|
Sep. 18th, 2007|08:29 pm |
Lietus lija. Kā jau parasti, tas lija un lija. Visnožēlojamākā vieta uz pasaules - tā vietējie mēdz saukt mūsu mazo, nolādēto pilsēteli. Lai jau. Man ne mazākā mērā nav žēl. Patiesībā, man pēc pirmajiem trīs gadiem tas pat ir iepaticies. Un labākais - viņi nezina kāpēc līst, neviens cits to nezina, tikai es.
Pēc pirmā mēneša pie mums sāka braukāt visādi meteorologi, mērīdami, spriedelēdami, izdzerdami visu pilsētas kafiju, bet neko neuzzinādami. Tad nāca šamaņi, pesteļotāji, zīlnieces, burvji, raganas, eksorcisti, ezotēriķi, guru... vienvārdsakot viss mistiskais arsenāls tika ieguldīts Lietus apturēšanā. Ak jā, Lietus ar lielo burtu, jo lija visu laiku, bez mazākā atelpas mirkļa. Lai kā, arī mistiķi neko nespēja izdarīt. Kamēr tas stāvēs manas mājas pagrabā, tikmēr noteikti viņi turpinās ciest neveiksmes. Visi. Ak jā, vēl bija tas atgadījums pirms gada.
Kopš Lietus sākuma cilvēki pa ģimenei brauc prom, taču ir arvien savs tūkstotis tādu, kam te ir dzimtas saknes un prombraukšana ij prātā nenāk. Gadu atpakaļ valstī plosījās nežēlīga sērga, kaut kāds ārkārtēji ļaunīgs gripas paveids vai kas tamlīdzīgs. Epidēmijas vilnis skrietin skrēja pilsēteles virzienā, tomēr šejienieši palika savās vietās. Pat veselības ministrijas cītīgie mudinājumi evakuēties nespēja mainīt to domas. Stūrgalvīgie muļķi, es to skaitā. Šķiet, drīkstu sevi uzskatīt par varoni, jo neviens bacilis līdz pilsētai netika. Rādās, ka gaisa nestie mikrobi nespēj tikt cauri mūsu ūdens sienai. Varonis... jā, bet es nedrīkstu teikt nevienam. Tad viņi atņems man to. Manu gabaliņu debesu, ko es izrāvu, pakāpies koka galotnē. |
|