| Uz gaismu |
Jul. 30th, 2006|03:43 pm |
Vai zinājāt, ka purvā naktis mēdz būt ļoti aukstas? To jums pastāstīs jebkurš drēgs. Mēs gan to vairs nejūtam, to laikam sauc par pielāgošanos. Es to drīzāk sauktu par samierināšanos. Vai nezināt, kāda ir pasaule aiz mūsu robežām? Vai nezināt, kāda dzīve mums pienākas? Tur, aiz Robkalniem, kas iezīmē mūsu purva malu, tur ir brīvības zeme. Tur augsne ir auglīga, saule tur spīd spoži, purva miglas nesegta, tur nemīt purva čūskas, un naktis tur ir siltas. Mūsu bērni tur varēs droši rotaļāties, nebaidoties iekrist kādā akacī. Mums ir jādodas turp! - Reizi pa reizei ciemā uzradās kāds neprātīgais, kas sludināja apsolīto zemi vai pasaules galu, kas nu kuram iešāvās prātā. Bet Tārvalns atšķīrās no kārtējā jukušā, viņa vārdos ieklausījās un ticēja. - Tur mēs iegūsim mieru un drošību, tur mūs pati zeme svētīs ar savām veltēm, tur mēs sasniegsim gaismu! Es saucu: "Kurš nāks man līdzi?" Es saucu: "Kurš tieksies uz augšu?" Es saucu: "Kurš sekos ceļam uz gaismu?" - Daži drēgi piekrītoši māja, daži cēla savas rokas, vēl daži, arī es to skaitā, pārliecināti sauca: "ES!" - Tad lieciet somas, mani brāļi un māsas, un teiciet savas atvadas vecajai mājvietai, jo rīt, līdz ar saules lēktu mēs dosimies ceļā. Ceļā uz gaismu!
Nākamajā rītā, Tārvalna vārdu iedvesmoti, mēs bijām savākušies tieši divdesmit septiņi ar pašu Tārvalnu mūsu mazā pulciņa priekšgalā. Es vakar savācu to, kas man visdārgākais - mātes dāvātos dzintarus - un, sabērusi mazā maisiņā, noslēpu tos zem mājas sliekšņa. Nekas nedrīkstēja mani vilināt atpakaļ. Somā stāvēja dažas segas, nazis, aukla un pārtika vairākām dienām. Arī citi nebija īpaši apkrāvušies ar atmiņām. Vienā solī mēs izbridām no ciemata un devāmies uz dienvidiem, kur Robkalnu grēda bija viszemākā. Diena gāja lēni, bet mēs paši ne ātrāk. Ceļā gadījās gan akači, gan sēkļi, gan staigni dubļi, gan cieti akmeņi, gan čūskām pilnas niedres, gan plašas purva bērzu audzes. Pret vakaru mēs apmetāmies vienā tādā purva birzī, kur zeme stingrāka, un posāmies uz nakts guļu. Pilnmēness gozējās aiz nu jau tuvajām robkalnu smailēm, un Rainats liegi spēlēja saldu dziesmu uz savas kokles.
Otrā diena sākas silta, mūžīgais purva miklums šeit, pie kalniem bija vārgāks. Mēs ielocījām segas somās, ielocījām brokastis vēderos un devāmies tālāk. Siltās saules iedvesmoti mēs diezgan raiti kustējāmies uz priekšu. Ik pa laikam Tārvalns izmeta pa kādai vēl vairāk uzmundrinošai frāzei, piemēram, "Gaismas zeme mūs jau gaida!" Ap pusdienas laiku mūsu ceļš sāka stiepties kalnup, mēs beidzot bijām nonākuši pie pašiem robkalniem. Te, stāvot blakus, tie šķita daudz augstāki un draudīgāki nekā no ciema drošā tāluma.
