Non serviam [entries|archive|friends|userinfo]
Vērotājs, staigātājs

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| Jaunie Dziesmas Stāsti ]

Naglucūka (fragments, jā, ir arī pabeigta versija) [May. 28th, 2010|09:10 pm]
[Tags|]

- Nāc šu, Jauce! Nāc šu!
Melnais suns jestri pielēkšo man pie sāna un luncina asti, kamēr es aplieku viņai siksnu ap kaklu. Jau sen Jauce ir mans uzticamais biedrs visos dzīves līkumos, pietiekami bieži - vienīgais biedrs.
- Iesim nu uz staciju, sune, ir kāda vieta, ko es gribu apciemot.
Jauce paskatās uz mani ar kustīgu skatienu un sāk vilkt mani prom uz centru. Tikai pacīkstoties pretī, man izdodas aizslēgt namdurvis. Pēc mirkļa mēs jau esam ielās un viens mazs, melns punkts velk vienu lielāku, melnu punktu, tas ir, ja skatās no tālienes. Lēni, bet droši. Mani kauli jau sen nav tādi, lai kur joņotu.

Viņi atnāca naktī un izgāza durvis. Man bija ļoti bail, tāpēc es pabāzu galvu zem segas un tēloju, ka nemaz neesmu šeit. Es cieši piespiedu savu mīksto rotaļu zaķi pie krūtīm un cietos kluss jo kluss. Kāds lejā kaut ko vienmuļi, bet dusmīgi stāstīja. Vārdi, kurus es varēju saklausīt, bija gari un neko neizsakoši. Tēva balss bija stingra atbildēs, mātes balss drebēja. Tobrīd es tikai vēlējos, lai atkal ir aizgājusī nedēļas nogale, kad mēs visi bijām izbraukumā uz ezeru. Tad spīdēja saule, ezerā lēkāja zivis un dzīve bija skaista. Tur nebija izgāztas durvis, dusmīgas balsis un... blīkšķi kā pērkona dārdi istabā. Es sāku raudāt un manas asaras sūcās zaķī.
Kāds atvēra manas istabas durvis un ar smagiem soļiem pienāca man klāt. "Nebaidies, viss būs labi, mēs par tevi parūpēsimies," tas teica. Tikai vēlāk es uzzināju, cik lieliski šis cilvēks prot melot, bet tad man vēl nebija ne jausmas. Es ļāvos, lai mani paņem rokās un nes prom. Vienīgi mīļais rotaļu zaķis izslīdēja no mana tvēriena un pazuda. Pie mājas kopā bija 5 vīri zaļganos mēteļos. Mani iesēdināja mašīnā un mēs braucām prom. Kad es jautāju, vai mamma neiebilst, man neatbildēja. Tikai stāstīja to, cik jauki būs tad, kad viņi pabeigs savu "DARBU". Es nesapratu, ko viņi ar to domā. Varbūt, labi vien, ka tā.

- Divi sešdesmit, lūdzu!
- Jā, mirklīti. Tā... 2 lati un 20...40...50 un sešdesmit.
- Paldies, laimīgu ceļu!
- Paldies tev, meitiņ!
Meitene aiz kases lodziņa smaida. Kas ta viņai, jaunai un skaistai, ko nesmaidīt? Es atsienu Jauci no radiatora un mēs izejam no stacijas ēkas. Gaiss ir dzestrs un duļķainās lāmas sāk pārvilkties ar ledu. Es parakājos pa kabatām un izvelku cigarešu paciņu. Kamēr meklēju šķiltavas, sune sāk skatīties uz mani ar sērīgi pārmetošu aci.
- I nemaz neskaties, - es saku ar cigareti zobos, - tev nepienākas mani nosodīt. Izdzīvo tu līdz manam vecumam, tad varēsi tā skatīties.
Šķiltavas aizšķiļas tikai ar lielu pierunāšanu. Tikmēr ļaudi sāk bīdīties uz perona pusi un skaļruņi piesauc manu vilcienu. Es pusžēli paskatos uz cigareti, kas paliks puspabeigta. Nopūšos un arī dodos uz peronu.
Linklem tiesu

