Vēl neesmu uzķēris, kā tieši viņa apzīmē šīs divas valodas, bet nu ir pienācis laiks, kad viņa sāk precizēt, kas un kā ir kurā valodā.

Šajās dienās jau pāris reizes esmu no viņas dzirdējis jauna tipa jautājumu, ko tā uzreiz nesaprotu, bet apdomājot saklausu tajā manis paša lietotu skaidrojumu — kad viņa kārtējo reizi kādu vārdu pasaka ne tajā valodā, vai arī vienkārši kādas situācijas skaidrojumam iekomentēju, ka, piemēram, igauņu valodā "pall", latviešu valodā "bumba"; vai citā reizē: igauņu valodā "lumemees", latviešu valodā "sniegavīrs" (vai citā reizē pat iepinot kaut ko no krievu vai angļu valodas, ja situācija to prasa).

Tad nu tagad arī no viņas pašas šādus precizējošus jautājumus sāku uzklausīt, tikai, kā jau teicu, nespēju vēl saklausīt, kā tieši viņa šīs valodas dēvē (diez kas nav 3-gadīgam bērnam pateikt "latviešu valoda" bez kādas sajauktas zilbes).

Vakar atvēru viņai priekšā tukšu Word failu, uzliku apm. 30. fontu un lielos burtus, un ātri vien iemācījās ar klaviatūru uzrakstīt savu vārdu. Bez garumzīmes gan. Savu vārdu ļoti labi atpazīst, bet pa burtiem atsevišķi nosaukt vēl nevar.

Pirms dažām nedēļām iemācījās un tagad ļoti labi zina, kura ir labā/kreisā kāja un labā/kreisā roka. No bērnudārza audzinātājas gan nopratu, ka igauņu valodā viņa to nav vēl iemācījusies.

Nu jā, un jau nedēļu ejam "jaunajā dārziņā". Jau pirmajā vakarā bez lielas tirdīšanas pati teica, ka viņai tur patīkot, lai gan pirmās dienas, šķiet, bija stresainas, bet varbūt tā arī tāda sagadīšanās.

Pirms dažām dienām paziņoja, ka viņai patīk Karl Markus. (Ak kungs!)

Par šo tēmu runājot, no manis viņa iemācījusies "bļāviens!" un no kādiem igauņiem (nezinu kuriem) "Issand Jumal!" (burtiski - Kungs Dievs).

Viens no viņas iecienītajiem izteicieniem: "Nūū ja!" kas manai ausij izklausās mazliet savdabīgi.
Bet tāpat pēdējā laikā mazliet brīnos par viņas atbildēm uz jautājumiem, kas nav jā/nē tipa jautājumi. Tādas atbildes viņa parasti sāk ar "Nē, ...", kas arī mani izbrīna, bet šodien aizdomājos, ka tas "nē" un "nū ja" ir kaut kā modificēts un pārņemts igauņu valodas vārds (varbūt "nii").

Daži no viņas izteicieniem, kas sāk pielipt arī man:

"Otru vienu arī." (Kad vajag uzvikt, piemēram, arī otru kurpi.)
"Pilns vēders!" (Lietojams, kad vēders spiež un vajag uz tualeti.)

Šodien bijām ciemos pie vietējās latviešu ģimenes, kurā aug tikpat veca meita. Palaidām abas spēlēties blakus istabā un ieklausījāmies, kādā valodā abas runājas — igauņu! :)
(Abas iet igauņu dārziņā, tikai katra savā.)

Kopš pagājušās nedēļas viņa iet vecāko bērnu grupiņā tai pašā dārziņā. Joprojām ziņo, ka patīk dārziņā.

Tāpat kopš pagājušās nedēļas viņa mājās guļ gandrīz tikai savā "pilī" (vecvecāku dāvinātā rozā teltī pils formā), visbiežāk noguļ tur visu nakti.

Kamēr virtuvē vācu vienus viņas nedarbus (ledusskapī uz zemākās virsmas, kur bija sakrājies mazliet ūdens, sabērusi kafiju un "slaukot"), tikmēr klausos, ka kaut kā savdabīgi skan viņas izsaucieni no otras istabas. Izrādās, uzkāpusi uz palodzes, pabāzusi galvu pa vertikāli / ventilācijas režīmā pavērto logu un piekliedz pagalmu ar visādām tēzēm igauņu valodā.

Savukārt kāpņutelpā viņa mēdz izpildīties, klaigājot un klausoties atbalsī. Šodien to visu papildināja sasaukšanās ar suni, kurš rēja aiz kādām durvīm pāris stāvus augstāk — acīmredzot viņējā dzīvoklī plānas ārdurvis un tam sunim garlaicīgi vai arī patīk apriet citus, kas rada jelkādas skaņas kāpņutelpā. Tad nu šodien viņi abi atrada "kompāniju" — suns dabūja kādu, ko apriet, viņa tika pie kāda, ar ko sasaukties, lai gan pa vidu pāris stāvi un slēgtas durvis.

