| Sils. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un īsu pacietību - nelasiet! |
[Feb. 20th, 2006|05:27 pm] |
Tajā vietā, kur trīs asinis jaucās, nu aug Ozols, Osis un Liepa.
"Silarūna," domās noteica Siguns, celdams savu sentēvu zobenu gaismā,"tu esi mana pēdējā cerība ieviest taisnību manā zemē." Lēnām un rūpīgi viņš apjoza to ap saviem gurniem, tad uzvilka mātes dāvāto nātru kreklu, ādas bruņas un visbeidzot tinās pelēkā sagšā.
Siguns lēnā solī, pastalām pret klonu čabot, devās ārā no istabas. Virtuvē pie pavarda klusi dziedāja Ena, dārgā un daiļā namamāte. "Ena, sasien man bizi!" Siguns lūdza. Dziesma pārtrūka, karote skaļi atsitās pret zemi un viņš pamanīja asaras sariešamies savas sievas acīs. "Kādēļ... Kādēļ tev jāiet kaujā? Es tevi lūdzu, paliec pie manis! Vai tev še nav gana labi?" Ena raudāja. Siguns apņēma viņas plecus ar savām dižajām rokām, nolika viņas galvu uz sava pleca un maigi to glāstīja. "Ak, mīļo meitenīt," pēdīgi viņš ierunājās, "nelej nu gaužas asaras un mieru met taujāšanai. Jau mēs esam atrunājuši, kas mani cīņā dzen, un tu pati atzini iesaistīšanos par neatliekamu."
Enas liegie pirksti skrēja caur Siguna matiem, kamēr bize pamazām pieņēmās garumā. Visbeidzot viņa sasēja matu galus un atkāpās par soli. Te nu viņš stāvēja - Siguns, savas tautas vadonis - stāvēja durvju ailē tā, ka redzams bija tikai viņa apveids, un posās ceļam. Vēl pēc mirkļa uzsāka dziesmu un devās prom, arvien vairāk sarukdams skatam un slīdēdams ārā no Enas rokām. Vēl ilgi sēdēja viņa uz soliņa virtuvē un cerīgi lūkojās saules pielieto duravu virzienā, ja nu tomēr...
Ļaudis uz lauka, kas rudzus sēja, un lopu gani pļavās varēja manīt uz takas kādu pelēcīgu stāvu aizejam uz rietiem, dūmakā. Pāri pakalniem vēlās dziesma:
Mans bāliņis karā jāja
Es tam kalu zobentiņ'
Es tam kalu zobentiņu
Ozolkoka vairodziņ'
Ozolkoka vairodziņ'
Še tev brāli tēva bruņas
Lai tās tevi kaujā sarg'
Lai tās tevi kaujā sargā
No naidnieka dzeloņiem
No naidnieka dzeloņiem
Še tev manis kumeliņis
Dod tam tevi strauji nest
Dod tam tevi strauji nesti
Pār trejdeviņu uguntiņ
Pār trejdeviņu uguntiņ
"Šonakt, mani vīri," savu runu sāka Iudis, "šonakt mēs dzīrojam, jo tālu vairs nav tā diena, kad visa Mežleja atkal piederēs mums." Jau piektajā paaudzē visi vīlu tautas vadoņi turēja sirdī dziļu naidu uz silarājiem par savu zaudēto dzimteni. Un šonakt Iudis tika vedis savus vīrus atkal mežlejā un sējis postu. Divas sētas šonakt lēnām pārvērtās pelnos, divas sētas ar visiem ļaudīm un iedzīvi. Te pie Iuda pienāca Kalvis, viņa dēls un teica: "Tēvs, es neturu par pareizu, ka uguni tā atstājam brīvi plosīties. Ja nu tā pārsviežas uz birzēm?" Iudis ilgi vērās savā dēlā ar viegli neizprotošu skatu. "Kalvīt," pēdīgi viņš ierunājās, "lai deg, mums būs plašāks skats uz apkārtni. Nāc nu, iesiem nobaudīt pa kausam!"
Virs pļavas lēnām cēlās baltu dūmu mākoņi, te no vīlu ugunskura, te no kūpošās silarāju sētas. Pret nakts debesīm lēnām lidoja dzīru trokšņi, un atbrīvotāju rindās brieda kāda neapjausta neuzticība. Tikmēr uguns mēles pa sauso, vēl nenovākto labību locījās uz meža pusi, līdz jau visa pamale, cik tālu vien acis spētu rādīt gaiēja koši sārta.
