Viņa runā garākiem un diezgan sakarīgiem teikumiem, bet jau tagad mēdz runāt, piemēram, daļu frāzes latviešu valodā, daļu — igauņu valodā. Piemēram, viņa mēdz mani uzslavēt, sakot "tubli, tēti!", kad pēc viņas lūguma esmu viņas vietā salicis kādu puzli. ("Tubli" igauņu valodā nozīmē "labi".)

Ļoti patīk Gustavo - Plus mīnus, dzied līdzi.

Tas vecums, kad visus iespiestos pirkstus, sasistos ceļgalus var ārstēt ar uzpūšanu. (Pati nāk un prasa, lai uzpūš.)

Pēdējās dienās esmu piefiksējis, ka tajos brīžos, kad viņa grib, lai es viņai uzlieku Vinnija Pūka multeni, viņa atnāk un nostājas man blakus tādā īpašā pozā — sakrusto rokas (drīzāk gan tā kā apķer elkoņus) un pārnopietnu sejas izteiksmi sāk verbālo ietekmēšanu "Vinniju Pūku pakatīties, ja?", vienlaikus plivinot acu plakstiņus.

:)

Uz tēvu dienu pirms pāris nedēļām viņi dārziņā iemācījās dziesmu ar visādām kustībām, īsti nesaprotu visu, kas tai dziesmā tiek dziedāts, bet viņai ļoti patīk tā dziesma un joprojām mēdz dziedāt "isikaa, rungigaa" ar attiecīgajām kustībām.

Vienudien klausījāmies Gustavo - Everestā, un viņa pēc tam sāka dungot citu Gustavo dziesmu - Plus Mīnus jeb stabs, stabs, koks, koks utt. :)

Gāju jau bārties, ka joprojām neguļ, bet, kā atveru durvis, tā sūta man gaisa bučas. Nu, kā uz tādu var bārties...

Viens no interesantākajiem viņas valodas izteicieniem: "garšo pieks".

Vispirms viņa iemācījās teikt, ka viņai "garšo", un es uz to vienmēr atbildēju "man prieks". Un tagad jau ilgāku laiku viņa lieto šo vārdu savienojumu ikdienā: "garšo pieks".

Labu laiku pirms īstās gulētiešanas viņa ir gultā zem segas iekārtojusi bebi, man bija uzdevums aiziet izslēgt gaismu (tb pacelt viņu, lai viņa var nospiest gaismas slēdzi), un pamāt bebim atā-atā (sabučot nebija nepieciešams).

pizūa (frizūra)
vāti (vārti)
Enīna (Elīna)

Vienu dienu aizgāju viņu izņemt no dārziņa, viņa man priecīgi žestikulējot saka: "mani sauc Līva, kā sauc Tevi?", gandrīz uz pakaļas nokritu aiz pārsteiguma :)

Kopumā jau stipri daudz runā, daudz saprot, tikai man nereti grūti viņu saprast.

diudi - dvielis
mašīna lido, atā atā - lidmašīna
garšo
nezinu
kaķis mūsu, kaķīti
besi ārā
sopija - Sofija
vecētiņ - vectētiņš
veciņa - vecmāmiņa
mammīti
viuciens
automašīna
ātrā palīdzība
kēpī
opā
suīti - suliņa
agut - jogurts
bēzu sula
"nu nu nu"
kupīte
smuka keita
sēdēs bebīti
pikām kājām
bitīt rožu dārziņā
sanāk(u)
pīlīte

redzi?

"Sega!"
"Piu'ens!"*
"Čučēt!"

