| Naglucūka (fragments, jā, ir arī pabeigta versija) |
[May. 28th, 2010|09:10 pm] |
- Nāc šu, Jauce! Nāc šu!
Melnais suns jestri pielēkšo man pie sāna un luncina asti, kamēr es aplieku viņai siksnu ap kaklu. Jau sen Jauce ir mans uzticamais biedrs visos dzīves līkumos, pietiekami bieži - vienīgais biedrs.
- Iesim nu uz staciju, sune, ir kāda vieta, ko es gribu apciemot.
Jauce paskatās uz mani ar kustīgu skatienu un sāk vilkt mani prom uz centru. Tikai pacīkstoties pretī, man izdodas aizslēgt namdurvis. Pēc mirkļa mēs jau esam ielās un viens mazs, melns punkts velk vienu lielāku, melnu punktu, tas ir, ja skatās no tālienes. Lēni, bet droši. Mani kauli jau sen nav tādi, lai kur joņotu.
Viņi atnāca naktī un izgāza durvis. Man bija ļoti bail, tāpēc es pabāzu galvu zem segas un tēloju, ka nemaz neesmu šeit. Es cieši piespiedu savu mīksto rotaļu zaķi pie krūtīm un cietos kluss jo kluss. Kāds lejā kaut ko vienmuļi, bet dusmīgi stāstīja. Vārdi, kurus es varēju saklausīt, bija gari un neko neizsakoši. Tēva balss bija stingra atbildēs, mātes balss drebēja. Tobrīd es tikai vēlējos, lai atkal ir aizgājusī nedēļas nogale, kad mēs visi bijām izbraukumā uz ezeru. Tad spīdēja saule, ezerā lēkāja zivis un dzīve bija skaista. Tur nebija izgāztas durvis, dusmīgas balsis un... blīkšķi kā pērkona dārdi istabā. Es sāku raudāt un manas asaras sūcās zaķī.
Kāds atvēra manas istabas durvis un ar smagiem soļiem pienāca man klāt. "Nebaidies, viss būs labi, mēs par tevi parūpēsimies," tas teica. Tikai vēlāk es uzzināju, cik lieliski šis cilvēks prot melot, bet tad man vēl nebija ne jausmas. Es ļāvos, lai mani paņem rokās un nes prom. Vienīgi mīļais rotaļu zaķis izslīdēja no mana tvēriena un pazuda. Pie mājas kopā bija 5 vīri zaļganos mēteļos. Mani iesēdināja mašīnā un mēs braucām prom. Kad es jautāju, vai mamma neiebilst, man neatbildēja. Tikai stāstīja to, cik jauki būs tad, kad viņi pabeigs savu "DARBU". Es nesapratu, ko viņi ar to domā. Varbūt, labi vien, ka tā.
- Divi sešdesmit, lūdzu!
- Jā, mirklīti. Tā... 2 lati un 20...40...50 un sešdesmit.
- Paldies, laimīgu ceļu!
- Paldies tev, meitiņ!
Meitene aiz kases lodziņa smaida. Kas ta viņai, jaunai un skaistai, ko nesmaidīt? Es atsienu Jauci no radiatora un mēs izejam no stacijas ēkas. Gaiss ir dzestrs un duļķainās lāmas sāk pārvilkties ar ledu. Es parakājos pa kabatām un izvelku cigarešu paciņu. Kamēr meklēju šķiltavas, sune sāk skatīties uz mani ar sērīgi pārmetošu aci.
- I nemaz neskaties, - es saku ar cigareti zobos, - tev nepienākas mani nosodīt. Izdzīvo tu līdz manam vecumam, tad varēsi tā skatīties.
Šķiltavas aizšķiļas tikai ar lielu pierunāšanu. Tikmēr ļaudi sāk bīdīties uz perona pusi un skaļruņi piesauc manu vilcienu. Es pusžēli paskatos uz cigareti, kas paliks puspabeigta. Nopūšos un arī dodos uz peronu. |
|
|