Ceļš augšup bija ļoti grūts, grūtāks nekā mēs bijām iedomājuši. Pie pirmajām stāvajām takām mēs zaudējām pirmos ceļabiedrus. Trivans un Margila, mūsu vecākie biedri, noprata, ka viņiem šis ceļš tomēr būs par grūtu, un izlēma tomēr doties mājup. Viņi labsirdīgi mums atdeva savu ēdmaņu, ko līdz mājām nepagūtu notiesāt. Palikuši divdesmit pieci, mēs turpinājām stāvo ceļu uz augšu. Prieks vairs neskanēja tik spilgti gājēju balsīs, kad tie īsi aprunājās savā starpā, bet cerību un pārliecību gan nekas nespēja izdzēst. Kad gaisma sāka tumst mēs uzgājām alu, kurā pārnakšņot mēs nebijām vēl ne pusi augstuma pieveikuši, bet jau aukstums lika sevi manīt. Tārvalns iekūra uguni un mēs visi sēdējām ap to, sildīdami nogurušos un atdzisušos locekļus. Kad es laidos miegā, es redzēju Kindu izejam no alas. Viņa apgalvoja, ka nespēj aizmigt tik piedūmotā alā un izies mazliet paelpot svaigu gaisu.
Rīts nāca ar šausminošu ziņu - Kinda tā arī netika atgriezusies alā. Vienīgais, ko izdevās atrast, bija sapluinīts gabals viņas lakatiņa. Šis zaudējums nāca kā šausminošs trieciens mūsu atkal sarukušajam pulciņam. Mēs klusi sakrāvām no akmeņiem pieminekli Kindai par godu, tikpat klusi sadalījām viņas atstātās mantas pa pārējo somām un arvien klusēdami devāmies tālāk. Nogāze kļuva arvien stāvāka un stāvāka, drīz tā kļuva pārāk stāva, lai kaut viens vispār spētu pa to paiet. Sākās rāpšanās no izciļņa uz izcilni, brīžiem tiekot uz priekšu tikai pateicoties savu roku spēkam. Jo tālāk tikām, jo aukstāks tapa laiks Gāja stunda, gāja otra un vēl četras. Visi jau bija paguruši un kustējās ļoti lēni, gandrīz vai bezcerīgi, kad Tārvalns, kurš rāpās pirmais, pamanīja plašāku līdzenu izcilni, kur mēs varētu atpūsties. No viņa kājām šo laukumu šķīra aiza, kas, lai gan dziļa, bija diezgan viegli pārlecama.
Mēs gandrīz visi sēdējām jau laukumiņā, sūkstīdamies par nogurumu. Tārvalns uzmundrinājumam stāstīja par brīnumiem, kas mūs gaidīja tur, aiz kalna kores. Sanis tikko pārlēcis lūkojās neticīgi apkārt, tikmēr Gardans, kurš bija iepalicis pēdējais ieskrējās lēcienam. Pēkšņi asinis stindzinošs kliedziens lika mums visiem pavērst galvas tikko pārvarētās aizas virzienā. Tur Gardans, nespēdams noturēt līdzsvaru uz divdesmit triju kāju pāru nodrupinātās klints malas gāzās atpakaļ. Ar vienu roku viņš aizķēra Saņa mugursomu, bet arī tas nespēja viņu noturēt un abi drēgi visu acu priekšā ievēlās nāvīgajā aizā. Viņu šausminošie kliedzieni vēl ilgi atbalsojās mūsu ausīs, pat tad, kad gaisā vairs nejundīja ne skaņas.
