Pagājušajā naktī, kā jau bieži tas notiek, kaut kad nakts vidū viņa bija pārvākusies uz manu gultu. Ap kādiem sešiem es pamodos no blieziena man pa degunu, iemeslu tā arī nesapratu, bet izliku no gultas, nolasīju morāli. Kādas minūtes desmit 'pusmiegā paklausījos raudāšanā/čīkstēšanā, tad apdomājos, ka, iespējams, viņai bija palicis auksti ar savu segu (un es, iespējams, neviļus biju atņēmis savējo). Iedevu jaunu siltāku segu, tad beidzot bija ar mieru palikt savā gultā un arī man uz pāris stundām iestājās miers. :)

Nolasīju trīsgadniekam lekciju par patstāvību — jo lielāka viņa kļūst, jo patstāvīgākai jākļūst: pašai jāslauka sev deguns, dibens, pašai jāuzklāj sev sega, pašai jāvelk kurpes, es viņai varu parādīt, kā un ko darīt, un palīdzēt, bet jādara pašai. Brīdi apdomājās un savu biezpiena sieriņu brokastošanai sadalīja pati.

Lekcijas lasīšanas iemesls radās jau sešos no rīta, kad viņa paziņoja, ka gulta esot slapja. Pa nakti vēl lieku pamperus, reizēm tie ir sausi vēl no rīta, reizēm viņa tos pa nakti norauj nost, reizēm tas beidzas ar slapju gultu. Šorīt novācu visu slapjos palagus, iedevu viņai jaunu segu un pats aizgāju gulēt tālāk, tad nu viņa sāka čīkstēt, ka [man] vajagot segu uzklāt [viņai].

Šodien bijām ciemos pie vietējās latviešu ģimenes, kurā aug tikpat veca meita. Palaidām abas spēlēties blakus istabā un ieklausījāmies, kādā valodā abas runājas — igauņu! :)
(Abas iet igauņu dārziņā, tikai katra savā.)

Kopš pagājušās nedēļas viņa iet vecāko bērnu grupiņā tai pašā dārziņā. Joprojām ziņo, ka patīk dārziņā.

Tāpat kopš pagājušās nedēļas viņa mājās guļ gandrīz tikai savā "pilī" (vecvecāku dāvinātā rozā teltī pils formā), visbiežāk noguļ tur visu nakti.

Mēģināju viņas gulēšanas vietu pārcelt uz otru istabu, nekas daudz nesanāca. Vienu nakti un vienu pusdienlaiku gan nogulēja šai "otrajā" istabā, bet šovakar ilgi mocījās, nevarēja aizmigt, viss slikti. Šķiet, viņai bija karsti (mums dzīvoklī visu ziemu ir ļoti silti, reizēm pat pārāk), un joprojām nedaudz temperatūra; gan jau arī pagalma laternas gaisma spīdēja acīs. Pēc kādas pusotru stundu ilgas ņemšanās neizturēju un "pārvācu" atpakaļ uz lielo istabu.

Darbadienās modinātājs parasti zvana plkst. 7. Man pašam vienmēr (jau gadiem) ir grūti piecelties, un viņa arī neceļas, it sevišķi pēdējā laikā guļ līdz brīdim, kad es ceļos. Plkst. 7 gan viņa reizēm man saka, lai neceļos un eju atpakaļ gulēt. :) Un pati arī turpina gulēt. (Precīzi citēt nevaru, tobrīd vēl neesmu īpaši pamodies.)

Man gan parasti ir ciešs miegs un reti esmu dzirdējis viņu pa miegam runājam (bet ir gadījies), šonakt viņa pa miegam teica kaut ko igauņu valodā.

Savukārt viens no krīpīgākajiem viņas teicieniem ir viens tāds, ko viņa ir iemācījusies, atkārtojot manis teikto. Vakaros un pusdienlaikā, kad viņa iet gulēt un neguļ, es viņai nereti saku "zem segas! čuči!", ko viņa atkārto: "zem zemes! čuči!"

nananakt - ar labunakti

Reizēm viņa aicina mani, lai eju uz guļamistabu un pasaku "nananakt" kādam, ko viņa ir nolikusi gulēt, piemēram, Jenku. Nupat mēģināja iekārtot kaķi (mūsu dzīvo kaķi) uz spilvena un zem segas, un bija diezgan skumja, kad kaķis to neizturēja un aizgāja prom.

