|
Feb. 26th, 2007|05:20 pm |
Mīri karo. Mīri karo vienmēr. Visi mīri karo vienmēr. Visi, izņemot mani. Vismaz es ilgi tā esmu uzskatījis. Es esmu Leks, labākais lokšāvējs, kāds starp mīriem jelkad ir bijis.
Toreiz, pirms daudzām ziemām un pavasariem, es biju vēl jauns un ugunīgs cīnītājs. Visi mani treneri paredzēja man lielu nākotni un varoņa slavu. Jau treniņu laikā es apliecināju sevi kā neticami tēmīgu šāvēju. Visā apvidū bija tikai četri citi, kas spēja man turēt līdzi. Tie bija Kins, Dans, Saule un Vētris. Un patiesībā mēs arī bijām nešķirami draugi. Kad mācībās bija jāšauj mērķī, piecas bultas, vienlaikus ietriecoties, sašķaidīja to sīkās šķēpelēs. Kad bija jāmedī meža zvēri, bultu krusa nolija pāri nabaga upuriem, un mēs allaž pārnācām ar vislielāko guvumu. No tiem laikiem arī mēs tikām izdalīti kā locinieku vienība "krusa".
Vēl tagad atceros mūsu pirmo kauju. Kas to lai zina, pret ko mēs cīnijāmies un kāpēc, tam tāpat vair nav nozīmes. Taču vēl tagad es varu atsaukt acu priekšā to biedējošo skaitlisko pārsvaru, kāds bija mūsu pretiniekiem. Tāpat kā to neizsakāmo šausmu apziņu, kas parādījās viņu sejās mirklī, kad krusa sāka savu birumu. Kamēr citas vienības sedza nelielo zemes strēli, kas atdalīja mūs no viņiem, es ar saviem biedriem laidu vienu bultu pēc otras pretinieku vadoņu un varoņu galvās. Tāli un plaši klīda slavas runas par Leku un viņa krusu. Un ilgi mēs šķīrām karu gaitas.
Bet viss beidzās kādā necilā sadursmē. Bijām mēs pieci un vēl neliela grupiņa vairgonešu. Robkalna pakājē bija paredzēts pārtvert kārtējo ienaidnieku papildspēku vienību. Mēs iekārtojām savu posteni starp trīs dižām priedēm. Pa kreisi pret gaišzilajām debesīm stiepās tumšās, zobainās kalnu smailes, pa labi pletās lekni līdzenumi, kuriem cauri vijās pelēcīgu strautiņu tīkls. Priekšā attālajā bērzu birzītē pamazām cēlās putekļi, viņi jau nāca. Vēl mirklis un pirmās galvas parādīsies starp zariem. Uzpūta dzestrs vējš no kalna puses, un nāsīs iesitās spēcīga deguma smaka. Es sāku brīnīties par tās avotu, taču no pretējās birzs izsoļoja pirmais karamīrs, un mana uzmanība pilnībā tapa piekalta viņam. Mēs gaidījām, jau sen iegūtā sapratne bez vārdiem atkal izlīdzēja, mēs gaidījām, kamēr redzama taps lielākā daļā, lai tiem prāts nenestos uz bēgšanu vai slēpšanos. Vētris stāvēja uzvilktu loku, Kins ielocīja kaklu, Dans vēlreiz nopētīja savas bultas, un Saule noskaņojās, spēlējot vienkāršu meldiju uz sava loka stiegras. Mans loks stāvēja iesprausts zemē un gaidīja savu darbību, kamēr es skaitīju naidnieku pulku. Viens vienkāršs galvas mājiens un pelēku akmens bultu krusa sāka savu birumu pār pretinieku rindām, kuras nu dimdēdamas steidzās mūsu virzienā. Pirms vēl pirmā zalve bija sasniegusi mērķi, mēs jau trešo raidījām, un tad es pamanīju tos. Trīs noskranduši drēgi ievēlās krustugunīs no kalna. Es redzēju, kā mana šautra iesitās vienam sānos un atsvieda to atpakaļ.
Tajā mirklī kareivis manī nomira. Es biju atņēmis dzīvību tam, kas ne tikai man nedraudēja, bet pat nevarēja to darīt. Pasaule kļuva tumša, un viss, ko es redzēju, bija skats, kā akmens bulta šķeļ drēga sānus.Kad es atjēdzos, es atradu sevi nometušos četrrāpus, mani biedri gulēja sacirstām galvām. Viss lauks no priedēm līdz bērziem bija līķu pilns. Manu acu priekšā pēdējais no mūsu vairognešiem saļima bez dzīvības. Vairāk te nebija nevienas dzīvas dvēseles, visi bija krituši un es vienīgais cēlu kājas starp līķiem. Pirmo reizi mūžā es atskārtu, kādu postu esmu līdz šim sējis, pirmo reizi mūžā man bija žēl. Es pagriezos un bēgu.
Pēc nedēļām ilgas klīšanas bez mērķa vai ceļa, es uzgāju kādu pamestu sētu. Šeit es beidzot noliku savus ieročus. Šeit nu būs manas mājas, kur mierā būt.
Ilgus gadus es dzīvoju un strādāju še mierā un saskaņā ar pasauli. Taču vakar gar manu namu soļoja mīru pulks, tie iesauca visus satiktos savās rindās. Kad es atteicos pievienoties viņu bezjēdzīgajam slaktiņam, tie devās prom, taču piebilda, ka dos man laiku līdz rītam apdomāties. Es esmu vecs un jau sen kā zemnieks, taču šķiet ir laiks modināt augšā veco Leku, krusas šāvēju. Tikai šoreiz mana cīņa nebūs ne par zemi, ne tautu, ne valsti, ne kungu, šoreiz es cīnos par sevi. Mans loks stāv iedurts zemē un gaida savu darbu. Rau, jau aust saule pār koku galiem, un arī mīri nāk pēc manis. Es ņemu rokā loku un atvelku bultu. "Manis jums otrreiz neiegūt!" |
|