Esmu jau pieradis, ka, ja viņai gribas gulēt (un ne tikai), tad viņa izvelk no savas gultas "gulēšanas komplektu" (segu, spilvenu, zaķi), un tad var iet čučēt, kur ērtāk, piem., blakus man uz krēsla (vai pat uz taburetes) vai arī vienkārši virtuvē uz grīdas. Tagad gan viņa ar šiem "kaujas saucieniem" paķēra gulēšanas komplektu un devās pretējā virzienā — uz istabu. Gāju nopakaļ, lai noskaidrotu, kur tad notiks tā čučēšana, izrādās — abi ar kaķi ir atklājuši jaunu "štābu", iepriekš piekrāmētu stūri, ko vakar nācās atkrāmēt, lai savestu kārtībā nesildošos radiatorus. Tagad tur ir silts, gaišs (pati jau ir saslēgusi visus gaismekļus).

Finālā kaķis ir iekārtojies uz gulēšanu uz plauktiņa virs radiatora, mazais ir apsedzies un kaut kādā veidā taisās čučēt uz grāmatu kaudzes.

* piu'ens = spilvens

Mazais šņukst, kad "Zaķīšu pirtiņas" beigās zaķītis paliek viens...
"Zaķi čuč"
"pači ausiņ's"

Vispār pēdējo 1-2 mēnešu laikā viņa sākusi ārkārtīgi daudz runāt, mācās daudz vārdus, arī šādus un tādus darbības vārdus.

Šovakar, slidinoties no autobusa uz mājām, risinājām apmēram tādu dialogu:
- Tava mamma man bieži raksta...
- Akst!
- Raksta!
- Aksta!
- Raksta! Gribēju teikt, ka Tava mamma man bieži raksta, ka ļoti mīl Tevi!
- Teu!
- Tevi!
- Teu!
- Mīl Tevi!
- Mī!
- Mīl!

Milzīgs tracis šovakar, šķiet, par to, ka nedevu knupīti (pazudis, nevaru atrast — nopietni!). Neguļ, un kliedz, un kliedz. Ceru, ka viņai nav kas cits, kā tikai knupīša trūkums. Kad jau viņai sākās histērija, paņēmu klēpī un noskatījāmies visādas miega dziesmiņas jūtūbē, kas viņai patīk. Mazliet nomierinājās, lai gan visu laiku vēl elsoja un šņukstēja, kā jau pēc lielas raudāšanas. Noliku atpakaļ gulēt, bet vienalga kliedz, tad kādā brīdī viņa atpakaļkrītot sasita galvu un tad bija vēl trakāk (puns jau ir), toties tad viņa ļāvās un pat gribēja, lai viņai glāsta galvu (parasti jau viņa stumj prom tādas pārlieku lielas tuvības izpausmes). Un tad viņai, šķiet, bija pilnībā izsīkuši spēki, pastāstīju, ka mamma un tētis viņu ļoti mīl — varbūt tas viņu nomierināja — pagriezās un šņukstot aizmiga. Drošības pēc nodziedāju vēl kādu miega dziesmiņu. Kāda pusotra stunda vismaz bija pagājusi ar šitādu ņemšanos.

Vēl ir variants, ka viņa bija nogurusi jau kādos astoņos, kad vēl tikai taisījāmies doties ārā no manu vecāku mājām, un mājās atnākot jau bija "histēriski pārgurusi" un tāpēc tāds tracis.

Man pašam tāda dīvaina pašsajūta, netipiski daudz svīstu un galva "viegli dulla", ceru, ka esam veseli. Toties šajā reizē man bija lielāka paškontroles "jauda", spēju saglabāt daudzmaz mierīgu "morālo stāju". Nepalīdzēja gan.

Šodien (t.i. vakar) pamodos nevis no modinātāja vai skaļās mūzikas, kas ieslēdzās vienlaikus ar modinātāju. Es pamodos no tā, ka mans prieks un acuraugs lepni atnesa man papīru, kuru es pat tumsā atpazinu kā viņas pašas dzimšanas apliecību. Viņa bija pamodusies ar pirmo modinātāju, un devusies šiverēties pa virtuvi. No galda paņēmusi manu dokumentu mapi (tāda caurspīdīga ar "kniedējamu" pogu), atvērusi to, no daudziem citiem izvilkusi tieši to dokumentu un atnesusi man demonstrācijai.