Visa diženā apņemšanās plēnēja mūsu acu priekšā. Par mūsu bezcerības iemiesojumu kļuva Sanim un Gardanam uzveltie pieminekļi. Tārvalns, redzēdams apstākļu nopietnību, izvilka no savas somas dzīlēm tumšu ādas blašķīti. Viņš iemalkoja nedaudz pats un tad izdalīja pa ugunīgās dziras malkam pārējiem. "Tas drosmei," viņš teica, "un sasildīties arī palīdzēs. Bet tagad gan izvelciet savas virves, kam gadījies tādu paņemt, un sasienieties visi vienā rindā. Mēs nevaram pieļaut..." Tārvalns sastomījās un aprāvās, "pieļaut tikko redzētā atkārtošanos." Visi paklausīja bez ierunām, neviens negribēja riskēt ar novelšanos no kalna. Mazliet ieturējušies mēs turpinājām ceļu uz gaismas zemi. Par laimi no šī ciļņa uz augšu veda ļoti ērta dzega. Lai gan stāva, tajā bija daudz iedobju un gropīšu, kas neizsakāmi atviegloja rāpšanos. Laiks kļuva arvien aukstāks un nepatīkamāks. Drīz malās varēja pamanīt baltus sasaluša ūdens pleķīšus. Ar katru pieveikto posmu šie pleķi kļuva arvien biežāki un plašāki. Drīz aukstums bija vairs tikai tikko panesams. Mums atkal smaidīja veiksme, jo taka drīz solījās beigties pie alas. Tur mēs varētu atpūsties un sasildīties, šī doma iedvesa jaunus spēkus gurstošajās rokās un kājās, taču ar visiem papildus spēkiem mūsu pulciņš kustējās ļoti lēni. Visvairāk vilkās Līna, šķiet viņai aukstums bija visvairāk gājis par sliktu. Viņa vairākkārt sūdzējās, ka viņai ļoti salst, vairākas reizes viņa tika lūgusi Tārvalna blašķi.
Mēs jau bijām pie pašas alas, Līna kādu laiciņu vairs netika sūdzējusies par aukstumu. Šķiet, ugunsdzira bija nākusi viņai par labu. Alā mēs satināmies segās, lai vismaz kaut kā uzturētu siltumu miesās. Rainats salauza savu kokli un sakūra no tās uguni. Visi steidzīgi satupās ap dārgo siltumu, vienīgi Līna palika nomaļus. Es aizgāju saukt to pulkā sildīties, bet tā vietā man nācās atklāt skarbo patiesību. Līnai aukstums tika kaitējis vairāk nekā mēs iedomājāmies, viņa ar grūtībām elpoja un par aukstumu nesūdzējās vien tāpēc, ka ādu tā jau bija apsaldējusi. Divi puiši steidzīgi aiznesa cietušo līdz ugunij, rūpīgi to sasedza un visu nakti kāds pa maiņai bija nomodā, lai līdzētu nabaga Līnai, kā vien spēj. Rainats pirmais pieteicās par aprūpētāju un vēl ilgi sēdēja nomodā pēc savas kārtas. Rādās viņš Līnu bija iemīļojis.
Visiem par dziļu nožēlu Līna savu dzīvību cauri naktij neizvilka. Rīta gaismā viņas mirušais vaigs šķita pelēcīgi zils. Viņas sejā gan bija prieks, jo Rainats visu nakti bija tai blakus. Viņš lēnām piecēlās, redzami sagrauts, un teica: "Manu kokli šis kalns jau paņēma, tagad arī manu sirdi. Es neļaušu tam paņemt arī Līnas miesu, es to nesīšu mājās, cienīgi apglabāt." Lai kā mēs visi pēc kārtas censtos viņam iegalvot, ka viens viņš atpakaļ netiks, ka ceļš lejup ir pārāk bīstams, ka kore ir tepat, rokas stiepiena attālumā, viņš tomēr palika nelokāms savā pārliecībā. Arī aicinājums vest Līnu pāri kalnam uz gaismas zemi un apbedīt tur sitās pret kurlām ausīm. 20 drēgi, skumji klusēdami, ar skatieniem pavadīja divdesmit pirmo tā ceļā lejup. Mēs visi cerējām, ka viņš veiksmīgi tiks līdz mājām.
