| Patai |
May. 4th, 2009|01:00 pm |
Esmu precējies jau gandrīz septiņus gadus un gājis ir visādi. Bet pat tad, kad, neskatoties uz mūsu abu pūlēm visu izdarīt pareizi, lietas kļuva pavisam bēdīgas, man bija skaidrs, ka mēs tiksim tam pāri, jo mēs gribam būt ģimene, mēs gribam būt kopā un audzināt bērnus. Tādēļ piekrītu tev tajā ziņā, ka uz šo pasākumu ir vērts ielaisties tikai tad, ja pašam/pašai to ļoti gribas. Un apkārtējo domām (sociālajam spiedienam) nevajadzētu pakļauties.
Bet problēmai ir arī otra puse. Ja nu mēs te esam sākuši apspriest tavu skatījumu, tad atļauj man jautāt, vai tev nav bail no tā, ka 70 gadu vecumā, tu pēkšņi paliksi totāli viena pati? Draugi miruši, radi arī, esi tikai tu un tavas slimības. Cik es esmu runājis ar veciem cilvēkiem, neko viņi nevērtē tik augstu, kā ģimeni, bez kuras viņu vecumdienas būtu neizturamas. |
|