Posms [Jan. 23rd, 2010|02:17 pm]
[Tags|]

Es izvelku kompasu un piekoriģēju azimutu. Esmu noklīdis no ceļa, bet tas nekas. Es zinu, kurp vēlos nokļūt un ar to man pietiek. Ar to ir jāpietiek. Vēl tikai pāri šim pauguram, tad vēl mazliet un būšu galā. Vēl tikai paugurs.
Mani soļi augšup pa nogāzi ir viegli jo viegli, bet tas nav uz ilgu. Es apstājos pusnogāzē atvilkt elpu. Vēl tikai puse. Es apstājos puceļā no palikušā, lai atvilktu elpu. Es apstājos puceļā no palikušā, lai atvilktu elpu. Es apstājos puceļā no palikušā, lai atvilktu elpu. Un šķiet, ka kalns stiepjas augstāks. Katrs solis uz priekšu ir divreiz smagāks par iepriekšējo, katrs solis uz priekšu, pastiepj vēl ejamo ceļu par vienu soli. Es saku nē un apstājos. Es izmocījies bezspēkā krītu uz priekšu, un mani pleci atsitas pret paugura kori. Es nobrāžu rokas, kājas un vēderu pret raupjo zemi, bet pārvelku sevi pāri. Es ripoju lejā. Kad Muhameds aizgājis pie kalna, lai kalns nes Muhamedu tālāk.
Es apveļos sūnām, vēlēnām un kukuržņiem. Es saveļos kamolā. Es ieveļu sevī šo zemi līdz esmu vairāk sakne nekā cilvēks. Es esmu pazemē, es esmu virszemē, es esmu iekšzemē. Kamēr es veļos, no manis izdīgst asni, izaug, uzzied, nozied un izkaisa savas sēklas pasaulē.
Es atsitos pret vārtu stabu un sašķīstu drumslās. Mana zeme izkaisās pa tēva sētu, pa tēva zemi. Es notraucu ceļa putekļus no sevis un eju iekšā. Uz sliekšņa sēž pasaciņa un zilgano bikškostīmu lāpa. Mazā sirmā škoda stāv savā stallī. "Māt, es esmu pārgājis." Daudzkārt pārgājis.
Linklem tiesu

[Sep. 17th, 2009|12:59 pm]
[Tags|]

Kaupo strode through a natural tunnel, his strikeforce on the battlemarch again. He read the slightly tattered note in his hands.
"Service Deathcave, be rewarded by Council of 13. Oppose and oppose the Horned Rat. Breeders, warpstone, loot and riches. Enlist now." Later negotiations promised riches that may bring the clan to prominence. Depending on performance, of course. A condition that did not go unnoticed and was quite the reason for caution.
Meanwhile rows and rows of slaves were pulling heavy carts laden with barrels, each bearing the sigil of Ascheraden Brewery. Kvas. The drink that burns throats with a gluttonous flame and all else with a blue one. The old rat Halceon insisted on bringing them along: "When need arises, you'll know its use." Right now, though, the load was just slowing them down.... tālāk ... )
Linklem tiesu

Desert Peddler [Dec. 15th, 2008|06:14 pm]
[Tags|]
[melodija |Suede - Everything will flow]

Habban al Duhan rode his camel calmly across the dunes.... tālāk ... )
Linklem tiesu

Dzīņi un Rietavas [Oct. 21st, 2007|09:02 pm]
[Tags|]

