uz Tavu jautājumu es varu atbildēt pavisam godīgi - es nedomāju par to, kas ar mani būs 70gadu vecumā. es dzīvoju šodienai, max + 5 gadi. turklāt jau pa šiem 25 nodzīvotajiem esmu pārliecinājusies, ka arī lielās kategorijās kādam, tur augšā, attiecībā uz mani ir savi plāni. shit happens ;)
Varbūt es vecumdienās nožēlošu savu šībrīža attieksmi pret saviem radiem. Bet arī šobrīd man tā ir tāda ne gluži bez iemesla. Es nesaku, ka pilnībā esmu pret ģimeni. Es tikai atzīstos savās bailēs :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Domā, ka mums (ar sievu) precoties nebija bail? Un kā vēl bija! Tas bija nākamais, ko mēs pārrunājām tūlīt pēc tam, kad bijām izlēmuši precēties. Bailes kļūdīties bija baigās, taču abiem bija skaidrs, ka vienīgais cilvēks, ar kuru ir vērts riskēt tik lielās līnijās ir tas otrs.

Vēlu tev atrast kādu, ar kuru tev nebūs bail tik ļoti, lai tomēr pamēģinātu, ja nu tev kādreiz sagribēsies.

Maiks Kanigems "Mājas pasaules malā".
"Mēs bijām lolojuši neskaidras cerības, ka reiz iemīlēsimies, tomēr pārāk par to neraizējāmies, jo domājām, ka mums ir bezgalīgi daudz laika. Mīlestība bija šķitusi tik iznīcinoša un garlaicīga - tieši mīlestība taču veda pretī bojāejai mūsu vecākus. Mīlestība bija viņus iesviedusi tādā dzīvē, kurā jārūpējas par hipotēku maksājumiem un mājas remontiem, iesprostojusi viņus darbavietās, kurām nepiemīt nekāds spožums, un lielveikalu ejās, ko pulksten divos pēcpusdienā apspīd dienasgaismas lampas. Mēs cerējām sagaidīt citādu mīlestību, tādu, kura pazītu yn piedotu mūsu cilvēcisko trauslumu, bet neaptumšotu mūsu grandiozos priekšstatus pašiem par sevi. Tas izklausījās iespē.jami. Ja nesteigsimies un negrābsim pirmo, kas pagadās pa rokai, ja nekritīsim panikā, tad varbūt atnāks mīlestība, kas būs reizē izaicinājums un atbalsts. Ja jau tādu cilvēku varēja iztēloties, tad viņš varēja arī eksistēt."

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:) paldies! man .. man nav vairs ko teikt :)

(Reply to this) (Parent)