| Posms |
Jan. 23rd, 2010|02:17 pm |
Es izvelku kompasu un piekoriģēju azimutu. Esmu noklīdis no ceļa, bet tas nekas. Es zinu, kurp vēlos nokļūt un ar to man pietiek. Ar to ir jāpietiek. Vēl tikai pāri šim pauguram, tad vēl mazliet un būšu galā. Vēl tikai paugurs.
Mani soļi augšup pa nogāzi ir viegli jo viegli, bet tas nav uz ilgu. Es apstājos pusnogāzē atvilkt elpu. Vēl tikai puse. Es apstājos puceļā no palikušā, lai atvilktu elpu. Es apstājos puceļā no palikušā, lai atvilktu elpu. Es apstājos puceļā no palikušā, lai atvilktu elpu. Un šķiet, ka kalns stiepjas augstāks. Katrs solis uz priekšu ir divreiz smagāks par iepriekšējo, katrs solis uz priekšu, pastiepj vēl ejamo ceļu par vienu soli. Es saku nē un apstājos. Es izmocījies bezspēkā krītu uz priekšu, un mani pleci atsitas pret paugura kori. Es nobrāžu rokas, kājas un vēderu pret raupjo zemi, bet pārvelku sevi pāri. Es ripoju lejā. Kad Muhameds aizgājis pie kalna, lai kalns nes Muhamedu tālāk.
Es apveļos sūnām, vēlēnām un kukuržņiem. Es saveļos kamolā. Es ieveļu sevī šo zemi līdz esmu vairāk sakne nekā cilvēks. Es esmu pazemē, es esmu virszemē, es esmu iekšzemē. Kamēr es veļos, no manis izdīgst asni, izaug, uzzied, nozied un izkaisa savas sēklas pasaulē.
Es atsitos pret vārtu stabu un sašķīstu drumslās. Mana zeme izkaisās pa tēva sētu, pa tēva zemi. Es notraucu ceļa putekļus no sevis un eju iekšā. Uz sliekšņa sēž pasaciņa un zilgano bikškostīmu lāpa. Mazā sirmā škoda stāv savā stallī. "Māt, es esmu pārgājis." Daudzkārt pārgājis. |
|