|
Mar. 12th, 2006|01:27 pm |
Atrieb mani
Neatriebiet mani! - dejo teica. Ar šiem viedajiem vārdiem šajā zemē varēja iestāties miers un pārticība, bet tā vietā viss, ko tie atnesa, bija nāve un posts. Nakts, kad tos izteica, iezīmēja trīs varenu tautu bojāeju. Un viss kādas ļaunas sakritības dēļ.
Mani šurp sūtīja mans dejo, Karrits, lai izspiegotu Dreinu, mūsu kaimiņu cilts dejo. Beidzot tas laiks bija nācis, kad es beidzot varētu savām acīm skatīt Dreinu vaigā un varbūt pat uzzināt ko nozīmīgu. Man nācās krietni nopūlēties, lai nešķitu svešādam vietējo vidū. Es ierados laikus un aizslēpos aiz kāda stumbra. Šī telpa man šķita mazliet savāda, jo manas cilts elfi allaž atstāja vienu koku vidū, kas balstītu visu būvi, nevis vairākus kokus ap telpas robežām. Lapu silmnas spietoja pie griestiem, laistīdamas savu svētīto gaismu, un uztraukti kerrini tekāja apkārt, gaidīdami pirmos apkalpojamos viesus. Tikai dažus mirkļus pēc tam, kad biju iejucis kopējā pūlī, divi varenie ozoli istabas galā atbrīvoja savus savītos zarus un Dreins iesoļoja drošā solī. Četri brūnā tērpti padomnieki viņam sekoja. Es centos piekļūt tuvāk tronim, nepiesaistot lieki uzmanību. Tā bija viena no manām tā vakara kļūdām. Dejo klātbūtne allaž apbur apkārtējos, pat svešzemniekus.
Dreins liegi nosēdās savā cēlajā sēdvietā un ar smaidu pārlaida skatu istabai. Pēkšņi smaids bija zudis, viņa vaigs steidzīgi bālēja. Ikviena klātesošā šausmu pilnais skatiens bija piekalts Dreinam, pat mūžam nerimtīgās silmnas apstājās, lai palūkotos. Gaistošā balsī Drein caur sāpēm izgrūda:
- Neatriebiet mani...
Diemžēl es, šķiet, biju vienīgais, kas dzirdēja "ne", jo tai mirklī maldguns materializējās caur manu miesu. Ja pat tīrā maldguns klātbūtne drosmu vīru sirdīs vieš bailes, tad saskaroties atturēties no kliedzien un bēgšanas ir gandrīz neiespējami. Es steidzos uz tuvāko izeju, pildīdams mežu ar savu pārbiedēto balsi. Taču joprojām es dzirdēju šo maldguni sakām:
- "Nenogalē, Trin! Skrien, brāl!"
Un tumša darrika ēna aizšāvās prom no Dreina troņa aizmugures. Diemžēl pārējie elfi dzirdēja tikai pavēli atriebt savu dejo, un kas gan būtu labāks atriebības upuris par dejo slepkavu ciltīm? Ak, žēlums un posts, arī mani sauca par vainīgu. Kāds no padomniekiem pavēlēja kokiem aizvērt visas izejas. Es tik tikko spēju izsprukt. Esmu pārliecināts, ka darriks bija patiesais vaininieks.
Nu liktenis mani atkal ir atvedis šai drūmajā vietā, šis reiz nesavaldāmais biezoknis nu nav nekas vairāk kā dūmi un pelni, asinis un asaras. Tam vajadzēja tikai vienu gadu. Vienu gadu, lai Dreina atriebēji nosvilinātu pusi darriku impērijas, iegrūžot otru pusi nežēlīgā cīņā par varu. vienu gadu, lai no manas cilts vien saujiņa elfu paliktu dzīvajos. Bet arī vienu gadu, lai darriki izcirstu dreiniešu meža sargposteņus, lai mani brāļi iegrūstu pa bultai katra naidnieka sirdī. Kā jau teicu - nāves un posta gads.
Es nevarētu apgalvot, ka mēs bijām nesagatavojušies - pēc mana brīdinājuma visa cilts tvērās pie lokiem un bultmakiem. Bet šim pirmajam naida pārpildītajam uzbrukumam mēs bijām sagatavojušies izteikti par maz. Mana dzimtene, mans mīļais mežs ir nopostīts, taču esmu pārliecināts, ka to varēs ataudzēt. Daudz vairāk mani sāpina tas, ka reiz tik diženie elfi nu ir krituši tik zemu, lai tos vadītu šāda mežonīga atriebes kāre. arī par darrikiem mana sirds sāp, mūžam esmu uzskatījis, ka tos nepatiesi sauc par nodevējiem, krāpniekiem un zagļiem. Bet nu... nu es šaubos, vai kāds vēl vēlēsies ar tiem uzturēt sakarus. Nu tie visi maksā par noziegumiem, par kuriem nekad nav jautuši. Par viena darrika personīgajiem pārkāpumiem. Viņa rīcības iemesli man joprojām ir miglā tīti, bet nu kā Karrita pirmajam padomniekam man ir būtiskākas lietas, par ko raizēties.
Ziema šogad nāk priekšlaicīgi un mūsu krājumi ir, maigi sakot, pieticīgi. Par šo auksto laiku noteikti atbildīgi ir kariari. Ja tas tiesa, tad es baidos par nākotni, un, lai cik neiedomājami tas būtu elfam, es vairs neticu Dievei.
Tie, kas izlasījuši, lūdzu atstājiet komentāru. Tas tā, gribu zināt savu lasītāju skaitu. |
|