Tārvalns norīkoja visiem ietīties segās un tikai tad siet virvi ap vidukli, no aukstuma vairs nevienam nebūs ciest. Virsotne stiepās tepat, ap dienvidu mums jau vajadzētu būt tai pāri. Visu zemi tagad klāja ledus un sniegs. Kur tas gadījās gludāks, tur bieži kādam slīdēja kāja, bet, pateicoties mūsu virvēm, neviens nenogāzās lejā. Aukstums vairs nekoda tik skaudri kā iepriekšējā dienā, bet šā vai tā visas maliņas visiem bija aukstas. Drīz vien Tārvalna blašķē skalojās ne vairāk par vienu malku dārgās dziras. To viņš nosprieda paglabāt. Sākotnējais prieks un gaišā apņēmība bija pilnībā izdzisusi no drēgu prātiem, vienīgi doma par drīzo lejupceļu uzturēja kādu dzīvību un sparu nogurušajos un nosalušajos ceļiniekos. Kad līdz pašai augšai bija vairs palicis tikvien kā pusjūdze, notika vēl kāds traģisks atgadījums. Mēs kādu laiku bijām kāpuši šķērsām kalnam, lai apietu milzu akmeņu krāvumu. Pēkšņi Tarta neveikli paklupa un izsita nelielu akmeni no tā vietas. Mirkli vēlāk tam sekoja visi pārējie. Milzīgs ledus, putekļu un akmeņu mākonis apņēma mūsu nabadzīgo pulciņu. Rēkoņa šķita ilgstam bezgalīgi. Ar laiku tomēr lavīna beidzās, putekļi nosēdās un sākām aplēst postījumus. Dailis, Kunags un Jarsis, kuri gāja paši pēdējie, bija pazuduši bez vēsts. Aiz manis karājās vien noplēsts virves gals, pāris soļu mazāk un arī es būtu devusies viņiem līdzi. Dziļa nelaime piemeklēja arī Tartu, viņu milzīgs, neaizripojis akmens spieda viņu pie zemes no vidukļa uz leju. Ar mūsu spēkiem nekādi nepietiktu, lai to aizveltu prom, arī Tartas saspiesto ķermeni mēs nejaudājām izvilkt. Visbeidzot viņa teica: "Ejiet, ejiet nu, man tāpat vairs nav atlicis daudz, ko dzīvot. Tieciet līdz gaismai, kaut arī bez manis! Tas būs mans mierinājums." Tārvalns atdeva viņai savas dziras pēdējo malku un mēs atvadījušies devāmies arvien tālāk.
"Kore!" izlidoja no Tārvalna mutes, "Mēs beidzot esam augšā! Nu, mani dārgie, mēs stāvam uz gaismas sliekšņa, nu mūsu ceļš nekļūdīgi vedīs arvien dziļāk labajā zemē." Šie vārdi skanēja tik iedvesmojoši izmocīto kāpēju ausīs, bet ne visi tiem vēlējās ticēt. Mēs bijām atsaitējušies viens no otra uz mirkli, kamēr atvilkt elpu. Rimants izmantoja šo izdevību, lai izteiktu savu iekrāto sāpi. Viņš piegāja Tārvalnam klāt un kliedza viņa sejā: "Tu melis tāds! Kam tev tas viss?" Ceļinieku vadonis bija neizpratnē: "Par ko tu runā, Rimant, mīļais, kas 'viss'?" "Tu pats ļoti labi saproti! Kāpēc tu ved mūs pretī mūsu visu nāvei, kāds tev no tā labums?" viņa sejā dega niknums, "Tu - slepkava!" Pirms vēl Tārvalns spēja bilst kaut vārdu savai aizstāvībai, Rimants no blakus sēdošās Laijas rokām izrāva nazi un klupa sava grēkāža rīklei klāt. Vai tas bija brīnums? Varbūt, jo Tārvalns, gribēdams izvairīties ar soli atpakaļ, paklupa pret ledus kukurzni. Rimants, savukārt, ieskrējies pārvēlās pāri guļošajam pretiniekam un lejup pa akmeņaino nogāzi.
