|
Jan. 6th, 2005|04:37 pm |
"Silarūna," domās noteica Siguns, celdams savu sentēvu zobenu gaismā,"tu esi mana pēdējā cerība ieviest taisnību manā zemē." Lēnām un rūpīgi viņš apjoza to ap saviem gurniem, tad uzvilka mātes dāvāto nātru kreklu, ādas bruņas un visbeidzot tinās pelēkā sagšā.
Siguns lēnā solī, pastalām pret klonu čabot, devās ārā no istabas. Virtuvē pie pavarda klusi dziedāja Ena, dārgā un daiļā namamāte. "Ena, sasien man bizi!" Siguns lūdza. Dziesma pārtrūka, karote skaļi atsitās pret zemi un viņš pamanīja asaras sariešamies savas sievas acīs. "Kamdēļ... Kamdēļ tev jāiet kaujā? Es tevi lūdzu, paliec pie manis! Vai tev še nav gana labi?" Ena raudāja. Siguns apņēma viņas plecus ar savām dižajām rokām, nolika viņas galvu uz sava pleca un maigi to glāstīja. "Ak, mīļo meitenīt," pēdīgi viņš ierunājās, "nelej nu gaužas asaras un mieru met taujāšanai. Jau mēs esam atrunājuši, kas mani cīņā dzen, un tu pati atzini iesaistīšanos par neatliekamu."
Enas liegie pirksti skrēja caur Siguna matiem, kamēr bize pamazām pieņēmās garumā. Visbeidzot viņa sasēja matu galus un atkāpās par soli. Te nu viņš stāvēja - Siguns, savas tautas vadonis - stāvēja durvju ailē tā, ka redzams bija tikai viņa apveids, un posās ceļam. Vēl pēc mirkļa uzsāka dziesmu un devās prom, arvien vairāk sarukdams skatam un slīdēdams ārā no Enas rokām. Vēl ilgi sēdēja viņa uz soliņa virtuvē un cerīgi lūkojās saules pielieto duravu virzienā, ja nu tomēr...
Ļaudis uz lauka, kas rudzus sēja, un lopu gani pļavās varēja manīt uz takas kādu pelēcīgu stāvu aizejam uz rietiem, dūmakā. Pāri pakalniem vēlās dziesma:
Mans bāliņis karā jāja
Es tam kalu zobentiņ'
Es tam kalu zobentiņu
Ozolkoka vairodziņ'
Ozolkoka vairodziņ'
Še tev brāli tēva bruņas
Lai tās tevi kaujā sarg'
Lai tās tevi kaujā sargā
No naidnieka dzeloņiem
No naidnieka dzeloņiem
Še tev manis kumeliņis
Dod tam tevi strauji nest
Dod tam tevi strauji nesti
Pār trejdeviņu uguntiņ
Pār trejdeviņu uguntiņ |
|