|
Feb. 26th, 2007|05:19 pm |
Tas notika kalnainajā Ragmeža daļā. Ragmeža vītoli, kas mūžam slavēti par savu stingro cietību, šeit stāvēja vēl stingušāki. Zaros karājās vairs pa retai nobrūnējušai lapai, kas trīsuļoja un drebēja. Vēsa pūsma apšalca nekustīgos zarus un noplēsa pēdējās palikušās lapas no zariem. "Kariari," noteica Saile. Ak cik smeldzīgi pazīstama bija šī aina. Un, lai gan Saile bija akla, šie attēli, kas veidojušies no neskaitāmām reizēm, kad katrs zariņš aptaustīts, stāvēja iegravēti viņas prātā. Un, zuadējusi redzi, lai iegūtu gaišredzību, viņa zināja, ka tas atkārtosies vēl un vēl.
Dzīves sula šajos augos bija sastingusi zem kariaru ledainā skāriena. Viņi nāk, nogalē visu dzīvo un aiziet, neko nepaņēmuši. Iemeslus neviens nezināja un, atklāti sakot, arī negrasījās uzzināt, jo ikkatrs, kurš dodas pie kariariem, tur arī paliek. Neviens, izņemot Saili. Pirmajā reizē viņa bija tieši pa vidu šādai slepkavošanai, taču kariari viņu pažēloja. Visnesaudzīgākie slepkavas pasaulē viņu pasargāja, kaut pat zāle zem Sailes pēdām bija sasaldēta.
Un nu viņa atkal klusi spēra soļus pāri sasalušajam mežam, apkārt viss bija kluss. Taču te viņa izdzirdēja, nē, sajuta kādu vēl pukstošu dzīvību. Uz priekšu arvien, Saile steidzās pretī gaistošajam dzīvības saucienam. Tur viņš stāvēja - elfs, ozoldēls. Viņš stāvēja sastindzis, nekustīgs, viņa seju klāja sarma un šausmu izteiksma, taču acīs zvēroja vēl violeta dzīvības atblāzma. Viņā vēl plūda dzīves sula, taču Saile vairs nedzirdēja viņa garu. Tas vairs bija tikai gaistošs karkass, kam pilds jau devies prom. Saile pieskārās ledainajam ķermeniem un tas saplīsa simtiem mazās šķēpelēs, taču starp tām dusēja vēl dzīvs dzinums. Viņa paņēma šo dzinumu savās rokās un devās projām. Šodien Sailes cīņa pret pagaidīs, šodien lai ir cīņa par, par šī dzinumiņa diženo dzīvotgribu. Saile gādās, lai tas rod sev auglīgu zemi un aug par krietnu koku. Viņa pagrieza galvu pret kalniem un izmeta: "Bet jūs vēl man atbildēsiet, kāpēc!" |
|