Viss pulks stāvēja kā apstulbuši, vieni pārbijušies no Rimanta nodevības, citi no viņa kritiena. Tādā nolēmētā klusumā pagāja krietns laika sprīdis, līdz beidzot Nija vēders lika par sevi manīt ar skaļu kurkšķēšanu. Laikam tikai tad mēs sākām tā īsti apzināties, cik maz pārtikas mums vairs palicis. Mums par lielu laimi, šķita, ka šajā kalnu pusē ledus nestiepās tik tālu no virsotnes kā otrā. Mazāk ledus - vairāk augu, un, lai arī cik nabadzīgi tie tur neaugtu, ar to zaļumiņu kādu laiku varēja cerēt izvilkt. Jā, arī tik bezcerīgā mirklī esam mācījušies rast kādu cerības staru. Atkal ap gurniem tika pasietas virves un mēs uzmanīgi tipinājām lejup, visu uzmanību vērsuši neesošajai takai. Vienīgi aizmugurē kā biedinājums karājās Rimantam paredzētais virves gals.
Par laimi nekādu ļaunu atgadījumu ceļā līdz nākamajai nometnes vietai nebija. Bija pienācis vakars un mēs sakūrām savu uguni netālu no sniega robežas. kurnošā vēdera mudināts, Nijs teicās paieties zemāk, palasīt augus. Tikmēr es apraudzīju Tārvalnu. Nabadziņš, mēs bijām palikuši vairs nedaudz virs duča, un tieši viņš visvairāk ņēma vainu uz sevi. Kā nekā tieši viņš bija mudinājis visus doties sev līdzi. Tagad, kā pats Tārvalns uzskatīja, visas šīs nāves gūlās uz tikai un vienīgi uz viņa pleciem.
Nijs atgriezās ar dažiem svešādas zāles pušķīšiem. Viņš parādija tos Tārvalnam un vaicāja: "Kā domā, vai tie būs gana sātīgi?" Tas novērtēja nīkulīgos stiebrus, un atzinīgi pamāja ar galvu. Pēc īsa apdomas mirkļa Nijs vēlreiz ierunājās: "Es vienu ēdīšu pats, vienu došu Kaivai, jo viņa tāda izvārgusi, bet vienu ēd tu, Tārvaln, tev jau tā rūpju pietiek." Ar šiem vārdiem viņš pasniedza draugam un vadonim vienu no augiem. Sāka pūst nakts vēji, un mūsu saime devās guļā.
Nakts bija mierīga - ne vējš bargi pūta, ne sals pārāk brangi knieba, ne pamats sānus spieda. Visi pamazām pa vienam modās un cēlās. Visi jau bija augšā un, jautri čalodami par gaismas zemi, posās tālākceļam, vienīgi trīs vēl gulšņāja. Tie bija Kaiva, Nijs un Tārvalns. Pagaidiet! Tārvalns? Tārvalns taču allaž kā pirmais bija augšā, kāpēc lai viņš tagad tik ilgi gulētu? Es devos viņu modināt, bet, lai kā es arī pulētos, viss velti. Atziņa iezvēla man kā akmens bluķis - Tārvalns bija miris! Šausmās es iekliedzos. Gandrīz reizē ar mani kliedza arī tie, kas bija gājuši modināt Kaivu un Niju. Pirmā maltīte gaišajā valstībā izrādījās indīga. Bet vēl šausmīgāk, Tārvalns, mūsu gaišā cerība, mūsu uzmundrinājums un možums, mūsu uzticamais takas cirtējs, mūsu pulka sirds un dvēsele bija gājis bojā no sava sapņa augļiem. Trieciens apziņai un pārliecībai bija neizmērojams, visi pēkšņi bija kļuvuši bezgalīgi drūmi. Ceļš? Kāds ceļš? Neviens jau vairs nejaudāja pat galvu pus paceltu noturēt, kur nu vēl saņemties un iet tālāk. Laija sēdēja nostāk no citiem un nerimtīgi durstīja zemi ar savām rokām. Visbeidzot viņa saņēma drosmi un piecēlusies ierunājās: "Akmens." Mēs pārējie neizpratnē saskatījāmies. "Akmens," viņa vēlreiz teica, "Pārbaudiet pamatu zem sevis! Šeit nav zemes, šeit ir tikai akmens," Mēs joprojām nespējām uztvert viņas domu, "Akmenī nevar izrakt kapu, kur nu vēl trīs. Mēs varam šeit sēdēt un raudāt par ļauno likteni. Es saprotu, man pašai nav īsti spēka ko iesākt, bet tad ne tikai mūsu trīs..." Laija norija kamolu, "mūsu trīs nelaimīgie ceļabiedri paliks guļam klajumā kā gatavi apgānīšanai, bet arī mēs paši ātri vien pievienosimies viņiem. Mums ir jādodas tālāk, tieši to Tārvalns būtu no mums gribējis."
