Ak kungs, cik grūti ir nesmieties, kad, strīdoties ar meitu, viņa sataisa dusmīgu sejas izteiksmi.

Pēdējā laikā daudz strīdamies par to, ko viņa grib darīt vs. ko es gribu, lai viņa dara. Piemēram, viņa grib iet ar kājām no dārziņa uz mājām (6 km, parasti jau tas ir tikai daļu no visa ceļa), es gribu, lai viņa kāpj uz sava troņa riteņa aizmugurē (ja man, piem., jāsteidzas kaut kur). Esmu nonācis līdz argumentiem tādiem kā - ja viņa nedara, ko es gribu, tad es nedaru, ko viņa grib. Tā vienkārši tas neiedarbojas, bet precizējot, ka, piemēram, neņemšu viņu "opā", tas viņai ir ļoti sāpīgs arguments un viņa mēdz padoties. Tā nu mēs manipulējam viens ar otru.

"Opā" toties viņai ir ļoti svarīgi, it sevišķi pēdējā laikā esmu to ievērojis. Pat no rītiem viņa mostas ar šādu lūgumu - pati neceļas no gultas, man viņa jāizceļ un uzreiz "opā" (pēc tam gan var doties skatīties multenes).

Reizēm mēdz runāt pati ar sevi:
-Ēēē (tāda vāji uzspēlēta raudāšana)
-Kus, Līvucīts, neraud

Es gan viņai tā nesaku. Bērnudārzā arī diez vai (ja nu vien viņa nav iemācījusies tulkot). No vecmāmiņas nez?

Gāju jau bārties, ka joprojām neguļ, bet, kā atveru durvis, tā sūta man gaisa bučas. Nu, kā uz tādu var bārties...

Mazais šņukst, kad "Zaķīšu pirtiņas" beigās zaķītis paliek viens...
"Zaķi čuč"
"pači ausiņ's"

Vispār pēdējo 1-2 mēnešu laikā viņa sākusi ārkārtīgi daudz runāt, mācās daudz vārdus, arī šādus un tādus darbības vārdus.