| |
[Aug. 21st, 2006|02:58 pm] |
Rīta gaismā pasaule šķita pavisam savādāka. Raiga atvilka biezos aizkarus no loga un paskatījās ārā. Jap, pasaule bija savādāka - zāle bija zaļāka, visas puķes ielās ziedēja, visi kaimiņi smaidīja, debesis bija zilas bez neviena mākoņa. "Šī ir visskaistākā diena, kāda jelkad ir bijusi," pie sevis noteica Raiga. Viņa piesteidzās pie spoguļa un sāka kārtot savus iesārtos matus, jo drīz Viņš būs klāt. Uzvilkusi savus zaļganos svārkus, Raiga steigšus pabrokastoja un iekārtojās kārtajā krēslā savā priekšnamā. Pilsētas laukumā kāds mūziķis spēlēja saldu dziesmu par mīlestību. Šī dziesma atbalsojās Raigas dvēselē, kura atplauka ziedos un pacēlās spārnos uz liegajām skaņām. "Vēl ne," viņa nodomāja, "vēl mazliet pietrūkst." Viņa paliecās ārā pa logu un noplūca ziedu, kuru ātri vien aizlika aiz savas pūkainās austiņas. Septiņpadsmitgadīgā meitene atkal iekārtojās krēslā un, aptinusi asti ap augumu, sāka gaidīt savu mīļoto darriku. Viņas pirkstā zaigoja vientuļš saderināšanās gredzens.
Rīta gaismā pasaule šķita pavisam savādāka. Dins atvilka biezos aizkarus no loga un paskatījās ārā. Jap, pasaule bija savādāka - zāle bija pelēcīga, visas puķes šķita panīkušas, ļaudis ielās bija nīgri, Debesīs starp svina pelēkiem mākoņiem spīdēja pelēka, žilbinoša saule. "Šī ir visbriesmīgākā diena, kāda jelkad ir bijusi," pie sevis noteica Dins. Viņš uzmeta īgnu skatu spogulim, kas tikai glūnēja pretī ar izmocītu skatienu. Apsējis pelēko kara autu, Dins notiesāja nabadzīgas brokastis un devās pie Raigas. Pilsētas laukumā kāds mūziķis spēlēja smeldzīgu dziesmu par mīlestību. Šī dziesma atbalsojās Dina dvēselē, kura sāpēs locījās, un sērās notis to važoja un vilka lejup, pie zemes. "Vēl ne," viņš nodomāja ienākdams atpakaļ namā, "vēl šķēpa pietrūkst." Viņš pastiepa roku tuvākajā skapī un izņēma no tā noputējušu bomi ar zaigojošu tērauda uzgali. Astoņpadsmitgadīgais darriks, nokāris galvu, izgāja no mājas, ar asti slaucīdams ielas putekļus. Uz galda vientuļa stāvēja vēstule par iesaukšanu. |
|
|