Bija pelēcīga un lietaina diena. Starp tumšiem mākoņiem spraucās spilgti, tievi saules stabi. DIns stāvēja pie mīru robežām, nē, patiesībā krietni dziļāk Darrijā, kur mīri bija ielauzušies. Te, pie Rietavu un Dzīņu sētām, steigā sasuktais darriku karapulks cerēja tos apturēt.
Ašākie izlūki jau bija noskaidrojuši ceļu, pa kuru dosies mīri. Pakalns pie Dzīņu tīruma tika atzīts par labāko vietu, kur sagaidīt kauju.
Dins, stāvēdams otrajā rindā, bija apgādāts ar stopu, gluži kā visi, kas stāvēja pāra rindās. Pārējie pildīja vairognešu lomu.
Dins uztraucās, jo skatu uz gaidāmās kaujas lauku aizsedza paugurs. Nemiera dilināšanai viņš atvilka stiegru un izšāva gaisu pret debesīm.
Tas nelīdzēja. Patiesībā nekas arī nebija līdzams. Kaujas gaidas vienmēr nes sev līdzi uztraukumu. Dins paraudzījās uz Duardu, savu tuvāko biedru karapulkā, kurš tobrīd, nolicis koka vairogu zemē, cītīgi rakņājās pa savām kabatām.
- Uztraucies? - Dins vaicāja.
- Jā, kā nu bez tā? - Duards teju vai uzsāka vēl ko teikt, bet aprāvās. Viņš izvilka no uzsvārča iekškabatas greznu mutautiņu.
- Tas man no Balgas, - viņš stāstīja, - lai es kara ceļus ejot no mājupceļa nenomaldos.
Balga bija Duarda sieva, kas palika mājās pie Rotas šūpuļa. Šo mīlošo saderību iedomājoties, Dinam sažņaudzās sirds. Viņš nožēloja, ka nav no Raigas kādu piemiņu paņēmis. Viņa bēdām vaļa tika skarbi atņemta, kad atskanēja spēcīgs sauciens: "Mīri!"
Viņā pamodās kareivis, kurš visas skumjas aizdzina tālākā apziņas kaktā. Darriki aši sarāvās ciešās rindās un soļoja uz augšu, uz paugura virsu. Mīru izlūki, acīmredzot, arī nebija mākoņos zīlējuši, jo bālais mēmo pulks stāvēja kaujas gatavībā.
- Vairogus augšā! - Atskanēja pavēle, - Uzvilkt stopus!
Ap un virs darrikiem saslējās vairogu čaula, kamēr šī rupuča iekšienē desmitiem darriku gatavoja desmitiem nāvīgu dzēlienu. Tad čaulā pavērās spraugas, un desmitiem šautru aizspindza cauri gaisiem. Pēc brīža gaisā jau dziedādamas skrēja mīru bultas.
Dins redzēja vienu no tām traucamies uz viņa galvu, taču Duards paspēja laikus atgriezt vairogu īstajā vietā un bulta atsitās pret tā malu.
Vēl dažus mirkļus Dins gozējas izdzīvošanas laimē, līdz sāpes nenoliedzami pieteica savu klātbūtni. Bulta gozējās sarkana, izdūrusies cauri Dina ciskai. Nespēdams noturēt savu svaru, viņš saļima un, pirms zaudēt samaņu sāpju dēļ, nožēloja, ka tik agri beidz savu dzīvi un atstāj Raigu vienu.

Tumsa pamazām izklīda. Dins sāka izšķirt kontūras, tad samanīja telts griestus, tad Duarda drūmi smaidošo seju.
- Puis, tu atjēdzies, Din? - Viņš vaicāja, bet Dins vēl nespēja atbildēt, - Puis, mēs uzvarējām, mīri iestrēga DZīņu arumos un sabradāja viens otru. Kas nenogrima dubļos, tos apturēja mūsu atkārtotās zalves. Bet bez tevis... Runā, ka tava šautra bija tā, kas nonāvēja viņu pulkvedi, liekot mīriem bezprātīgi mesties uzbrukumā.
Dina pasaule atkal sagriezās un savērpās, bet šoreiz viņš iemiga ar smaidu. Būs Raiga, būs dzīve!
Linklem tiesu

[Sep. 18th, 2007|08:29 pm]
[Tags|]