Lai cik briesmīga nebūtu ikviena pašsajūta, lai cik sagrauti mēs nebūtu, Laijai tomēr bija taisnība. Šeit lejā bija jau mazliet siltāks, tāpēc daži labprāt atteicās no savām segām, lai būtu, kur ietīt kritušos. Ducis drēgu, nesdami pa četriem trīs mirušos, klusumā devās lejup pa nogāzi. Skrajie zāles puduriņi kļuva arvien biežāki, akmeņainajam pamatam pārejot maigā augsnē. Drīz vien visa nogāze priekšā un uz sāniem bija košas zaļoksnas klāta. Saules stari sildīja arvien vairāk, un manā prātā pazibēja doma: "Gluži kā Tārvalns teica!"
Pirmajā puslīdz līdzenajā pleķītī mēs apbedījām trīs nelaiķus. Laija nu bija uzņēmusies vadību. Viņa rīkojapārējiem, kam zālītes ievākt, cik rūpīgi tās pārbaudīt, kam akmeņus sanest, kam vēl ko. Mani viņa aizsūtīja pameklēt kādu krietnāku koka gabalu. Tuvējā apkārtnē auga tikai zāle un nīkulīgi krūmiņi, tomēr pēc kāda ilgāka laiciņa es uzgāju vecu, sen kritušu koku, no kura tad arī atlauzu gabalu.
Tikmēr nometnē arvien augstāk slējās Tārvalna piemineklis, arvien skaistāks kļuva viņa akmeņu krāvums, un divi mazākie blakus to tikai izcēla. tur pat blakus auga mazāka kaudze - pārtikas krājums. Laija neļāva nevienam ēst vairāk par naža gala lielu gabalu kāda auga, kā arī ēst vairākus augus. Dažiem sametās slikti ap dūšu, to augus aizvāca kā indīgus. Citus atkal sagrieza un izdalīja visiem. Tā pamazām mēs sākām pielāgoties jaunajai mājvietai, kaut arī katrs vēl apsvēra domu doties atpakaļ. Laija, paņēmusi manis atnesto koka gabalu, nemierīgi staigāja apkārt pa nometni, acīmredzami domādama, ko labāk uzrakstīt. Laija sadūra pēdu. Domās iegrimusi, viņa neredzēja zem kājām atspīdam naža asmeni. Ievainojums nebija nopietns, pēc dažām stundām Laija bija pietiekami vesela, lai pat tālāk dotos, ja izlemtu, bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka tas bija viņas pašas nazis, tas pats, ar kuru rokās Rimants aizkūleņoja lejup no kores. Tas notika mazliet pēc dienvidus, kad ātri tika izsūtīti vairāki meklētāji, kas censtos atrast kaut norādi uz Rimantu. Līdz ar tumsu atgriezās meklētāji - neveiksmīgi.
