va' tad šito var iepriekš paredzēt?! īstā daba jau parādās tikai tad, kad kārtis jau atklātas un bērns uztaisīts/piedzimis.
tas drausmīgākais, kas mani baida, domājot par ģimeni/bērniem, ir atziņa, ka tu vari paļauties tikai un vienīgi uz sevi. kāda tur vēl uzticība un nākotnes plāni? jebkuram no mums var iekšas samesties kājās gaisā, aste kājstarpē un laižamies prom!
pat 'normāls' vīrietis var nobīties, bet te ir atkal otra puse - sieviete, kura nespēj saprotami komunicēt, vai vispār ir ļāvusi sevi 'apsēklot', negūstot kaut minimālu pārliecību par vīrieša nodomiem un spēju uzņemties atbildību. pārāk bieži no sievietēm esmu redzējusi totālāko autopilotu - esmu sieviete, tātad - man ir jādzemdē! davai, tagad spēlēsim ģimeni, jo man jau ir pāri 30! un ja tu neesi komunicējusi ar to otru cilvēku, ja tu pat nevēlies viņā ieklausīties, bet dzīvo ilūzijās, ka 'viņš taču arī grib ģimeni', tad ir traki!
rezumējot, es šajā situācijā vienmēr atduros pret koka abiem galiem - vīrietis ir sēklas avots, bet sieviete ir tā, kas var palikt stāvoklī! tāpēc par izsargāšanos atbildība ir jāuzņemas kā vienam, tā otram. viss pārējais ir mūsu pašu emocionālā gudrība un veiksme :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

>>>>>jebkuram no mums var iekšas samesties kājās gaisā, aste kājstarpē un laižamies prom!

Un kam gan mums ir veselais saprāts, gribasspēks, atbildības sajūta un citi pričendāļi, kas kaut kādā brīnumainā kārtā ir piemituši mūsu vec-vecākiem, kuri ir pamanījušies nodzīvot laulībā n-tos gadu desmitus un izaudzināt mūsu (parasti šķirtos) vecākus?

Piekrītu, ka bērna ieņemšana ir abu divu atbildība. Galu galā, bērns nav vainīgs pie tā, ka viens vai abi vecāki ir uzvedušies kā idioti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mūsu vecākiem bija pavisam cita domāšana, un nez vai sekošana normām ir baigā atbildības sajūta :( dzīvoja tāpēc, ka nevarēja šķirties. mums ir lielāka brīvības sajūta. iespējams, izlaidības dēļ; iespējams, tādēļ, ka savu vecāku attiecībās esam pietiekoši atskatījušies, cik nožēlojami ir dzīvot kopā tikai tāpēc, ka nav kur aiziet; ka pietrūkst gribasspēka to mezglu pārcirst. vismaz mana persnīgā pieredze ir bijusi visai nožēlojama. nē, tas nav gribasspēks, tas ir gļēvums, komplektācijā ar dažāda veida spekulācijām, kas vistiešākajā veidā ietekmē bērnu dzīves.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sekošana normām nav nekas nosodāms — neba nu visiem ir tik milzonīga atbildības sajūta, lai darītu pareizās lietas tikai un vienīgi tāpēc, ka tā ir pareizi. Tad nemaz nav tik slikti, ka ir kaut kādas normas, ko no tevis sagaida un kas tevi kaut kādos rāmjos tur.

Par laulības dzīvi liela bēda ir tā, ka cilvēkiem ir pavisam nereālas ekspektācijas — mūsu vecvecāki pamanījās kopā nodzīvot tieši tāpēc, ka viņi no laulības sagaidīja, ka būs kāds, kas apkops govis, apars laukus, palīdzēs izaudzināt bērnus un vecumdienās klausīsies tavos veca veča vervelējumos. Nu, un ja daudz, tad vēl kāds, kuŗu laiku pa laikam būtu tīri patīkami paspaidīt, bet tas nebija galvenais — kā māca latviešu tautas sakāmvārds: "Sieva nav zirgs, darbam ņem, ne smukumam". Savukārt mēs, bļin, gaidām dvēslesbiedŗus — un tad saņemam pretī bezatbildīgus tirliņus ar dziļu jo dziļu dvēsli. Es te nesaku, ka arī mums laulātos draugus vajdzētu izvēlēties pēc lopkopības iemaņām, bet to nu gan vajadzētu aizdomāties — vai no tā cilvēka sanāks labs tēvs/māte maniem bērniem. Un to jau var puslīdz pateikt arī pirms tam — ja nav cilvēkam atbildības sajūtas, tad jau parasti līdz ar bērnu neuzradīsies. Katrā ziņā tā, kā stāsta sliktos romkomos — satieku kādu, kuŗu mīlēšu visu mūžu un tad precu nost — tā nenotiek. Tā ir vistīrākā bioķīmija, pēc kāda laika vienkārši hormoni pierimst, un gribot negribot tev pret to cilvēku tādas jūtas vairs nav un nebūs. Ja tas ir vienīgais, kas laulību balsta, tad paliek pavisam čābīgi.