Gāju jau bārties, ka joprojām neguļ, bet, kā atveru durvis, tā sūta man gaisa bučas. Nu, kā uz tādu var bārties...

Labu laiku pirms īstās gulētiešanas viņa ir gultā zem segas iekārtojusi bebi, man bija uzdevums aiziet izslēgt gaismu (tb pacelt viņu, lai viņa var nospiest gaismas slēdzi), un pamāt bebim atā-atā (sabučot nebija nepieciešams).

"Sega!"
"Piu'ens!"*
"Čučēt!"

Esmu jau pieradis, ka, ja viņai gribas gulēt (un ne tikai), tad viņa izvelk no savas gultas "gulēšanas komplektu" (segu, spilvenu, zaķi), un tad var iet čučēt, kur ērtāk, piem., blakus man uz krēsla (vai pat uz taburetes) vai arī vienkārši virtuvē uz grīdas. Tagad gan viņa ar šiem "kaujas saucieniem" paķēra gulēšanas komplektu un devās pretējā virzienā — uz istabu. Gāju nopakaļ, lai noskaidrotu, kur tad notiks tā čučēšana, izrādās — abi ar kaķi ir atklājuši jaunu "štābu", iepriekš piekrāmētu stūri, ko vakar nācās atkrāmēt, lai savestu kārtībā nesildošos radiatorus. Tagad tur ir silts, gaišs (pati jau ir saslēgusi visus gaismekļus).

Finālā kaķis ir iekārtojies uz gulēšanu uz plauktiņa virs radiatora, mazais ir apsedzies un kaut kādā veidā taisās čučēt uz grāmatu kaudzes.

* piu'ens = spilvens

Milzīgs tracis šovakar, šķiet, par to, ka nedevu knupīti (pazudis, nevaru atrast — nopietni!). Neguļ, un kliedz, un kliedz. Ceru, ka viņai nav kas cits, kā tikai knupīša trūkums. Kad jau viņai sākās histērija, paņēmu klēpī un noskatījāmies visādas miega dziesmiņas jūtūbē, kas viņai patīk. Mazliet nomierinājās, lai gan visu laiku vēl elsoja un šņukstēja, kā jau pēc lielas raudāšanas. Noliku atpakaļ gulēt, bet vienalga kliedz, tad kādā brīdī viņa atpakaļkrītot sasita galvu un tad bija vēl trakāk (puns jau ir), toties tad viņa ļāvās un pat gribēja, lai viņai glāsta galvu (parasti jau viņa stumj prom tādas pārlieku lielas tuvības izpausmes). Un tad viņai, šķiet, bija pilnībā izsīkuši spēki, pastāstīju, ka mamma un tētis viņu ļoti mīl — varbūt tas viņu nomierināja — pagriezās un šņukstot aizmiga. Drošības pēc nodziedāju vēl kādu miega dziesmiņu. Kāda pusotra stunda vismaz bija pagājusi ar šitādu ņemšanos.

Vēl ir variants, ka viņa bija nogurusi jau kādos astoņos, kad vēl tikai taisījāmies doties ārā no manu vecāku mājām, un mājās atnākot jau bija "histēriski pārgurusi" un tāpēc tāds tracis.

Man pašam tāda dīvaina pašsajūta, netipiski daudz svīstu un galva "viegli dulla", ceru, ka esam veseli. Toties šajā reizē man bija lielāka paškontroles "jauda", spēju saglabāt daudzmaz mierīgu "morālo stāju". Nepalīdzēja gan.

Atnācām mājās kā parasti — ap pusdeviņiem, pat pusstunda nebija pagājusi, kad mazais jau no guļamistabas atvilka "gulēšanas komplektu": segu, spilvenu un rozā zaķi. Kādu brīdi pastīvējās, mēģinot nosēdēt uz ķebļa ar visiem šiem trim gulēšanas piederumiem klēpī (man jau skaidrs, ka tas nav reāli, bet centās ļoti). Kad nu likās guļus tepat uz virtuves grīdas ar visu spilvenu un segu, neizturēju un liku gulēt, krietni agrāk kā parasti, negaidot, kad vannošanās nolūkiem būs uzsilis ūdens sildītājā.