Nakts vēl negrasījās beigties, kad atskanēja nežēlīgs ķērciens. Liels četrkāju radījums skrēja virsū mūsu pulkam, plēsdams zemi ar savām varenajām ķetnām. Pirmais tā ceļā bija Veldis, briesmeklis nabadziņu pameta gaisā ar saviem žokļiem. Labi, ka dzīvnieks neapzinājās, kam ir uzbrucis, Veldis, būdams mednieks, bija laikus paspējis paķert nazi rokā un tagad krita lejup, radījuma kakla virzienā ar asmeni pa priekšu. Nazis ietriecās matainajā kaklā, dzīvnieks no sāpēm parāvās uz pakaļkājām un nosvieda Veldi no savas muguras. Asiņains, saniknots un apjucis radījums kārpījās drēgu ielenkts. Tas raustījās no vienas puses uz otru, apsvērdams, kam uzbrukt vai kur bēgt. Tikmēr Norunds paspēja pieavīties tam klāt un iecirta savu nazi mežoņa pavēderē. Dzīvnieks sarāvās asās sāpēs un ar kāju aiztrieca Norundu krietnu gabalu tālāk. Radījums nebija radis sastapties ar tādu pretinieku un arvien drudžaināk meklēja ceļu, kur izbēgt, bet visos virzienos kājās, krūtīs un vēderā dūrās balti asmeņi. Asinis plūda no arvien vairāk rētām, tas sagrīļojās un ar skaļu būkšķi nogāzās.
Mēs visi elsojām, vēl nespēdami atjēgties no kaujas, vēl aizvien asinis karsti sitās savās ejās. Pamazām uzvaras apziņa sāka sūkties cauri šai ugunij. Mēs to nogāzām! Mēs, mazie trauslie drēgi kopīgiem spēkiem nogāzām tādu briesmoni! Kāds aizskrēja apraudzīt Norundu, kāds cits vēlējās apsveikt Veldi. Bet Veldis nebija atrodams. "Kā?" brīnijās Aidars, "Viņš taču pirms mirkļa vēl skrēja virsū tam nezvēram, tieši pirms tas sa..." Aidara skatiens apstājās pie guļošā miesas blāķa. Arī pārējie pavērās tajā virzienā. Šausmas nomainīja nesno prieku, ieraugot Velda roku rēgojamies no radījuma apakšas.
Katrs, kam nazis bija rokā, ķērās pie mirušās miesas graizīšanas, lai tikai izvilktu Veldi ārā. Lai gan āda bija bieza, un nazis ķērās aiz skrimšļiem, Veldis drīz vien tapa atbrīvots. Pēc ilgstošajiem kopīgajiem pārbaudījumiem mēs jau darbojāmies ne kā pulks, bet gan kā viens vesels. Tā arī Veldis tika gādīgi aprūpēts, lai gan pie dzīvības turējās vairs ar vienu pirkstu, ne vairāk. Tomēr mūsu gādībā viņš pa pus dienu atkopās pietiekami, lai dzīvībai īpašas briesmas nedraudētu.
"Tā tas nevar turpināties," Laija sāka savu runu, "Mēs piedzīvojam pārāk daudz nelaimju ceļa laikā. Es esmu pārliecināta, ka šis nav vienīgais radījums, kas vēlas mūs nobeigt, mums jāmeklē drošāks patvērums! Veldi mēs nesīsim uz maiņām un iesim arvien uz priekšu! Uz gaismu!" "Uz gaismu", tādi vienkārši un jau nolietojušies vārdi, bet grūtā brīdī, tie mūs arvien spēja mundrināt.
Mūsu nākošā apmetne bija kādā meža alā. Cauru dienu un cauru nakti kāds stāvēja pie ieejas un uzturēja tur ugunskuru, lai meža dzīvnieki nespētu klusām pielavīties un kādu nokost. Laija bija uzņēmusies visu spriešanu, lemšanu un rīkošanu savās rokās. Jau trešo dienu mēs te mitinājāmies un, šķiet, bijām jau pieraduši pie šīs alas kā pie mājām. Mežs piedāvāja bagātīgus pārtikas un malkas krājumus, gaiss te bija silts. Likās, ka mēs beidzot esam sasnieguši zemi, kur Tārvalns mums bija lēmis nonākt.