(Reply to this) (Parent)

Jā, tā starp citu man škiet ļoti liela problēma, ka ļaudīm no bērna kājas ir iemācīts, ka ir jādibina ģimene, jo ģiemen ir jādibina.
Ar šausmām domāju par saviem bijušajiem klasesbiedriem, kas videnes laikā apprecējās - tas taču ir tik nenormāli agri! Man šķiet, ka ir nepieciešams laiks "papisties un padzerstīties" pa pasauli apkārt (jeb citiem vārdiem sakot - laiks tikai un vienīgi sev), lai tiktu skaidrībā, kas par fruktu pats esi, pirms uzņemties atbildību par citām personām, ko iesaista un rada savā dzīvē - tad būtu mazāk ciešanu un salauztu siržu/ sačakarētu dzīvju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, par to ģimeņu būšanu - tas ir viens ārkārtīgi drausmīgs stereotips un sabiedrības uzstādīts dzīves modelis, ka tā tam būs būt, āmen! tāpēc mani līdz sirds dziļumiem aizķēra H. Mirrenas teiktais vienā no intervijām - es nekad neesmu gribējusi ģimeni, nu, tur kāzas, bērni etc. es vienkārši neesmu tāds cilvēks, kuru var tā kaut kur piesiet!
patiesībā, priekš manis šis bija pirmais personīgi nozīmīgais publiskais manifests - nē, tam tā nav jābūt! ja cilvēks ir brīvs, neatkarīgs, ja viņš negrib sevi iegrožot ar šo atbildību, kuru sava egoisma dēļ nemaz nespēj uzņemties, tad nespiediet viņiem šo pienākumu dzemdēt un atstāt pēc sevis (traumētus) pēcnācējus! un iespējams, ignorējot šos stereotipus, tas cilvēks sabiedrībai sniegs daudz lielāku ieguvumu, nekā tad, ja viņam liks darīt kaut ko tādu, no kā viņam ir bail.
man ir bail. no attiecībām - no pienākuma pret otru cilvēku un no savu vēlmju ierobežošanas, no pakārtošanās un pielāgošanās; man ir bail no bērniem, no tā, ka manas kļūdas būs nelabojamas. bail radīt kādu, kas mani, iespējams, nemīlēs, jo es ne visai mīlu savus vecākus par viņu izgājieniem. mūsu pieredzes un paradumi ir tik dažādi, ka nevar likt visiem dzīvot pēc vieniem spēles noteikumiem.
eh ...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nedaudz offtopikā varētu piebilst, ka tiem pārāk lielajiem egoistiem, kas ir spējīgi izvēlēties neveidot ģimenes, bieži vien pietrūkst cieņas pret tiem, kuriem šīs ģimenes iir izveidotas, proti, kaut kādu sentimentālu izjūtu uzplūdā vai vienkārši sporta pēc nepieradinātās beibes izmēģina savus spēkus aizņemta vīrieša dabūšanā. Bez aizturēm un tā. Reizēm sanāk un tikpat bieži arī nē - bet, kam tas vajadzīgs?

(Reply to this) (Parent)

otrā piebilde gan topikā:

mani vecāki ļoti ātri man izskaidroja, ka izvēlas pēc savas gribas un patikšanas draugus. Ģimene un radinieki ir tādi, kādi tie ir - tos neizvēlas, tāpēc ir jāmacās sadzivot. Rezultātā es varu teikt, vecāki ir dzivojuši tādu dzivi, kādu es sev negribētu un ļoti bieži mēs neesam sapratušies, bet kaut kādā virslīmenī tomēr esam viens otru pieņēmuši un mums ir labas attiecības, Tipa, respektējam viens otra autonomiju (lai arī senčiem reizēm ieslēdzas "tu vēl esi bērns" mods)

(Reply to this) (Parent)

Esmu precējies jau gandrīz septiņus gadus un gājis ir visādi. Bet pat tad, kad, neskatoties uz mūsu abu pūlēm visu izdarīt pareizi, lietas kļuva pavisam bēdīgas, man bija skaidrs, ka mēs tiksim tam pāri, jo mēs gribam būt ģimene, mēs gribam būt kopā un audzināt bērnus. Tādēļ piekrītu tev tajā ziņā, ka uz šo pasākumu ir vērts ielaisties tikai tad, ja pašam/pašai to ļoti gribas. Un apkārtējo domām (sociālajam spiedienam) nevajadzētu pakļauties.

Bet problēmai ir arī otra puse. Ja nu mēs te esam sākuši apspriest tavu skatījumu, tad atļauj man jautāt, vai tev nav bail no tā, ka 70 gadu vecumā, tu pēkšņi paliksi totāli viena pati? Draugi miruši, radi arī, esi tikai tu un tavas slimības. Cik es esmu runājis ar veciem cilvēkiem, neko viņi nevērtē tik augstu, kā ģimeni, bez kuras viņu vecumdienas būtu neizturamas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es vispār esmu vecmodīga un ticu ģimenei un tā. Vienkārši paraugotie apkārt, nākas redzēt, ka ļoti daudz cilvēkku ļoti ātri iebrauc laulības ostā, jo, nu, vienkārši tā sanāk izdarit, proti, bērnībā ir iepotēts tas, ka vajag ģimeni un zemapziņā tas sēž un pie pirmās izdevības tiek arī realizēts. Pēc desmit gadiem, kad visi vēl jauni un dzīve tiik vilinoša, ir puņķi un asaras par šķiršanos. To es domāju, sakot, ka ļaudīm būtu vērts veltīt laiku sev un saprast savas vēlmes, pirms jūgties iekšā ģimene diplomātijā

