|
Apr. 25th, 2005|09:15 am |
Skaisti, tavā dailē gozējos.
Kaut arī tu mani lauz, es zinu šī slimība ir tikai par labu man. Man nekas nespēj skādēt. Nāve kad nāks es beidzot atkal gulšu tavā klēpī, un laime mitīs manī. Kaut gan laime mitīs tevī, jo tava daļa es atkal būšu.
Es neesmu kalns, nekustināms un nepārvarams. Esmu ne vairāk kā krūms meža malā, kas lūst. Bet pirms tam vēl skrāpē, traucē un plēš.
Esam mēs daudzi, bet daudzu vēl trūkst mūsu vidū... tik daudz... sāp. |
|