Lietus lija. Kā jau parasti, tas lija un lija. Visnožēlojamākā vieta uz pasaules - tā vietējie mēdz saukt mūsu mazo, nolādēto pilsēteli. Lai jau. Man ne mazākā mērā nav žēl. Patiesībā, man pēc pirmajiem trīs gadiem tas pat ir iepaticies. Un labākais - viņi nezina kāpēc līst, neviens cits to nezina, tikai es.
Pēc pirmā mēneša pie mums sāka braukāt visādi meteorologi, mērīdami, spriedelēdami, izdzerdami visu pilsētas kafiju, bet neko neuzzinādami. Tad nāca šamaņi, pesteļotāji, zīlnieces, burvji, raganas, eksorcisti, ezotēriķi, guru... vienvārdsakot viss mistiskais arsenāls tika ieguldīts Lietus apturēšanā. Ak jā, Lietus ar lielo burtu, jo lija visu laiku, bez mazākā atelpas mirkļa. Lai kā, arī mistiķi neko nespēja izdarīt. Kamēr tas stāvēs manas mājas pagrabā, tikmēr noteikti viņi turpinās ciest neveiksmes. Visi. Ak jā, vēl bija tas atgadījums pirms gada.
Kopš Lietus sākuma cilvēki pa ģimenei brauc prom, taču ir arvien savs tūkstotis tādu, kam te ir dzimtas saknes un prombraukšana ij prātā nenāk. Gadu atpakaļ valstī plosījās nežēlīga sērga, kaut kāds ārkārtēji ļaunīgs gripas paveids vai kas tamlīdzīgs. Epidēmijas vilnis skrietin skrēja pilsēteles virzienā, tomēr šejienieši palika savās vietās. Pat veselības ministrijas cītīgie mudinājumi evakuēties nespēja mainīt to domas. Stūrgalvīgie muļķi, es to skaitā. Šķiet, drīkstu sevi uzskatīt par varoni, jo neviens bacilis līdz pilsētai netika. Rādās, ka gaisa nestie mikrobi nespēj tikt cauri mūsu ūdens sienai. Varonis... jā, bet es nedrīkstu teikt nevienam. Tad viņi atņems man to. Manu gabaliņu debesu, ko es izrāvu, pakāpies koka galotnē.
Link3 spriedumi|lem tiesu

[Feb. 26th, 2007|05:20 pm]
[Tags|]

Mīri karo. Mīri karo vienmēr. Visi mīri karo vienmēr. Visi, izņemot mani. Vismaz es ilgi tā esmu uzskatījis. Es esmu Leks, labākais lokšāvējs, kāds starp mīriem jelkad ir bijis.... tālāk ... )
Linklem tiesu

[Feb. 26th, 2007|05:19 pm]
[Tags|]

Tas notika kalnainajā Ragmeža daļā. Ragmeža vītoli, kas mūžam slavēti par savu stingro cietību, šeit stāvēja vēl stingušāki. Zaros karājās vairs pa retai nobrūnējušai lapai, kas trīsuļoja un drebēja. Vēsa pūsma apšalca nekustīgos zarus un noplēsa pēdējās palikušās lapas no zariem. "Kariari," noteica Saile. Ak cik smeldzīgi pazīstama bija šī aina. Un, lai gan Saile bija akla, šie attēli, kas veidojušies no neskaitāmām reizēm, kad katrs zariņš aptaustīts, stāvēja iegravēti viņas prātā. Un, zuadējusi redzi, lai iegūtu gaišredzību, viņa zināja, ka tas atkārtosies vēl un vēl.
... tālāk ... )
Link1 spriedums|lem tiesu

[Aug. 21st, 2006|02:58 pm]
[Tags|]

Rīta gaismā pasaule šķita pavisam savādāka. Raiga atvilka biezos aizkarus no loga un paskatījās ārā. ... tālāk ... )

Rīta gaismā pasaule šķita pavisam savādāka. Dins atvilka biezos aizkarus no loga un paskatījās ārā. ... tālāk ... )
Linklem tiesu