Atnācām mājās kā parasti — ap pusdeviņiem, pat pusstunda nebija pagājusi, kad mazais jau no guļamistabas atvilka "gulēšanas komplektu": segu, spilvenu un rozā zaķi. Kādu brīdi pastīvējās, mēģinot nosēdēt uz ķebļa ar visiem šiem trim gulēšanas piederumiem klēpī (man jau skaidrs, ka tas nav reāli, bet centās ļoti). Kad nu likās guļus tepat uz virtuves grīdas ar visu spilvenu un segu, neizturēju un liku gulēt, krietni agrāk kā parasti, negaidot, kad vannošanās nolūkiem būs uzsilis ūdens sildītājā.

Pēdējās dienās (un nedēļās) es tik klausos, ka viņa ārkārtīgi daudz runā! Mācās jaunus vārdus, nu jau vairākus dienā. Cītīgi atkārto viņai interesantos vārdus. Pēdējā laikā sāk arī savu vārdu saukt: "īva". Vecvecmāmiņa stāsta, ka ļoti daudz paguvusi iemācīties; un vecmāmiņa liekas sajūsmā par šo mazo "kompanjonu", vismaz pēdējā laikā izskatās, ka viņām ļoti labi iet, lai gan ir lietas, ko viņa neļauj vecvecmāmiņai darīt, piemēram, pamperi mainīt. Reizēm manā klātbūtnē viņa arī protestē, kad vecvecmāmiņa viņai mēģina šalli uzlikt vai taisa viņai dzērienu (tai pašā laikā man ļauj to darīt — vnk ņemu viņai nost tukšo pudeli un taisu).

Pēdējās dienās viņai mazliet temperatūra uzradusies. Visādi citādi izskatās, ka jūtas labi.

Apkārt kaut kādi vīrusi staigā, pašam arī, ja tā labi padomā, miniatūras pazīmes vērojamas.

Biju te viendien pierakstījis telefonā sarakstu, kādus vārdus vēl viņa saka, bet vispirms pie frāzēm:

"kaķ'ssakņāāāūū", izrunā visu kopā, kas nozīmē, ka kaķis saka ņau, ar to viņa komentē, ka kaķis kaut ko ir teicis un, piem., grib ēst;
"sunssakvau", mazliet mazāk skaidri nekā iepriekšējo, šo viņa mēdz teikt vienā un tajā pašā vietā pie autobusa pieturas (kur arī gandrīz vienmēr kāds suns rej) :)
vecmāmiņa mēdz viņai mācīt arī to, kā "saka" citi dzīvnieki, bet vēl neesmu novērojis, ka viņa to atkārtotu, ja nu vienīgi cūkas rukšķēšanu :)

kucis vai kucī[tis], ļoti svarīgs vārds viņas leksikā, nozīmē knupīti;
kanka ir pankūka, stabili iegājās viņas valodā, kad pirms 1-1,5 mēneša bija atbraukusi tālāk dzīvojošā vecmāmiņa un cepa pankūkas; ātri vien viņa sāka šo vārdu lietot jebkādu ēdienu apzīmēšanai (tādu ēdienu, kas ir uz galda, piemēram). Tagad lieto retāk, bet vēl šovakar ievēroju, ka viņa šādi nosauca plova atlikumu uz pannas;
Kālē ir Kārlēns (kā tiek saukts mans brālis jau gadu desmitiem) — tā kā viņš dzīvo K. ielas mājas augšstāvā, un bieži vien viņš no apakšstāva tiek saukts, saucējam nostājoties trepju apakšgalā un saucot "KĀRLĒN!", tad šito vārdu (un Kārlēna saukšanu) praktizē arī mazais prātvēders :D
tamma ir tomāts;
vēl viņa cītīgi mācās teikt traktors, bet es to nevaru atkārtot (traktorus "satiekam", kad tie mēdz tīrīt Rīgas ielas, piemēram);
bez traktora viņa atpazīst arī automašīnas un autobusus (un man šķiet, ka viņa saka auto, turklāt par autobusiem un automašīnām mazliet atšķirīgi, bet šobrīd neesmu drošs, kā tieši);
puņķi ir, protams, puņķi, arī tad, kad tie ir pavisam niecīgi puņķi, kas mazliet tek un/vai ir jāizšņauc;

