|
May. 3rd, 2009|11:43 pm |
va' tad šito var iepriekš paredzēt?! īstā daba jau parādās tikai tad, kad kārtis jau atklātas un bērns uztaisīts/piedzimis.
tas drausmīgākais, kas mani baida, domājot par ģimeni/bērniem, ir atziņa, ka tu vari paļauties tikai un vienīgi uz sevi. kāda tur vēl uzticība un nākotnes plāni? jebkuram no mums var iekšas samesties kājās gaisā, aste kājstarpē un laižamies prom!
pat 'normāls' vīrietis var nobīties, bet te ir atkal otra puse - sieviete, kura nespēj saprotami komunicēt, vai vispār ir ļāvusi sevi 'apsēklot', negūstot kaut minimālu pārliecību par vīrieša nodomiem un spēju uzņemties atbildību. pārāk bieži no sievietēm esmu redzējusi totālāko autopilotu - esmu sieviete, tātad - man ir jādzemdē! davai, tagad spēlēsim ģimeni, jo man jau ir pāri 30! un ja tu neesi komunicējusi ar to otru cilvēku, ja tu pat nevēlies viņā ieklausīties, bet dzīvo ilūzijās, ka 'viņš taču arī grib ģimeni', tad ir traki!
rezumējot, es šajā situācijā vienmēr atduros pret koka abiem galiem - vīrietis ir sēklas avots, bet sieviete ir tā, kas var palikt stāvoklī! tāpēc par izsargāšanos atbildība ir jāuzņemas kā vienam, tā otram. viss pārējais ir mūsu pašu emocionālā gudrība un veiksme :) |
|