(Reply to this) (Parent)

uz Tavu jautājumu es varu atbildēt pavisam godīgi - es nedomāju par to, kas ar mani būs 70gadu vecumā. es dzīvoju šodienai, max + 5 gadi. turklāt jau pa šiem 25 nodzīvotajiem esmu pārliecinājusies, ka arī lielās kategorijās kādam, tur augšā, attiecībā uz mani ir savi plāni. shit happens ;)
Varbūt es vecumdienās nožēlošu savu šībrīža attieksmi pret saviem radiem. Bet arī šobrīd man tā ir tāda ne gluži bez iemesla. Es nesaku, ka pilnībā esmu pret ģimeni. Es tikai atzīstos savās bailēs :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Domā, ka mums (ar sievu) precoties nebija bail? Un kā vēl bija! Tas bija nākamais, ko mēs pārrunājām tūlīt pēc tam, kad bijām izlēmuši precēties. Bailes kļūdīties bija baigās, taču abiem bija skaidrs, ka vienīgais cilvēks, ar kuru ir vērts riskēt tik lielās līnijās ir tas otrs.

Vēlu tev atrast kādu, ar kuru tev nebūs bail tik ļoti, lai tomēr pamēģinātu, ja nu tev kādreiz sagribēsies.

Maiks Kanigems "Mājas pasaules malā".
"Mēs bijām lolojuši neskaidras cerības, ka reiz iemīlēsimies, tomēr pārāk par to neraizējāmies, jo domājām, ka mums ir bezgalīgi daudz laika. Mīlestība bija šķitusi tik iznīcinoša un garlaicīga - tieši mīlestība taču veda pretī bojāejai mūsu vecākus. Mīlestība bija viņus iesviedusi tādā dzīvē, kurā jārūpējas par hipotēku maksājumiem un mājas remontiem, iesprostojusi viņus darbavietās, kurām nepiemīt nekāds spožums, un lielveikalu ejās, ko pulksten divos pēcpusdienā apspīd dienasgaismas lampas. Mēs cerējām sagaidīt citādu mīlestību, tādu, kura pazītu yn piedotu mūsu cilvēcisko trauslumu, bet neaptumšotu mūsu grandiozos priekšstatus pašiem par sevi. Tas izklausījās iespē.jami. Ja nesteigsimies un negrābsim pirmo, kas pagadās pa rokai, ja nekritīsim panikā, tad varbūt atnāks mīlestība, kas būs reizē izaicinājums un atbalsts. Ja jau tādu cilvēku varēja iztēloties, tad viņš varēja arī eksistēt."

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:) paldies! man .. man nav vairs ko teikt :)

(Reply to this) (Parent)

Man gan šķiet, ka problēma ir tur, ka cilvēkiem tagad no bērna kājas skaidro — ak, tu jau vispār esi galvenais cilvēks savā dzīvē, nekādu pienākumu tev nav, vari pisties un dzerstīties pa visu pasauli bezmaz līdz mūža beigām. Nu, un tad, kad viņš šitā pa pasauli pišoties uztaisa bērnu, tad viņš protestē — ne-e, es vēl neesmu pietiekami izvaļojies. Lūk, vismaz man rados ir aplam daudz cilvēku (manus paša vecākus ieskaitot), kas apprecējušies tad, kad uzradies sīcis — un, ko domā, dzīvo kopā vēl šobaltdien un pamanījušies vēl citus sīčus pietaisīt klāt.

Mūsdienās cilvēki sadomājušies sevi par daudz dziļākiem esam, nekā patiesībā ir. Tādam papucītim, kas aiztinas prom, drošvien šķiet, ka viņš ir pretrunu un iekšējo dēmonu plosīts dziļais domātājs, kam bērns traucētu viņa garīgo izaugsmi un pašizziņas procesu — lai arī patiesībā viņš ir tirliņš, kas nespēj samierināties ar domu, ka tagad viņš vairs apkārt dzerstīties nevar.

Vispār jau viss ir pavisam vienkārši un sekli — cilvēki grib bērnus nevis tāpēc, ka viņiem tas sastāstīts, bet tāpēc, ka tas ir visdziļāk iecirstais instinkts visā dabā — nodot tālāk savus gēnus. Un tas ir pavisam pareizi, tā tam arī būtu jābūt. Tikai tagad parādījušies visādi ņergas, kas bērnus uztaisīt gan prot, bet rūpēties par viņiem pēc tam negrib — gan jau māmuļa tāpat parūpēsies, kas tad viņai cits atliks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lūk, lūk! Es jau tieši par to pašu.

(Reply to this) (Parent)

ārprāc, ck Tu esi forš!
taisam ģimeni.

(Reply to this) (Parent)