Kad ģērbjamies, tad plus/mīnus visu komplektu viņa var nosaukt:
šalle;
cepu (var būt cepure, var būt cepums, atkarībā no situācijas);
cimm — cimdi;
zāba ir zākaki;
biks[es] viņa jau agrāk bija iemācījusies, bet tagad lieto to retāk; tāpat neesmu dzirdējis, ka viņa teiktu "jaka" (varbūt vienkārši neatpazīstu);

buc — kad viņa nokrīt un/vai sasitas, arī tad, ja nav ne sāpīgi, ne jāraud, viņa mēdz šo faktu atzīmēt, nosakot "buc";
viss — piemēram, kad ir [uz to brīdi] paēdusi un ies prom;
tur! tur! (mēdz izklausīties arī kā ķu! ķu!), parasti pavada ar žestu, norādot uz virzienu, kur viņai vajag; šie mēdz būt arī pirmie vārdi pēc pamošanās, kad esmu viņu izcēlis no gultas un paņēmis rokās;
kāp un kāpu — piemēram, kad viņa pati kaut kur grib kāpt;

Daudzas savas vajadzības viņa joprojām pauž ar skaļu īdēšanu, piemēram, kad grib, lai viņu paceļ augšā, nostājas blakus ar izplestām, uz augšu paceltām rokām un īd: "ēēēēēē" :) Tad vēl man šķiet, ka viņa mēģina nodziedāt (nodungot) dziesmas raksturīgāko melodiju, kad grib, lai to uzlieku (un man šķiet, ka viņa bieži to prasa).

Ir vārdi, kuri viņai iepatīkas, un tad viņa to var daudz atkārtot, piemēram, sildītājs (ventilators, kas mums ir guļamistabā un ko mēdzu ieslēgt).

Pēdējos vakaros nevaru viņu aizmidzināt bez skandāla. Ar visu to, ka audzinu sevī pacietību, tomēr pēc padsmit reizēm, kad esmu nolicis viņu "slīpi", iedevis sulas pudelīti, paņēmis knupīti, paņēmis pudelīti, iedevis knupīti, nolicis viņu slīpi, iedevis sulas pudelīti, paņēmis sulas pudelīti (un tā tālāk, kā jau teicu, kādas padsmit reizes), man nervi vairs netur. Sakliedzu uz viņu, sapurinu (šajā brīdī es sevi kontrolēju, lai nepārkāptu robežas, ar visu to, ka esmu dusmīgs), lieku gultā atpakaļ. Uz brīdi nomierinos, bet vēl piecas tādas reizes, liekot viņu atkal guļus, un es atkal zaudēju savaldību. Mēģinu runāt mierīgi, lai arī esmu piespiedis viņu sev klāt, un manu, ka arī viņa ir uzvilkusies. Tad pēc kāda brīža, kad atkal jūtu, ka netur nervi, izeju no istabas, izslēdzu visas gaismas, un ļauju viņai raudāt. Pēc 5 min atgriežos mazliet nomierinājies, viņa arī šķiet nomierinājusies, lai arī noraudājusies. Kādu brīdi ir miers, un tad atkal sākas no jauna.

Nevaru saprast, kur ir problēma. Vai viņai ir par karstu? (Termometrs sabojājies, nezinu, cik šodien iekšā grādu, bet jūtu, ka ir silti, virs +22.) Vai viņai pietrūkst dienišķā kontakta, kamēr esmu darbā? Nav ērti? Nepatīk gulēšanas drēbes? Par skaļu mūzika? (Šis pēdējais gan nav vērā ņemams apstāklis, jo skandāli notiek arī tad, kad nekāda mūzika neskan.) Varbūt vienkārši gaisma spīd acīs un nevar aizmigt?