Uz gaismu [Jul. 30th, 2006|03:43 pm]
[Tags|]

Vai zinājāt, ka purvā naktis mēdz būt ļoti aukstas? To jums pastāstīs jebkurš drēgs. Mēs gan to vairs nejūtam, to laikam sauc par pielāgošanos. Es to drīzāk sauktu par samierināšanos. Vai nezināt, kāda ir pasaule aiz mūsu robežām? Vai nezināt, kāda dzīve mums pienākas? Tur, aiz Robkalniem, kas iezīmē mūsu purva malu, tur ir brīvības zeme. Tur augsne ir auglīga, saule tur spīd spoži, purva miglas nesegta, tur nemīt purva čūskas, un naktis tur ir siltas. Mūsu bērni tur varēs droši rotaļāties, nebaidoties iekrist kādā akacī. Mums ir jādodas turp! - Reizi pa reizei ciemā uzradās kāds neprātīgais, kas sludināja apsolīto zemi vai pasaules galu, kas nu kuram iešāvās prātā. Bet Tārvalns atšķīrās no kārtējā jukušā, viņa vārdos ieklausījās un ticēja. - Tur mēs iegūsim mieru un drošību, tur mūs pati zeme svētīs ar savām veltēm, tur mēs sasniegsim gaismu! Es saucu: "Kurš nāks man līdzi?" Es saucu: "Kurš tieksies uz augšu?" Es saucu: "Kurš sekos ceļam uz gaismu?" - Daži drēgi piekrītoši māja, daži cēla savas rokas, vēl daži, arī es to skaitā, pārliecināti sauca: "ES!" - Tad lieciet somas, mani brāļi un māsas, un teiciet savas atvadas vecajai mājvietai, jo rīt, līdz ar saules lēktu mēs dosimies ceļā. Ceļā uz gaismu!
... tālāk ... )
Link1 spriedums|lem tiesu

Teiksma par Vēju [Mar. 12th, 2006|02:08 pm]
[Tags|]

Tas bija tad, tālu aiz laikiem. Viņam dzīvē bija lemtas lielas lietas, Māte to, varbūt, nojauzdama deva viņam vārdu - Vējš. ... tālāk ... )
Linklem tiesu

[Mar. 12th, 2006|01:27 pm]
[Tags|]
[melodija |Within Temptation - In perfect harmony]

Atrieb mani

Neatriebiet mani! - dejo teica. Ar šiem viedajiem vārdiem šajā zemē varēja iestāties miers un pārticība, bet tā vietā viss, ko tie atnesa, bija nāve un posts. Nakts, kad tos izteica, iezīmēja trīs varenu tautu bojāeju. Un viss kādas ļaunas sakritības dēļ.
Mani šurp sūtīja mans dejo, Karrits, lai izspiegotu Dreinu, mūsu kaimiņu cilts dejo. Beidzot tas laiks bija nācis, kad es beidzot varētu savām acīm skatīt Dreinu vaigā un varbūt pat uzzināt ko nozīmīgu. Man nācās krietni nopūlēties, lai nešķitu svešādam vietējo vidū. Es ierados laikus un aizslēpos aiz kāda stumbra. Šī telpa man šķita mazliet savāda, jo manas cilts elfi allaž atstāja vienu koku vidū, kas balstītu visu būvi, nevis vairākus kokus ap telpas robežām. Lapu silmnas spietoja pie griestiem, laistīdamas savu svētīto gaismu, un uztraukti kerrini tekāja apkārt, gaidīdami pirmos apkalpojamos viesus. Tikai dažus mirkļus pēc tam, kad biju iejucis kopējā pūlī, divi varenie ozoli istabas galā atbrīvoja savus savītos zarus un Dreins iesoļoja drošā solī. Četri brūnā tērpti padomnieki viņam sekoja. Es centos piekļūt tuvāk tronim, nepiesaistot lieki uzmanību. Tā bija viena no manām tā vakara kļūdām. Dejo klātbūtne allaž apbur apkārtējos, pat svešzemniekus.
... tālāk ... )
Link4 spriedumi|lem tiesu

