something. Tādas taču eksistē, vai ne?

Un vēl es nekad neesmu sapratis, kapēc skābeklim ir tāds nosaukums, jo man nekad nav licies, ka tas ir skābs.

noskatījos "The King's Speech" un kā vienmēr esmu sajūsmā par Džefriju Rašu. tas vecis ir made of pure win. vēl pamanīju vienu citu nenormāli spārdošu aktieri - Derek Jacobi, kurš izrādās ir pat dabūjis bruņinieka titulu par service to the theatre. aina, kur viņi abi bija kopā, spridzināja tā, ka mans prāts gandrīz sašķīda gabalos. it's all in the little details.

pati filma arī bija tā tīri neko. interesants stāsts par to kā Anglijas karalim lielākais murgs dzīvē šķiet runas teikšana pa radio, tapēc viņš dodas ārstēt savu runas defektu un sadraudzējas ar savu logopēdu. bija dažas lieliskas ainas, kā piemēram karalis skatās video ar hitlera runu:

Lilibet: What's he saying?
King George: I don't know but... he seems to be saying it rather well.

was fun.

ja godīgi, laikam vajag to vasaru ātrāk, jo citādi ir par maz notikumu, par kuriem rakstīt. šis blogs pārvēršas par kaut kādu filmu recenziju vietu. par maz stulbību te tiek rakstīts.

piektdien skatījos Black Swan. balets nu gluži nav lieta, kas mani paņem ar savu izteiksmes veidu, plus man jau no "Requiem for a dream" laikiem besī ārā Aronofskis. lai arī filmas stāsts ir diezgan jauks - stuck up šizofrēniska balerīna iemācās nodejot lomu, kas prasa no viņas pilnīgu atbrīvošanos un kļūšanu par slikto meiteni - pats izpildījums manuprāt sūkāja milzu pimpi. es ienīstu Aronofska stāstīšanas manieri, un man besī ārā bodyhorror. nu cik var maukt nagus, plēst ādu un darīt visādu pretīgu huiņu, kas skatītājam nekādā veidā nepalīdz izprast tēlu un tā pārdzīvojumus. ja vēl iekš "requiem" šis horrors bija kaut kādā veidā attaisnojams, tad šeit tas bija uncalled for. pati Portmane gan bija lieliska. protams arī Mila Kunis, kas laiza Portmanes pežu, ir totāls win, tomēr ar to bija par īsu uz slikti atainotās šizofrēnijas huiņas fona. es vairs Aronofski neskatīšos.

sestdien bijām ciemos pie Axas, gājām pirtī un piedzērāmies ar vāciešiem. svētdien novadīju D&D sesiju. Silva izteicās, ka tā huiņa ir totāli garlaicīga. tas esot kā larps bez visām labājām lietām - dabas un alkohola. šādi izteikumi man atgādina par to, ka es esmu pilnīgs gīks, jo man D&D liekas baigi interesantā padarīšana. savukārt larpi... nujā, larpi arī priekš manis ir vienkārši dzeršana tērpos ar nelielu izklaidi. nekad larpos neesmu varējis spēlēt kādu lomu ar tādu interesi un atdevi kā es to daru D&D.

so there, spriežot pēc uzrakstītā teksta daudzuma, izskatās, ka vislielākās emocijas man sagādāja filma. un emocijas bija sliktas. un tagad esmu darbā un emocijas ir vēl sliktākas.