Dzīve jau ritēja ikdienišķi līdz tai reizei, kad Laija nosūtīja mani, Norundu un Aidaru pakaļ malkai. Mēs devāmies mazliet dziļāk nekā citkārt, jo tuvējie koki jau bija aplasīti. Krietnus klēpjus ar žagariem un sprunguļiem pielasījuši mēs trīs devāmies "mājup". Pēkšņi Norunds apstājās: "Dzirdat?" Mēs ar Aidaru saausījāmies, bet neko saklausīt nespējām. "Tieši tā, mēs esam jau tuvu alai, bet Laijas rīkojošo balsi nevar vēl dzirdēt." "Liecies nu mierā," es atbildēju, "varbūt viņa beidzot būs pierimusi un liks arī mūs mierā." Tomēr, ejot tālāk, zināma neomulība sekoja līdzi. Tuvāk pie alas uzreiz kļuva skaidrs, kāpēc tā. Ap ieeju sēdēja nepārskaitāms bars pelēku četrkāju ar gariem ilkņiem. Iekšā gan tie nedevās, jo uguns bija izplesta un dega visas ejas platumā. Mēs notupāmies zem krūma un prātojām, ko darīt. Ja uguns izdegs, tad mūsu mīļajiem uzklups šis plēsēju bars, bet ja tiem apniks gaidīt, tie griezīsies apkārt un uzklups mums. Aidars ieteica klusām doties prom, jo te mēs esam bezspēcīgi. Vispār jau viņam bija taisnība, kaut arī pamest savus draugus nelaimē bija ļoti grūti.
Pēc iespēja klusāk mēs nolikām savus žagaru klēpjus un lavījāmies prom. Tieši tad ļaunais liktenis izspēlēja savu kārtējo joku - es paslīdēju un meklēju atbalsta tuvākajā stumbrā. Mana roka izgāja cauri satrunējušajam bluķim, un tas, skaļi plēsdamies caur lapām, smagi nogāzās. Te nu bija klusā prom tikšana. Norunds un Aidars strauji parāva mani kājās, un, cik vien jaudas, mēs skrējām prom, lejup pa nogāzi. "Vismaz," starp elpas vilcieniem izgrūda Norunds, "vismaz mēs baru aizvilinām no pārējiem. Tagad tikai pašiem jātiek drošībā." Es pametu skatienu atpakaļ un redzēju dzīvnieku gūzmu skrienam mums pakaļ, bet, lai cik tur arī nebūtu, tie noteikti nebija visi.
Priekšā pavīdēja meža mala. Lai cik niecīga, tā tomēr bija mūsu iespēja, jo, kur mēs skrējām klupdami un klunkurēdami pa saknēm, tur mūsu sekotāji vieglā solī teju vai pārlidoja. Jā! Gludajā pļavā bija pavisam cita skriešana, nu mums parādījās iespēja pat izbēgt no mežonīgajiem sekotājiem.
Nogāze pamazām pārgāja līdzenumā, kad Norunds izlēma vēlreiz atskatīties. Te viņš apstājās, es un Aidars arī pavērsām galvas turp, bet nu no mošķiem nebija vairs ne vēsts. Šķiet, tie tā arī bija palikuši mežā. Es atkritu leknajā zālē, šis skrējiens bija bijis ļoti nogurdinošs. Te pēkšņi es izdzirdu no vienas puses rībam bungas. No turienes mums virsū pārsteidzošā ātrumā nesās ierinda bruņās tērptu un zobeniem bruņotu kareivju. No pretējās puses svilpa pelēku bultu krusa, ko raidīja gluži tādu pāsu kareivju pulks. Šie divi viļņi satikās tieši vietā, kur sēdējām mēs - trīs pārbiedēti drēgi.
Tagad es guļu dubļu un asiņu peļķē. Rau, pa labi Norunda atcirstā roka, pa kreisi Aidara sabradātā un sacirstā miesa un visapkārt kritušie karamīri. Es, drēga, Sanka guļu asiņu un dubļu paltī, no manis pret debesīm verās trīspadsmit netīri bultu gali. Un vienīgais, uz ko es ceru - lai citi neiedvesmojas no Tārvalna trejdeviņiem, lai neseko mūsu pēdās un lai redz mūsu mirušajiem krautās kopiņas kā biedinājumu atgriezties."
"Kundar! Dzirdi mani!? Es atradu nākošo krāvumu, mēs esam uz pareizā ceļa!" |
|