Pret rītu no dzīrēm bija palikuši vien apgrauzti kauli, no mežiem vien kūpoši pelni un no iekarotājiem vien pēdu minumi un plēsti kausi.
Jau gāja uz vakaru devītā diena, kopš Siguns izgāja no Saules un Enas sirds pielietās sētas, taču ar katru soli apvidus kļuva arvien nemīlīgāks. Migla cēlās un krita ap viņu, taču arvien kļuva biezāka, taka ik mirkli kļuva staignāka. Apkārt mežs sabiezēja un drīz tumši un mitri zari kārās pāri takai tik zemu, Siguns drīz vien izvilka savu uzticamo zobenu un cirta sev ceļu. Nonācis līdz niecīgai norai uzkalnā, viņš nolēma atsēsties un apmesties uz nakti. Mazs ugunskurs lēnām iedegās un, slapjajai malkai sprakšķot liesmās, Siguns iegrima pārdomās. Viņam likās, ka ar katru dienu viņa ceļš zaudē ar vien vairāk jēgas. Divtik tādēļ, ka Ena ar katru mīto soli palika arvien tālāk iepakaļ. Sāka smidzināt maigs lietutiņš. Liesmās viņam šķita pavīdam mīļotās seja, tuva, bet neaizsniedzama. Tā teica:"Nāc atpakaļ! Nāc atpakaļ, mīļais, pirms nav par vēlu!" Pār Siguna vaigu liegi nobira asara, tad viņa vaigs atkal kļuva akmens ciets, un pār lūpām izlauzās kluss "vēl ne". Tad viņš klusumā sasedzās ar savu villaini, dažiem sausākiem zariem, pastutēja galvu uz kāda sūnu cinīša un iegrima melnā miegā. Tikmēr pieaugošais lietus apslēpēja gunis.
Te pēkšņi nakts vidū Siguns pietrausās no miega - biezi dūmi kūpēja visapkārt. Ieskatoties viņš manīja, ka visa dienvidrietumu pamale gailēja sārtās liesmās. Jeb varbūt tie bija austrumi? Tikko iztrūkušamies no miega, Sigunam tas daudz neizteica. Tagad galvenais bija atrast taku, tad viņš varētu mēģināt arī kur aizmukt, bet, lai kur arī viņš nemēģinātu skriet, visur uguns pletās priekšā. Mirkli jau izbiedētajā prātā zibēja doma, kā gan Ena spēs pārdzīvot viņa nāvi, kad pēkšņi viņa kāja aizķērās aiz lūzuša zara, un acumirkli vēlāk ūdens aptvēra viņa miesu. Un atkal bija klusmus.
Tikai pret rīta gaismu Siguns iedrošinājās celt acis pret sauli, un tur, zem saules baltās ripas tālē vēl vizēja dažas mazas uguntiņas, bet lielais ugunsgrēks jau bija izdzisis. Laima šķiet bija tam līdzējusi, jo te nu viņš stāvēja dziļā peļķē, nebijis tās, deizin vai Siguns vēl staigātu starp dzīvajiem. Pametis skatienu riņķī, viņš nomanīja sev visapkārt vien pelnus un nodegušus stumbru strupuļus, kas slējās melni pret pelēkzilām debesīm. Taču dienasvidu pusē attāļāk aina šķita mazliet savādāka, tur, šķiet, reiz bija bijusi meža mala. Nospriedis to kā labāko ceļu, silarāju vadonis izbrida no savas glābējas peļķes un devās ārā no meža, jeb no tā, kas nu vairs bija palicis pāri.
Pļavas malā Siguna acīm rādījās šausminošs skats: viņš stāvēja pie nosvilinātas sētas, pa labi stāvēja četri kūts stabi, pa kreisi gulēja apgruzdis klēts slieksnis, bet priekšā gūla nama kūpošie pamati. Trīcošu sirdi viņš devās uz namu. Jā, Siguns pazina šo vietu, kaut daudz bija mainījies gadu gaitā. Šajā sētā agrā bērnībā viņš pelnīja dienas maizi, govis ganīdams. Rau, kur stāvēja Miķeļtēva mīļākais vītols, bet tur tālāk mazās Ilzītes akmens, uz kura viņa allaž sēdēja un lāpīja vecās pastalas.
Mājas vēl karstajās drupās Siguns, spēris vienu vienīgu soli, apstājās kā iemiets. Tas ko viņš redzēja teju vai darīja viņu aklu, bet ko nespēja sāpes to pabeidza asaras. Vēlāk viņš neatcerējās ne to, kā tika iznesis no mājas trīs sadegušus stāvus, ne to, kā tiem bedres racis, ne arīdzan to, kā aizbēris un apsedzis ar velēnām. "Veļu māte mīļā," šņukstēja Siguns uz Silarūnas balstīdamies, "nu tavā rociņā mani mīļie, pieņem savā azotē veco Miķeļtēvu, Ilzīti un Lienes māti! Lai pie tevis viņi rod mieru, ko šai saulē tiem liedza."