Man pašam pietrūkst atbalsta. Nav kāda, kas nomainītu, kad esmu pārāk satraucies, nav kāda, kas objektīvi aizrādītu, ja daru ko nepareizi (ieteikumus pilnīgi no malas gan es droši vien nepieņemtu).

Esmu satraucies un mani moka vainas apziņa, ka esmu pārāk skarbs pret viņu.

fapf = slapjš;
sē-te var interpretēt kā [noliec] "šeit", mana vecmāmiņa, viņas vecvecmāmiņa gan to interpretē kā "sēdi te", uz ko viņa klausa un tad sūdzas, ka mazmazmeitiņa viņu izrīkojot;
čučēs = ļoti skaidri, bez variantiem; kad viņa ir nogurusi un taisās čučēt, tad čučēt tiek nolikti arī visi lāči un zaķi ("zaķis" arī ir viņas vārdu krājumā);
ūdens (izklausās apm. kā "ūde's"), tā viņa sauc visādus šķidrumus, ne tikai ūdeni;
zup = zupa, lai gan iespējams, ka es pēc atmiņas neprecīzi pierakstu;
burkāns un banāns viņas izpildījumā izklausās līdzīgi, tagad neatceros, kā tieši;
acis = ausis, pirms kādas nedēļas vai divām šis bija viņai topa vārds, rāda ausis, saka "acis", mācīju tad abus;
karsts = karsts, lai gan nevaru vēl saprast, vai viņa tiešām domā "karsts", jo "karsts" ir viss, kas ir vismaz silts; pēdējās nedēļās viņa to tik daudz lieto, ka mana tēvamāsa pat sāka satraukties, vai viņa kaut kad nav apdedzinājusies vai ieēdusi kaut ko karstu, man gan tā neliekas. Toties pirms pāris dienām viņa tiešām dabūja izbaudīt, kas ir karsts, pieliekot roku pie plīts riņķa, kas tikko bija sācis uzsilt — bija ļoti satraukusies (un raudāja, protams), bet nekas paliekošs (ilgāk par 5 min) nebija!
tsau = čau;
uzvese! = uz veselību! Pirms pāris dienām viņa to arī vairākas reizes teica kādam šķaudošam svešiniekam lielveikalā, kurš nebija tik pieklājīgs vai tik tuvu, lai atbildētu uz šo laipnību;
lūdzu! = lūdzu vai paldies, atkarībā no situācijas. Reizēm viņa to lieto arī kā prasību (piem., "lūdzu, iedod padzerties"), bet tādā intonācijā, kas vairāk izklausās pēc "lūdzu", kas tiek teikts, kaut ko sniedzot, nevis "lūdzu", kas tiek teikts, kaut ko prasot;
ne-e = nē un vēl sazin kas, ko nevaru iztulkot. "Ne-e" viņa lieto kā atbildi uz gandrīz jebkuru jautājumu, un bieži vien man šķiet, ka "nē" nav tas, ko viņa ar to grib pateikt;
kaķis = kaķis;
suns = suns;
par taureni laikam arī esmu rakstījis, ka viņa to ļoti skaidri mācēja pateikt, tagad ziemā, protams, nav daudz iemeslu lietot vai atkārtot šo vārdu;
mač(īn) = mašīna vai kas cits automašīnai līdzīgs.

Tas, protams, nav pilns uzskaitījums. Vēl viņa pamazām veido frāzes, piem., "kaķis čučēs", jau minēto "sēdi te" (ja tas to nozīmē).

Biju arī uzrakstījis vienu ierakstu, kur aprakstīju, kur tik ilgi biju pazudies ar šiem pierakstiem, par slimošanu, slimnīcu utt., bet ieraksts pazuda digitālajā bezdibenī.

Citi sasniegumi? Šodien vecmāmiņas mājās attaisīja durvis.