THE BLOG - things I feel

pēdējā laikā ir tik daudz sajūtu. nav tikai tās sajūtas, ka atrodos uz zemes ar abām kājām. runājot kādas zināmas filmas tēla Lestera vārdiem "I feel like I've been in a coma for the past twenty years. and I'm just now waking up."

tā vien liekas, ka nekad dzīvē man nav bijis lielāks mērķa zudums kā pašreiz. pilnīgi viss liekas tik nenormāli muļķīgs un nekam nevajadzīgs. tajā pat laikā man apkārt ir tik daudz skaistu lietu, kuras visas noteikti vajag izbaudīt. pietiek tikai nedaudz novērsties, tikai pamirkšķināt acis, un mērķis ir izzudis lēni gaistošajā pavasara rīta miglā. tā vietā ir stājies kas cits. vai kāds cits. поет засранный, кончай, тошнит уже.

šodien studijā es gandrīz atliku ķepas - ar nekonvencionālām metodēm nācās čiņīt mūsu treadmill'u un iepisu vienam kontaktam, kas turējās uz puņķiem. pa gaisu aizlidoja dzirksteļu fontāns, ko pavadīja kolēģu rupjie brēcieni par nesaglabātiem failiem, jo bija aizlidojuši arī korķi. par laimi 2kW studijas gaismas bija uz citas fāzes, tapēc šis starpgadījums neizmaksāja pārdesmit tūkstošus latu. you know, tās studiju gaismas ir cimperlīgas kuces - izsisti korķi mierīgi var izsist no ierindas viņas pašas, or so they say. rezultātā visi varēja iet mājās ātrāk, jo turpināt darbu vairs nebija iespējams.

es nolēmu iet kājām, jo man patīk izbaudīt pastaigas vienam pašam. nu vismaz dažreiz, kad es jūtos smags kā milzīgs svina klucis, un man gribas, lai vējš visu izvēdina. turns out, the world is miraculously wonderful. tikai man viss besī ārā, jo mana staigāšanas meditācija nesa pavisam citādas atziņas nekā biju gaidījis. nolēmu sevi ārstēt ar shoppingu un iegāju Humanā, lol. tur iegādājos jaciņu pavasarim, kā arī lielisku stoneru cepuri zaļajai ceturtdienai.

atnācu mājās un sapratu, ka patiešām esmu te krietni aizsēdējies. всё имеет предел возможного