Nu Siguna acis bija sausas, jo aptrūkās asaru, ko liet. Un šajā sausumā iemetās dzirksts, kas ātri vien pārauga rūcošā gunī - niknuma ugunī.
Vīlu apmetnē valdīja nemiers, Iudis to juta. No vienas puses tādēļ, ka jau rītvakar viņi grasījās doties atkal Mežlejas virzienā, no otras tādēļ, ka naktī mežacūkas bija tikušas pie sviesta mucas un visu dārgo preci izvazājušas pa noru. Vēl arvien neviens nespēja izprast, kā tās bija tikušas aizžogojumā, kur visa pārtika glabājās. Taču dīvainā kārtā Iudi nesaistīja ne viena, ne otra raize. Viņa domas kavējās pie aizgājušās nakts sapņa.
Tas sākās ar melnu ozolu, kas pēkšņi kļuva sārts un sārtas gaismas apņemts. No ozola izspraucās sārta nikna seja un sauca viņu vārdā. Pēc tam ap koku sazaļo resni vīteņi un ap pašu Iudi, tik biezi, ka ne ko redzēt, ne dzirdēt. Tik cieši, ka gandrīz vai žņaudz. Pēc mirkļa jau viņš tapa atkal brīvs. Te no viņa krūtīm izauga sarkana puķe, kas arvien mainīja savu veidolu, taču visulaiku atgriezās pie paša Iuda atspulga.
Nu visu dienu Iudis vadīja klusumā un pārdomās, tik satrauktu viņu vēl neviens nebija redzējis. Pret vakarkrēslu Kalvis aicināja tēvu ieturēties; vīri dienā bija nomedījuši vainīgās mežacūkas. Vakariņas aizritēja neierastā klusumā bez Iuda drošajām runām, taču neviens ir nemanīja, ka bija kāds, kas mielastā nepiedalījās.
Siguns sēdēja viens pats pakalna galā un uz niecīgas uguns cepa stirnas kāju, ko tik tikko bija nomedījis. Saltais pavasara vējš raustīja viņa matus un villaine klusi plandīja pie katras mazākās gaisa kustībiņas. Viņa miesa sala un baidījās, taču gars spītīgi uzturēja dzīvību krūtīs. Vēl ne, vēl galvām bija jāripo, lai Siguns spētu mierā pakļauties liktenim. Atriebība taisnīga vai netaisnīga vienmēr ir spēcīgs virzītājs, taču tāda atriebes kāre, kādu izjuta Siguns, spēja kaut pasauli pārraut uz pusēm lai panāktu savu. Drīz vien viņš ieslīga nemierīgā miegā, taču viss, ko sapņi rādīja, bija mirdzošā Silarūna un paša rokas, mirkstošas asinīs.
Vēl pirms rīta gaismas Siguns jau devās ceļā, naidnieks varbūt ir priekšā, bet tam arī kādreiz ir jāguļ. Pa iebradātu taku rītkrēslā aizskrēja vientuļais silarājs, uzpriekšu arvien.
Mēness pielietā pļavā, miglas ielokā sēdēja kāds sadrūmis vīrs. Sēdēja un domāja, jo miegs to bija pametis. Visbeidzot viņa lūpas pavērās un uzsāka sēru nakts dziesmu:
Tumša, tumša mana sēta,
Tumšas manas pļavas aug.
Tumšas vārpas man izauga
Tumšu rudzu galiņā.
Tumšs bij' manis kumeliņis,
Tumšā upē padzērās.
Visa mana saime tumša,
Kamēr tumsa sirdi sedz.
Šķita, ka visa pasaule ievilkusi elpu klausījās lēnajā dziesmā. Bet varbūt Iudis bija vienīgais, kurš neguļ, vienīgais starp ļaudīm un zvēriem. Kāda priekšnojauta bija likusi viņam paņemt līdzi savu uzticamo cirvi un vairogu. Iudis sāka pie sevis apsvērt līdz šim sirojumos panākto.
Viņš rūpīgi asināja savas bultas, atkal un atkal uzvilka savu loku, tad atkal un atkal atlaida, aizšaudams savu iedomāto šautru tālajā pretiniekā. "Tu neesi labāks, ne par mata tiesu," viņš ikreiz piebilda. Izšķirošais mirklis nāca arvien tuvāk.
