>>>>>jebkuram no mums var iekšas samesties kājās gaisā, aste kājstarpē un laižamies prom!

Un kam gan mums ir veselais saprāts, gribasspēks, atbildības sajūta un citi pričendāļi, kas kaut kādā brīnumainā kārtā ir piemituši mūsu vec-vecākiem, kuri ir pamanījušies nodzīvot laulībā n-tos gadu desmitus un izaudzināt mūsu (parasti šķirtos) vecākus?

Piekrītu, ka bērna ieņemšana ir abu divu atbildība. Galu galā, bērns nav vainīgs pie tā, ka viens vai abi vecāki ir uzvedušies kā idioti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mūsu vecākiem bija pavisam cita domāšana, un nez vai sekošana normām ir baigā atbildības sajūta :( dzīvoja tāpēc, ka nevarēja šķirties. mums ir lielāka brīvības sajūta. iespējams, izlaidības dēļ; iespējams, tādēļ, ka savu vecāku attiecībās esam pietiekoši atskatījušies, cik nožēlojami ir dzīvot kopā tikai tāpēc, ka nav kur aiziet; ka pietrūkst gribasspēka to mezglu pārcirst. vismaz mana persnīgā pieredze ir bijusi visai nožēlojama. nē, tas nav gribasspēks, tas ir gļēvums, komplektācijā ar dažāda veida spekulācijām, kas vistiešākajā veidā ietekmē bērnu dzīves.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sekošana normām nav nekas nosodāms — neba nu visiem ir tik milzonīga atbildības sajūta, lai darītu pareizās lietas tikai un vienīgi tāpēc, ka tā ir pareizi. Tad nemaz nav tik slikti, ka ir kaut kādas normas, ko no tevis sagaida un kas tevi kaut kādos rāmjos tur.

Par laulības dzīvi liela bēda ir tā, ka cilvēkiem ir pavisam nereālas ekspektācijas — mūsu vecvecāki pamanījās kopā nodzīvot tieši tāpēc, ka viņi no laulības sagaidīja, ka būs kāds, kas apkops govis, apars laukus, palīdzēs izaudzināt bērnus un vecumdienās klausīsies tavos veca veča vervelējumos. Nu, un ja daudz, tad vēl kāds, kuŗu laiku pa laikam būtu tīri patīkami paspaidīt, bet tas nebija galvenais — kā māca latviešu tautas sakāmvārds: "Sieva nav zirgs, darbam ņem, ne smukumam". Savukārt mēs, bļin, gaidām dvēslesbiedŗus — un tad saņemam pretī bezatbildīgus tirliņus ar dziļu jo dziļu dvēsli. Es te nesaku, ka arī mums laulātos draugus vajdzētu izvēlēties pēc lopkopības iemaņām, bet to nu gan vajadzētu aizdomāties — vai no tā cilvēka sanāks labs tēvs/māte maniem bērniem. Un to jau var puslīdz pateikt arī pirms tam — ja nav cilvēkam atbildības sajūtas, tad jau parasti līdz ar bērnu neuzradīsies. Katrā ziņā tā, kā stāsta sliktos romkomos — satieku kādu, kuŗu mīlēšu visu mūžu un tad precu nost — tā nenotiek. Tā ir vistīrākā bioķīmija, pēc kāda laika vienkārši hormoni pierimst, un gribot negribot tev pret to cilvēku tādas jūtas vairs nav un nebūs. Ja tas ir vienīgais, kas laulību balsta, tad paliek pavisam čābīgi.

(Reply to this) (Parent)