| Dzīņi un Rietavas |
[Oct. 21st, 2007|09:02 pm] |
Bija pelēcīga un lietaina diena. Starp tumšiem mākoņiem spraucās spilgti, tievi saules stabi. DIns stāvēja pie mīru robežām, nē, patiesībā krietni dziļāk Darrijā, kur mīri bija ielauzušies. Te, pie Rietavu un Dzīņu sētām, steigā sasuktais darriku karapulks cerēja tos apturēt.
Ašākie izlūki jau bija noskaidrojuši ceļu, pa kuru dosies mīri. Pakalns pie Dzīņu tīruma tika atzīts par labāko vietu, kur sagaidīt kauju.
Dins, stāvēdams otrajā rindā, bija apgādāts ar stopu, gluži kā visi, kas stāvēja pāra rindās. Pārējie pildīja vairognešu lomu.
Dins uztraucās, jo skatu uz gaidāmās kaujas lauku aizsedza paugurs. Nemiera dilināšanai viņš atvilka stiegru un izšāva gaisu pret debesīm.
Tas nelīdzēja. Patiesībā nekas arī nebija līdzams. Kaujas gaidas vienmēr nes sev līdzi uztraukumu. Dins paraudzījās uz Duardu, savu tuvāko biedru karapulkā, kurš tobrīd, nolicis koka vairogu zemē, cītīgi rakņājās pa savām kabatām.
- Uztraucies? - Dins vaicāja.
- Jā, kā nu bez tā? - Duards teju vai uzsāka vēl ko teikt, bet aprāvās. Viņš izvilka no uzsvārča iekškabatas greznu mutautiņu.
- Tas man no Balgas, - viņš stāstīja, - lai es kara ceļus ejot no mājupceļa nenomaldos.
Balga bija Duarda sieva, kas palika mājās pie Rotas šūpuļa. Šo mīlošo saderību iedomājoties, Dinam sažņaudzās sirds. Viņš nožēloja, ka nav no Raigas kādu piemiņu paņēmis. Viņa bēdām vaļa tika skarbi atņemta, kad atskanēja spēcīgs sauciens: "Mīri!"
Viņā pamodās kareivis, kurš visas skumjas aizdzina tālākā apziņas kaktā. Darriki aši sarāvās ciešās rindās un soļoja uz augšu, uz paugura virsu. Mīru izlūki, acīmredzot, arī nebija mākoņos zīlējuši, jo bālais mēmo pulks stāvēja kaujas gatavībā.
- Vairogus augšā! - Atskanēja pavēle, - Uzvilkt stopus!
Ap un virs darrikiem saslējās vairogu čaula, kamēr šī rupuča iekšienē desmitiem darriku gatavoja desmitiem nāvīgu dzēlienu. Tad čaulā pavērās spraugas, un desmitiem šautru aizspindza cauri gaisiem. Pēc brīža gaisā jau dziedādamas skrēja mīru bultas.
Dins redzēja vienu no tām traucamies uz viņa galvu, taču Duards paspēja laikus atgriezt vairogu īstajā vietā un bulta atsitās pret tā malu.
Vēl dažus mirkļus Dins gozējas izdzīvošanas laimē, līdz sāpes nenoliedzami pieteica savu klātbūtni. Bulta gozējās sarkana, izdūrusies cauri Dina ciskai. Nespēdams noturēt savu svaru, viņš saļima un, pirms zaudēt samaņu sāpju dēļ, nožēloja, ka tik agri beidz savu dzīvi un atstāj Raigu vienu.
Tumsa pamazām izklīda. Dins sāka izšķirt kontūras, tad samanīja telts griestus, tad Duarda drūmi smaidošo seju.
- Puis, tu atjēdzies, Din? - Viņš vaicāja, bet Dins vēl nespēja atbildēt, - Puis, mēs uzvarējām, mīri iestrēga DZīņu arumos un sabradāja viens otru. Kas nenogrima dubļos, tos apturēja mūsu atkārtotās zalves. Bet bez tevis... Runā, ka tava šautra bija tā, kas nonāvēja viņu pulkvedi, liekot mīriem bezprātīgi mesties uzbrukumā.
Dina pasaule atkal sagriezās un savērpās, bet šoreiz viņš iemiga ar smaidu. Būs Raiga, būs dzīve! |
|
|