Pēdējā laikā daudz strīdamies par to, ko viņa grib darīt vs. ko es gribu, lai viņa dara. Piemēram, viņa grib iet ar kājām no dārziņa uz mājām (6 km, parasti jau tas ir tikai daļu no visa ceļa), es gribu, lai viņa kāpj uz sava troņa riteņa aizmugurē (ja man, piem., jāsteidzas kaut kur). Esmu nonācis līdz argumentiem tādiem kā - ja viņa nedara, ko es gribu, tad es nedaru, ko viņa grib. Tā vienkārši tas neiedarbojas, bet precizējot, ka, piemēram, neņemšu viņu "opā", tas viņai ir ļoti sāpīgs arguments un viņa mēdz padoties. Tā nu mēs manipulējam viens ar otru.

"Opā" toties viņai ir ļoti svarīgi, it sevišķi pēdējā laikā esmu to ievērojis. Pat no rītiem viņa mostas ar šādu lūgumu - pati neceļas no gultas, man viņa jāizceļ un uzreiz "opā" (pēc tam gan var doties skatīties multenes).

Tas bija jau kādus 3 mēnešus pēc ierašanās Igaunijā, kad ievēroju, ka viņa ir iemācījusies nodalīt, ar ko un kur runāt igauņu valodā un ar ko - latviešu valodā. (Nu, joprojām gan gadās izņēmumi, kad viņa man ko saka igauņu valodā, bet tas vairs mani tik ļoti nesatrauc, jo pats esmu apguvis igauņu valodu līdzīgā līmenī.)

Šodien toties ievēroju, ka viņa pati sevi iztulko - kad tikko bijām bijuši pie auklītes (kur viņa runājot tikai (vai galvenokārt) igauņu valodā) un devāmies projām, viņa teica igauņu valodā "Natja ka pesub", tad brīdi padomāja un pateica to pašu latviski: "Nastja arī mazgājas."

Kādu brīdi iepriekš auklīte bija stāstījusi, ka tas esot bijis ļoti iedarbīgs veids, kā pierunāt viņu neraudāt mazgāšanās laikā - tiklīdz viņai pateica, ka Nastja arī mazgājas, tā esot pārstājusi raudāt.

Vienu dienu viņa uzkāpj uz palodzes, pieceļas kājās un lepni paziņo: "Es - Džeina!" Es jautāju pretī: "Vai man tagad jāsaka "es - Tarzāns"?", viņa priecīga māj ar galvu.

Tad vienu dienu viņa atskrien pie manis: "Puņķi nāk!", paskatos, tur knapi viena pilīte, noslauku, viņa papildina: "Tā kā no strūklakas!"

"Nu, prūtams!" (protams)
"kaņa" (skaņa)

Man gan parasti ir ciešs miegs un reti esmu dzirdējis viņu pa miegam runājam (bet ir gadījies), šonakt viņa pa miegam teica kaut ko igauņu valodā.

Savukārt viens no krīpīgākajiem viņas teicieniem ir viens tāds, ko viņa ir iemācījusies, atkārtojot manis teikto. Vakaros un pusdienlaikā, kad viņa iet gulēt un neguļ, es viņai nereti saku "zem segas! čuči!", ko viņa atkārto: "zem zemes! čuči!"

bandiņš - mandarīns

nananakt - ar labunakti

Reizēm viņa aicina mani, lai eju uz guļamistabu un pasaku "nananakt" kādam, ko viņa ir nolikusi gulēt, piemēram, Jenku. Nupat mēģināja iekārtot kaķi (mūsu dzīvo kaķi) uz spilvena un zem segas, un bija diezgan skumja, kad kaķis to neizturēja un aizgāja prom.

Viens no smieklīgākajiem pēdējā laika vārdiem: nunučups (izklausās pēc ņuņučups).

Jau vairākas nedēļas nevaru izdomāt, ko viņa domā, kad saka "ei tühi" (igauņu valodā). Pēc konteksta šķiet, ka tas nozīmē kaut ko tādu kā "nedari [tā]", bet vārdnīcā nevaru atrast nekādu apstiprinājumu (vai arī nepareizi saklausu).

Papildināts pāris mēnešus vēlāk: kāds igaunis, kam uzdevu jautājumu, ko tas varētu nozīmēt, uzreiz saprata un teica, ka tas nozīmē "nedrīkst", bet nu jau vairs neatceros (un arī vārdnīcā vairs nevaru atrast), kāds tieši ir tas pareizais vārds.

Reizēm mēdz runāt pati ar sevi:
-Ēēē (tāda vāji uzspēlēta raudāšana)
-Kus, Līvucīts, neraud

Es gan viņai tā nesaku. Bērnudārzā arī diez vai (ja nu vien viņa nav iemācījusies tulkot). No vecmāmiņas nez?

Viņa runā garākiem un diezgan sakarīgiem teikumiem, bet jau tagad mēdz runāt, piemēram, daļu frāzes latviešu valodā, daļu — igauņu valodā. Piemēram, viņa mēdz mani uzslavēt, sakot "tubli, tēti!", kad pēc viņas lūguma esmu viņas vietā salicis kādu puzli. ("Tubli" igauņu valodā nozīmē "labi".)

Viens no interesantākajiem viņas valodas izteicieniem: "garšo pieks".

Vispirms viņa iemācījās teikt, ka viņai "garšo", un es uz to vienmēr atbildēju "man prieks". Un tagad jau ilgāku laiku viņa lieto šo vārdu savienojumu ikdienā: "garšo pieks".