Sils. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un īsu pacietību - nelasiet! [Feb. 20th, 2006|05:27 pm]
[Tags|]

Tajā vietā, kur trīs asinis jaucās, nu aug Ozols, Osis un Liepa.
... tālāk ... )
Link8 spriedumi|lem tiesu

Raudošie [May. 12th, 2005|04:54 pm]
[Tags|]

Viņi ir 13. To gan nenojauš neviens, ir viņi paši, jo veidols tiem mūžam iraid miglas vālos tīts. Tādi pat paši tie neatšķir sev līdzīgos. Un ja vienam bija lemts drīzu bojā ieti, kāds cits lēma par raudošo kļūt. Tie nogalē bez skaņas, bez liecības un bez kāda, kas ko stāstīt varētu. Katrs dūriens ir asarām slacīts, katrs asmens miesā iedams laista to asarām, jo ja ne viņi, tad arī cits neviens par upuri asaru nelies.

Tādēļ tu uzmanies lietū, jo lāse var vienādi asara būt.
Linklem tiesu

[Apr. 25th, 2005|09:15 am]
[Tags|]
[stāvoklis |Apskaidrība]
[melodija |Strazda dziesma eglē]

Skaisti, tavā dailē gozējos.
Kaut arī tu mani lauz, es zinu šī slimība ir tikai par labu man. Man nekas nespēj skādēt. Nāve kad nāks es beidzot atkal gulšu tavā klēpī, un laime mitīs manī. Kaut gan laime mitīs tevī, jo tava daļa es atkal būšu.

Es neesmu kalns, nekustināms un nepārvarams. Esmu ne vairāk kā krūms meža malā, kas lūst. Bet pirms tam vēl skrāpē, traucē un plēš.

Esam mēs daudzi, bet daudzu vēl trūkst mūsu vidū... tik daudz... sāp.
Linklem tiesu

[Jan. 6th, 2005|04:37 pm]
[Tags|]
[stāvoklis |Scar adorned]
[melodija |Metallica - One]

Sākums )
Linklem tiesu

Īsi -> Kā iznest zināmo pasauli [May. 13th, 2004|06:04 pm]
[Tags|]
[melodija |Kraftwerk - Radioactive]

A short tutorial in genocidal suicide



The planet Mekklon, home of the mekklars. At least it was. You see mekklars are great miners, they dug mines so big that something just had to go wrong. One of their greatest mines, the Senk’ral, was a big (and when I Say big, I mean big) hole in the ground, approximately 70 kilometers of diameter and it went deep, almost down to the very core of the planet. Apparently it was a bit too large, for one beautiful, sunny day a giant meteorite showed up from somewhere behind the third moon, of course it was detected when it was much too late to change anything, and guess where it landed. Directly in the Senk’ral, thus ripping to the core of Mekklon, and so the previous paradise was torn to pieces.
The in habitants all got into safer bunkers or spacecraft, and desperately grasped for what they thought was their rescue. The new living conditions called up accelerated evolution. And so no more mekklars as such existed. Although all the factions (there seven, I think) said to be the only mekklars left, and that all others are mutants, there was only one real mekklar. By some weird chance someone had even contacted him.

Initiating revival… 5… 4… increasing body temperature… 3… 2… decompressing… 1… revival complete.
Graken opened his eyes, still hoping to find himself on Mekklon, at home. He hoped that the flight would have been only a dream. So he woke, only to realize the bitter truth. How the hell they did they get him to do this was still a mystery. He called up the monitor and stared at it surprised, it was still a month or so until he would reach his destination and wake up. There must be an emergency, if they waste cash on such expensive messages.
After transforming his stasis cell in a nice sofa, Graken ordered – Messages, on screen! – And the message appeared. It was quite short, very untypical for those government bureaucrats. Graken read:

