|
May. 4th, 2009|02:20 am |
jā, par to ģimeņu būšanu - tas ir viens ārkārtīgi drausmīgs stereotips un sabiedrības uzstādīts dzīves modelis, ka tā tam būs būt, āmen! tāpēc mani līdz sirds dziļumiem aizķēra H. Mirrenas teiktais vienā no intervijām - es nekad neesmu gribējusi ģimeni, nu, tur kāzas, bērni etc. es vienkārši neesmu tāds cilvēks, kuru var tā kaut kur piesiet!
patiesībā, priekš manis šis bija pirmais personīgi nozīmīgais publiskais manifests - nē, tam tā nav jābūt! ja cilvēks ir brīvs, neatkarīgs, ja viņš negrib sevi iegrožot ar šo atbildību, kuru sava egoisma dēļ nemaz nespēj uzņemties, tad nespiediet viņiem šo pienākumu dzemdēt un atstāt pēc sevis (traumētus) pēcnācējus! un iespējams, ignorējot šos stereotipus, tas cilvēks sabiedrībai sniegs daudz lielāku ieguvumu, nekā tad, ja viņam liks darīt kaut ko tādu, no kā viņam ir bail.
man ir bail. no attiecībām - no pienākuma pret otru cilvēku un no savu vēlmju ierobežošanas, no pakārtošanās un pielāgošanās; man ir bail no bērniem, no tā, ka manas kļūdas būs nelabojamas. bail radīt kādu, kas mani, iespējams, nemīlēs, jo es ne visai mīlu savus vecākus par viņu izgājieniem. mūsu pieredzes un paradumi ir tik dažādi, ka nevar likt visiem dzīvot pēc vieniem spēles noteikumiem.
eh ... |
|