again |
[May. 3rd, 2009|04:16 pm] |
|
|
|
Comments: |
Sekošana normām nav nekas nosodāms — neba nu visiem ir tik milzonīga atbildības sajūta, lai darītu pareizās lietas tikai un vienīgi tāpēc, ka tā ir pareizi. Tad nemaz nav tik slikti, ka ir kaut kādas normas, ko no tevis sagaida un kas tevi kaut kādos rāmjos tur.
Par laulības dzīvi liela bēda ir tā, ka cilvēkiem ir pavisam nereālas ekspektācijas — mūsu vecvecāki pamanījās kopā nodzīvot tieši tāpēc, ka viņi no laulības sagaidīja, ka būs kāds, kas apkops govis, apars laukus, palīdzēs izaudzināt bērnus un vecumdienās klausīsies tavos veca veča vervelējumos. Nu, un ja daudz, tad vēl kāds, kuŗu laiku pa laikam būtu tīri patīkami paspaidīt, bet tas nebija galvenais — kā māca latviešu tautas sakāmvārds: "Sieva nav zirgs, darbam ņem, ne smukumam". Savukārt mēs, bļin, gaidām dvēslesbiedŗus — un tad saņemam pretī bezatbildīgus tirliņus ar dziļu jo dziļu dvēsli. Es te nesaku, ka arī mums laulātos draugus vajdzētu izvēlēties pēc lopkopības iemaņām, bet to nu gan vajadzētu aizdomāties — vai no tā cilvēka sanāks labs tēvs/māte maniem bērniem. Un to jau var puslīdz pateikt arī pirms tam — ja nav cilvēkam atbildības sajūtas, tad jau parasti līdz ar bērnu neuzradīsies. Katrā ziņā tā, kā stāsta sliktos romkomos — satieku kādu, kuŗu mīlēšu visu mūžu un tad precu nost — tā nenotiek. Tā ir vistīrākā bioķīmija, pēc kāda laika vienkārši hormoni pierimst, un gribot negribot tev pret to cilvēku tādas jūtas vairs nav un nebūs. Ja tas ir vienīgais, kas laulību balsta, tad paliek pavisam čābīgi. | |