Craick Graken!
Abort mission, return immediately. Home world is destroyed.
Previous orders cancelled. I repeat: return immediately.
Gen. Patton

Highly discouraged, Graken set the course for home, or rather what’s left of it. The trip would take 8 years, so with no better option he went back to sleep. During those eight years some things happened.
The political relations between the factions were so intense, that it took only for an steroid to fly from the wrong direction, pass by a part of Mekklon, belonging to one of the new nations, for war to break out. Time passed, weapons evolved, society devolved and wars went on.
Until one night a small spacecraft emerged from hyperspace. Craick saw his, to this day known, universe shattered and under rug swept. He tried to unify the tribes, maybe make a cease-fire, or at least join a faction himself, but to no avail. No one could accept him; they envied his pureness. Compared to them, Graken was perfect. Because of this twist of destiny, he was home, but exiled. Despite all that life threw at him, he lived with confidence, that one day there will be peace in this corner of the galaxy.


# 37.05.4058. pilot logged on at A:C7
> enable course change
# Course change enabled
> target sun
# Bad command
> select target: sun
# Cannot select target – target beyond safety limit
> disable system: automatic navigator
# System disabled
> enable manual control
# Cannot comply, a device attached to the system is not functioning.
> full system check
# Checking life support…functioning
# Checking fuel pumps…functioning
# Checking main engine…functioning, inactive
# Checking maneuver engines…functioning, inactive
# Checking stabilizer field…functioning
# Checking navigation computer…disabled
# Checking manual control system…not functioning
# Checking engine locks…functioning, active
> deactivate engine locks
# Engine locks deactivated
> enable manual control
# Enabled
> vertical 50, horizontal 72.4
# Maneuvering………maneuver complete
> engage full thrust
# Accelerating to safety margin
> initialize safety override: ThrustCapacity.SafetyLimit
# enter authorization code 1
> xbs5e0^@jv1%
# enter main password
> ********
# enter authorization code 2
> suicide
# enter override password
> *****
# Safety override initialized. Value of ThrustCapacity.SafetyLimit=infinite
>
> increase acceleration
# Warning: no thrust limits. Continue?
> y
# Acceleration increasing
>log off
# 37.05.4058. pilot logged off at A:DB
# 37.05.4058. pilot logged on at A:DE
> create message
# msg1.msg created
> edit msg1.msg : There will be peace, no matter the cost!
# stored
> broadcast msg1.msg
# Select frequency range
> all
# Message broadcasted
> log off
# 37.05.4058. pilot logged off at A:E0

On the thirty-seventh day of the fifth month of the year 4058, all offspring of the long gone mekklar race heard a message. Some laughed at it as a joke, some panicked, some started to shed tears, but only one stood in utter peace. At A:E3 (mekklar time system rocks) on the same day a small overdriven spacecraft crashed in the surface of the sun, causing a chain reaction and making the star go supernova. The blast wave wiped out all life in the sector of the galaxy…
Linklem tiesu

Unfulfilled vengance [May. 8th, 2004|08:39 am]
[Tags|]
[stāvoklis |Radošais]
[melodija |Nightwish - Nemo]

   Skallran had finally reached the fortress. Krug warriors poured upon him from their secret exits in the walls, but as soon as their feet touched the ground, a sea of flames swallowed them and only charred heaps of meat lay on the ground. For a moment the world was silent, nothing else existed on the world, except Skallran, his next victim and the slow stream of burning gas, pulsing irrevocably forward. Enormous despair and fear covered the face of the krug man. Not long until the krug supply was exhausted, alas so was the flamer's cartridge. Skallran heard a noise - it was the sound of wolf riders ripping towards him from the valley he had just left. With no other acceptable option, he pushed the red button and threw the gun away, towards the foe. He didn't nor want, nor wait to see the bloodshed and carnage; he simply turned to face the fortress.