Siguns dzirdēja tālumā kādu dziedam un palēnināja savu raito soli. Kas gan varēja naktī dziesmu vērpt? Pieliecies zemu, Siguns sāka lavīties no krūma uz krūmu lai tiktu dziedonim tuvāk. Te pēkšņi dziesma aptrūkās, un Sigunam jau šķita, ka nu vairs neatrast vīterotāju. Taču tad mākoņi pašķīrās un mēness gaismā pļavas vidū viņa skatienam pavērās sakumpis vīriņš. Viņš pietupās un vēroja. Mirkļi stiepās neizsakāmi gausi, bet Siguns joprojām cītīgi vēroja. Drīzi vien mēness atkal ietinās mākuļu sagšā un pasaule ietinās necaururbjamā tumsā. Viņam jau šķita, ka nav vairs uz ko cerēt. Tumsā uzzibsnīja neliela guntiņa, kura lēnām pārauga sudraba miglā, kas kā šķidrauts pārklājās pāri dziedonim, kurš šķita pārsteigts esam. No miglas atskanēja čuksts, tik vien kā viens stiepts "Sigun!".
"Paldies, Ilžuk," nomurmināja Siguns, izvilkdams Silarūnu no tās maksts. Zobens nu gailēja ar asinskāro naida un niknuma spīdumu. Svilpdams asmens šķēla gaisu.
Zari, zari, lapas, lapas, stumbri, zeme - viss strauji zibēja gar Dārtas acīm, kad viņa skrēja. Kā ēna viņa slīdēja cauri mežam, ne zariņa nolauzdama, ne lapas iešūpodama. Kaut kur tepat, rokas stiepiena attālumā līdzi skrēja vilki. Mīkstajā zemē grima viņas kājas, bet tas Dārtai, šķiet, piedeva vien papildus žiglumu. Meža meita skrēja arvien tālāk, tur, kur netaisnība mita. Tur, kur bija viņas mājas postītāji, viņas brāļu galētāji. Tas, kurš izcērt un nomin, un tas, kurš dedzina un medī. Kreisajā viņa žņaudza brangu, padilušu zaru, ko mēdza izmantot kā bozi, kamēr ar labo atspērās no kokiem. Tagad galvenais bija nenokavēt, vanags garām lidojot bija noteicis, ka abi naidnieki vienkopus ir. Zari, zari, lapas, lapas, stumbri...
Bduk! Atkal platais Siguna zobens triecās pret Iuda vairogu. Bduk! "Kas tu esi, ka man uzbrūc!?" starp cirtieniem kliedza Iudis. Siguns atkal pacēla Silarūnu gaisā un caur sakostiem zobiem atšņāca:"Klusē, slepkava!" zobens atkal nosvilpa caur gaisu. Bduk!"Tu manu krietno tautu vairāk neapdraudēsi!" Iuda acis iepletās, tad atkal saruka līdz šaurām, glūnošām svītriņām un no naida pielija asinīm. "Tu nolādētais silarājs," viņš pārtvēra savu cirvi ērtāk un gatavoja to pretcirtienam, "tev nepietiek ar to zemi, ko tavi sasodītie senči mums atņēma!? Vēl nāksi mūsu godīgi atgūtajās? Par to tu man maksāsi ar savu galvu." Spožas dzirkstis šķīda, kad cirvis ar zobenu sastapās atkal un atkal. Cirtieni krita tik bieži, ka ieroču atsevišķā dunēšana un zvanīšana drīz pārauga nepārtrauktā dziesmā. Divi vīri, divi vadoņi, griezās nāves dejā un viņu rokas nepagurdamas cilāja smagos ieročus. Naids kurināja viņos spēku un dzina uz priekšu.
Virs viņu kūpošajām galvām palēnām sāka sailkties negaisa mākoņi. No pamales atskanēja pirmais pērkona dārds, bet lietus vilcinājās. Te pēkšņi, ar pirmajām lietus lāsēm reizē, pār viņu galvām sāka birt belzieni. Pārsteigumā abi cīnītāji atleca soli atpakaļ, un nui starp viņiem stāvēja slaida garmataina jaunava, tērpusies pelēkbrūnās drānās, ar mezglainu zaru rokā. No viņas sejas staroja aukstums un pārliecība, bet acīs zvēroja veiktas netaisnības sāpes. Dārta nebilda ne vārda, bet ar visu savu esību izstaroja savas nākšanas iemeslu - to rādīja viņas nokvēpusī seja, viņas zemes klātās, basās kājas un oša lapas matos.
