|
May. 4th, 2009|10:33 am |
Man gan šķiet, ka problēma ir tur, ka cilvēkiem tagad no bērna kājas skaidro — ak, tu jau vispār esi galvenais cilvēks savā dzīvē, nekādu pienākumu tev nav, vari pisties un dzerstīties pa visu pasauli bezmaz līdz mūža beigām. Nu, un tad, kad viņš šitā pa pasauli pišoties uztaisa bērnu, tad viņš protestē — ne-e, es vēl neesmu pietiekami izvaļojies. Lūk, vismaz man rados ir aplam daudz cilvēku (manus paša vecākus ieskaitot), kas apprecējušies tad, kad uzradies sīcis — un, ko domā, dzīvo kopā vēl šobaltdien un pamanījušies vēl citus sīčus pietaisīt klāt.
Mūsdienās cilvēki sadomājušies sevi par daudz dziļākiem esam, nekā patiesībā ir. Tādam papucītim, kas aiztinas prom, drošvien šķiet, ka viņš ir pretrunu un iekšējo dēmonu plosīts dziļais domātājs, kam bērns traucētu viņa garīgo izaugsmi un pašizziņas procesu — lai arī patiesībā viņš ir tirliņš, kas nespēj samierināties ar domu, ka tagad viņš vairs apkārt dzerstīties nevar.
Vispār jau viss ir pavisam vienkārši un sekli — cilvēki grib bērnus nevis tāpēc, ka viņiem tas sastāstīts, bet tāpēc, ka tas ir visdziļāk iecirstais instinkts visā dabā — nodot tālāk savus gēnus. Un tas ir pavisam pareizi, tā tam arī būtu jābūt. Tikai tagad parādījušies visādi ņergas, kas bērnus uztaisīt gan prot, bet rūpēties par viņiem pēc tam negrib — gan jau māmuļa tāpat parūpēsies, kas tad viņai cits atliks. |
|