   Despite the ongoing burning fires, the gates were icy to the touch, and, although it was huge, it opened almost effortlessly, as if it was really made of the wind depicted on it. Behind them was a great hall with pillars reaching up into the dark distance, it was dimly lit by only a few torches hanging from the pillars.

   Slowly the strong scent of a yarch crept into the room. Skallran could hear his heart beating insanely, as if it wanted to rip out of the ribcage and head for cover, out of harm's way. A slight breeze flew, closing the open gates and extinguishing most torches. Suddenly something large ran by Skallran, making a wind, but not making a sound. He fired and sensed that he missed, because he knew that yarchs cannot withstand pain, not even the slightest, thus they can easily be traced by their screams of pain. While he was wallowing in his thoughts, again a shadow ran through the darkness and the last torch faded out into oblivion.

   It was pitch dark. Horrifying footsteps echoed from the distance and moments later burning pain struck Skallran, he got bitten and could even feel how the beast's venom flowed through his blood vessels. Skallran kneeled of pain, saving him from the next attack. From his belt he detached a medium charge needle grenade, activated and rolled it away. At the very moment he pulled his thick cloak over him, the footsteps sounded again and the grenade detonated. And again the feeling of increased awareness came to Skallran. He sensed every movement of air, every dust particle, he even nodded his head to avoid a needle heading towards him. Now he knew where the yarch was, and where it would be some moments later. Those moments passed, but Skallran already had a jackhammer shotgun in his hand.

   Before even the first needle landed, the yarch was one shot of lead heavier. Using its scream, Skallran aimed his fire and the clip got emptied at the creature. With a blood chilling death-cry, a smoking carcass crumbled to the ground. To finish the scene, needles rained all over the room nailing every loose thing to the ground, except Skallran, who hid behind a column. Nevertheless a needle pierced his shoulder.

   Slightly stunned and with a merely disfunctioning arm, Skallran slowly went forward in the darkness. The shots echoed in his mind, not just the last shots but each and every bullet he fired on this crusade now backfired in his mind. Regardless of that, he strived on forward. The goal always saw him through. There is no higher cause than revenge.

 - Mother… Father…

   Some inexorable presence here dampened Skallran's spirit. It intensified, as he got closer to the place, where a doorway should be. AS he raised his hand, he felt such an enormous repulsion, that he almost shattered upon this wall of fear blocking his passage. This gate was even more tremendous than the one before, nevertheless it opened as easy, instantly clearing the feeling of despair. A slight touch revealed a room well lit, but somehow even more impenetrable than the total darkness of the beast's den. It was poorly equipped with only a desk and a few chairs around it.

   An inner voice told Skallran that this was the end, the fulfillment of his destiny, the place where all ends run together, the place where he'll have his revenge. He slowly went to the desk gun-first and spoke. - Face me you fiend!

   The chair turned slowly, so slow that Skallran again suspected the time extending, or was it maybe the foe's vile course of action this time. It was indeterminable. Moments passed slowly, as the moment of truth moved ever closer. What will Skallran see there? Who could be responsible for all the suffering? What is the face of the one who murdered his family? The chair stopped towards Skallran. He stood petrified, befuddled, facing his own sneering face…

   There was no weaponry in Skallran's hands or by his side, no ammo packs on his back, no knives, no armor, no wounds, no scars, no evidence of his past. He lay in a bed surrounded by a curtain. From somewhere deep inside his skull came the memory, that this is a hospital. Through the mist in his mind he heard a voice, he couldn't make out the words, still he understood it was somehow related to him.



   James was sitting at home, reading some old paper over and over again. One story in particular caught his eye: "Man wakes up from long coma. Yesterday James Golting woke up after ten years spent in coma. He claimed to be named Skallran. He was delivered unconsciuss to the hospital as the only survivor after a car accident in which…" He tore the paper to pieces, and threw it away. Enraged he got up, smashed his fist through the coffee table and shouted.
 - I am Skallran! Your evil curse won't work monster! I know who I am, and I will kill you!
Link4 spriedumi|lem tiesu

navigation
[ viewing | most recent entries ]