Nu nāves dziesmā deju grieza trīs būtnes. Siguna grūstā Silarūna vai atsitās pret Iuda ozola vairogu, vai arī pazaudēja savu ceļu, kad Dārta veikli izliecās no sitiena. Vīlu vadonis sedza savu miesu ar vairogu un tikai reiz' pa reizei palaida savu vareno ieroci nesekmīgā cirtienā. Savukārt Dārta tiešā nozīmē dejoja starp saviem pretiniekiem un viņu cirtieniem. Viņa griezās un liecās, leca un lidoja un pa vidam vēl paspēja kādu reizi iesist ar savu zaru kādam.
Lietus pieņēmās spēkā un zeme zem viņu kājām drīz kļuva par dubļiem, un cīnītāji uz slidenās augsnes spēja tik tikko nostāvēt. Bet tas nemazināja cīņas karstumu. Ziemeļu pusē tikmēr bija sastājies dzīvnieku pulks ar vilku baru vidiņā, no rietiem plūda vīru balsis, bet zem austrumu pamales auļoja sirms kumeļš ar jājēju. Siguns veiklā griezienā ieskrāpēja Dārtai rokā ar zobena galu un jau grasījās apgriezties, lai ar to pašu cirtienu mēģinātu iegriezt arī Iudim. Tikmēr Dārta gaisā griežoties vairījās no Iuda vēziena. Te pēkšņi debesis atvērās un pret zemi ar nežēlīgu dārdu triecās zibens šautra un tieši šajā mirklī kaut kur tuvumā Kalvis noteica:"Tu neesi labāks, ne par mata tiesu." Viņš atlaida sava loka stiegru un viena melna bulta griezdamās aiztraucās uz kaujas pusi. Tajā mirklī zibens mainīja savu ceļu un visu savu niknumu atdeva lidojošajai bultai. Tā ieurbās Kalvja tēva mugurā.
Iudis sāpēs grūdās uz priekšu un ar savu vairogu iegrūda Silarūnu Siguna sānos. Otrā rokā sažņaugtais cirvis ar neaso pusi lauza Dārtas kāju. Lietus pārstāja līt un trijotne gulēja klusumā.
Visu pirms piesteidzās Kalvis. Viņš rūpīgi izvilka bultu no tēva muguras, tad noplēsa no tēva svārkiem stērbeli un piesēja bultu pie saviem spārniem. Beidzot viņš pasauca dažus savus biedrus un lika tiem aiznest Iuda miesas. Pats viņš palika, lai apskatītu tos nabaga ļautiņus, ar ko Iudis bija cīnījies.
Viņa skatienu piesaistīja daiļā Dārta, kura sāpēs gulēja un elsoja. No brūces viņas rokā lēnām uz zemes veidojās asiņu peļķīte. Viņš noplēsa gabalu savas piedurknes un apsaitēja ap Dārtas roku, tad palīdzēja tai izveidot balstu kājai no paša ieroča. Pēdīgi viņš noprasīja, kāpēc viņa nākusi cīnīties. Dārta izstāstīja, kā Iuda uguns izpostījusi viņas mājas, kā viņa bultas galējušas viņas brāļus un māsas, un arī kā Siguna ļaudis izcirtuši un nolīduši viņas mežus. "Piedod..." noteica Kalvis un, ielūkojies Dārtas acīs, tur manīja piedošanu.
Siguns sāka pamazām atskārst tās sāpes, kas neciešami šaustīja viņa sānu. Kad viņš palūkojās lejup, tad redzēja Silarūnu sānis līdz pusei iegrimušu savās miesās. Viņš nodomāja:"Nu lūk, mani tēvi, no jūsu zobena dzīvoju, no jūsu zobena miršu." Viņš aizvēra acis un pakaviem blakus dipot laidās pēdējā miegā. Te uz viņa lūpām uzpilēja kāda lāse. Tā bija sāļa, tik pazīstami sāļa, bet, kad atskanēja pazīstamais čuksts, viņš izrāvās no nāves izstieptās rokas, atvēra acis un sauca:"Ena!" Pār viņa lūpām gan pārvēlās tik vien kā čuksts, bet Enai ar to pietika. Viņa apskāva savu mīļoto vīru un solīja vairs nekad prom nelaist. Viņa apkopa Siguna ievainojumus, uzsēdināja kumeļa mugurā un sāka ceļu mājup, uz saules un mīlestības pielieto sētu.
Te beidzas mans stāsts, bet ne minēto varoņu stāsti. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}