jā, par to ģimeņu būšanu - tas ir viens ārkārtīgi drausmīgs stereotips un sabiedrības uzstādīts dzīves modelis, ka tā tam būs būt, āmen! tāpēc mani līdz sirds dziļumiem aizķēra H. Mirrenas teiktais vienā no intervijām - es nekad neesmu gribējusi ģimeni, nu, tur kāzas, bērni etc. es vienkārši neesmu tāds cilvēks, kuru var tā kaut kur piesiet!
patiesībā, priekš manis šis bija pirmais personīgi nozīmīgais publiskais manifests - nē, tam tā nav jābūt! ja cilvēks ir brīvs, neatkarīgs, ja viņš negrib sevi iegrožot ar šo atbildību, kuru sava egoisma dēļ nemaz nespēj uzņemties, tad nespiediet viņiem šo pienākumu dzemdēt un atstāt pēc sevis (traumētus) pēcnācējus! un iespējams, ignorējot šos stereotipus, tas cilvēks sabiedrībai sniegs daudz lielāku ieguvumu, nekā tad, ja viņam liks darīt kaut ko tādu, no kā viņam ir bail.
man ir bail. no attiecībām - no pienākuma pret otru cilvēku un no savu vēlmju ierobežošanas, no pakārtošanās un pielāgošanās; man ir bail no bērniem, no tā, ka manas kļūdas būs nelabojamas. bail radīt kādu, kas mani, iespējams, nemīlēs, jo es ne visai mīlu savus vecākus par viņu izgājieniem. mūsu pieredzes un paradumi ir tik dažādi, ka nevar likt visiem dzīvot pēc vieniem spēles noteikumiem.
eh ...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nedaudz offtopikā varētu piebilst, ka tiem pārāk lielajiem egoistiem, kas ir spējīgi izvēlēties neveidot ģimenes, bieži vien pietrūkst cieņas pret tiem, kuriem šīs ģimenes iir izveidotas, proti, kaut kādu sentimentālu izjūtu uzplūdā vai vienkārši sporta pēc nepieradinātās beibes izmēģina savus spēkus aizņemta vīrieša dabūšanā. Bez aizturēm un tā. Reizēm sanāk un tikpat bieži arī nē - bet, kam tas vajadzīgs?

(Reply to this) (Parent)

otrā piebilde gan topikā:

mani vecāki ļoti ātri man izskaidroja, ka izvēlas pēc savas gribas un patikšanas draugus. Ģimene un radinieki ir tādi, kādi tie ir - tos neizvēlas, tāpēc ir jāmacās sadzivot. Rezultātā es varu teikt, vecāki ir dzivojuši tādu dzivi, kādu es sev negribētu un ļoti bieži mēs neesam sapratušies, bet kaut kādā virslīmenī tomēr esam viens otru pieņēmuši un mums ir labas attiecības, Tipa, respektējam viens otra autonomiju (lai arī senčiem reizēm ieslēdzas "tu vēl esi bērns" mods)

(Reply to this) (Parent)

Esmu precējies jau gandrīz septiņus gadus un gājis ir visādi. Bet pat tad, kad, neskatoties uz mūsu abu pūlēm visu izdarīt pareizi, lietas kļuva pavisam bēdīgas, man bija skaidrs, ka mēs tiksim tam pāri, jo mēs gribam būt ģimene, mēs gribam būt kopā un audzināt bērnus. Tādēļ piekrītu tev tajā ziņā, ka uz šo pasākumu ir vērts ielaisties tikai tad, ja pašam/pašai to ļoti gribas. Un apkārtējo domām (sociālajam spiedienam) nevajadzētu pakļauties.

Bet problēmai ir arī otra puse. Ja nu mēs te esam sākuši apspriest tavu skatījumu, tad atļauj man jautāt, vai tev nav bail no tā, ka 70 gadu vecumā, tu pēkšņi paliksi totāli viena pati? Draugi miruši, radi arī, esi tikai tu un tavas slimības. Cik es esmu runājis ar veciem cilvēkiem, neko viņi nevērtē tik augstu, kā ģimeni, bez kuras viņu vecumdienas būtu neizturamas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es vispār esmu vecmodīga un ticu ģimenei un tā. Vienkārši paraugotie apkārt, nākas redzēt, ka ļoti daudz cilvēkku ļoti ātri iebrauc laulības ostā, jo, nu, vienkārši tā sanāk izdarit, proti, bērnībā ir iepotēts tas, ka vajag ģimeni un zemapziņā tas sēž un pie pirmās izdevības tiek arī realizēts. Pēc desmit gadiem, kad visi vēl jauni un dzīve tiik vilinoša, ir puņķi un asaras par šķiršanos. To es domāju, sakot, ka ļaudīm būtu vērts veltīt laiku sev un saprast savas vēlmes, pirms jūgties iekšā ģimene diplomātijā

(Reply to this) (Parent)

uz Tavu jautājumu es varu atbildēt pavisam godīgi - es nedomāju par to, kas ar mani būs 70gadu vecumā. es dzīvoju šodienai, max + 5 gadi. turklāt jau pa šiem 25 nodzīvotajiem esmu pārliecinājusies, ka arī lielās kategorijās kādam, tur augšā, attiecībā uz mani ir savi plāni. shit happens ;)
Varbūt es vecumdienās nožēlošu savu šībrīža attieksmi pret saviem radiem. Bet arī šobrīd man tā ir tāda ne gluži bez iemesla. Es nesaku, ka pilnībā esmu pret ģimeni. Es tikai atzīstos savās bailēs :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Domā, ka mums (ar sievu) precoties nebija bail? Un kā vēl bija! Tas bija nākamais, ko mēs pārrunājām tūlīt pēc tam, kad bijām izlēmuši precēties. Bailes kļūdīties bija baigās, taču abiem bija skaidrs, ka vienīgais cilvēks, ar kuru ir vērts riskēt tik lielās līnijās ir tas otrs.

Vēlu tev atrast kādu, ar kuru tev nebūs bail tik ļoti, lai tomēr pamēģinātu, ja nu tev kādreiz sagribēsies.

Maiks Kanigems "Mājas pasaules malā".
"Mēs bijām lolojuši neskaidras cerības, ka reiz iemīlēsimies, tomēr pārāk par to neraizējāmies, jo domājām, ka mums ir bezgalīgi daudz laika. Mīlestība bija šķitusi tik iznīcinoša un garlaicīga - tieši mīlestība taču veda pretī bojāejai mūsu vecākus. Mīlestība bija viņus iesviedusi tādā dzīvē, kurā jārūpējas par hipotēku maksājumiem un mājas remontiem, iesprostojusi viņus darbavietās, kurām nepiemīt nekāds spožums, un lielveikalu ejās, ko pulksten divos pēcpusdienā apspīd dienasgaismas lampas. Mēs cerējām sagaidīt citādu mīlestību, tādu, kura pazītu yn piedotu mūsu cilvēcisko trauslumu, bet neaptumšotu mūsu grandiozos priekšstatus pašiem par sevi. Tas izklausījās iespē.jami. Ja nesteigsimies un negrābsim pirmo, kas pagadās pa rokai, ja nekritīsim panikā, tad varbūt atnāks mīlestība, kas būs reizē izaicinājums un atbalsts. Ja jau tādu cilvēku varēja iztēloties, tad viņš varēja arī eksistēt."

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:) paldies! man .. man nav vairs ko teikt :)

(Reply to this) (Parent)