Pēdējās dienās (un nedēļās) es tik klausos, ka viņa ārkārtīgi daudz runā! Mācās jaunus vārdus, nu jau vairākus dienā. Cītīgi atkārto viņai interesantos vārdus. Pēdējā laikā sāk arī savu vārdu saukt: "īva". Vecvecmāmiņa stāsta, ka ļoti daudz paguvusi iemācīties; un vecmāmiņa liekas sajūsmā par šo mazo "kompanjonu", vismaz pēdējā laikā izskatās, ka viņām ļoti labi iet, lai gan ir lietas, ko viņa neļauj vecvecmāmiņai darīt, piemēram, pamperi mainīt. Reizēm manā klātbūtnē viņa arī protestē, kad vecvecmāmiņa viņai mēģina šalli uzlikt vai taisa viņai dzērienu (tai pašā laikā man ļauj to darīt — vnk ņemu viņai nost tukšo pudeli un taisu).

Pēdējos vakaros nevaru viņu aizmidzināt bez skandāla. Ar visu to, ka audzinu sevī pacietību, tomēr pēc padsmit reizēm, kad esmu nolicis viņu "slīpi", iedevis sulas pudelīti, paņēmis knupīti, paņēmis pudelīti, iedevis knupīti, nolicis viņu slīpi, iedevis sulas pudelīti, paņēmis sulas pudelīti (un tā tālāk, kā jau teicu, kādas padsmit reizes), man nervi vairs netur. Sakliedzu uz viņu, sapurinu (šajā brīdī es sevi kontrolēju, lai nepārkāptu robežas, ar visu to, ka esmu dusmīgs), lieku gultā atpakaļ. Uz brīdi nomierinos, bet vēl piecas tādas reizes, liekot viņu atkal guļus, un es atkal zaudēju savaldību. Mēģinu runāt mierīgi, lai arī esmu piespiedis viņu sev klāt, un manu, ka arī viņa ir uzvilkusies. Tad pēc kāda brīža, kad atkal jūtu, ka netur nervi, izeju no istabas, izslēdzu visas gaismas, un ļauju viņai raudāt. Pēc 5 min atgriežos mazliet nomierinājies, viņa arī šķiet nomierinājusies, lai arī noraudājusies. Kādu brīdi ir miers, un tad atkal sākas no jauna.

Nevaru saprast, kur ir problēma. Vai viņai ir par karstu? (Termometrs sabojājies, nezinu, cik šodien iekšā grādu, bet jūtu, ka ir silti, virs +22.) Vai viņai pietrūkst dienišķā kontakta, kamēr esmu darbā? Nav ērti? Nepatīk gulēšanas drēbes? Par skaļu mūzika? (Šis pēdējais gan nav vērā ņemams apstāklis, jo skandāli notiek arī tad, kad nekāda mūzika neskan.) Varbūt vienkārši gaisma spīd acīs un nevar aizmigt?

Man pašam pietrūkst atbalsta. Nav kāda, kas nomainītu, kad esmu pārāk satraucies, nav kāda, kas objektīvi aizrādītu, ja daru ko nepareizi (ieteikumus pilnīgi no malas gan es droši vien nepieņemtu).

Esmu satraucies un mani moka vainas apziņa, ka esmu pārāk skarbs pret viņu.

Es vairs nemāku "normāli" nolikt viņu gulēt. Gandrīz katru reizi (izņemot, kad ir ārkārtīgi pārgurusi, un arī tad ne vienmēr) viņa sāk ālēties. Ja kādu brīdi to varu izturēt, tad pēc kāda laika man sākas liels besis un gandrīz niknums. Saprotu, ka manas dusmas neko nepalīdz - ar varu bērnu neiemidzināsi, un tomēr laužas ārā kaut kādas iekrājušās emocijas, frustrācija. Ņemu viņu rokās, samīļoju un pastāstu, cik viņa ir mīļa, bet kādā tādā brīdī viņa pamanās iesist (cik nu viņai spēks) vai, piemēram, brilles noraut un tas uzdzen vēl lielākas dusmas. Nezinu, ko darīt. Nepalīdz arī ignorēšana, iešana ārā no istabas uz 5-10 min.

Šovakar vairāk kā pusotru stundu ālējās, lai gan šodien tikai vienu reizi gulēja diendusu un vakarā viss ikvakara rituāls bija apmēram kā parasti. Jāsāk biežāk lasīt priekšā?

Pēdējā laikā (un patiesībā jau no viņas dzimšanas) viens no ikdienas jautājumiem — kad viņa gulēs. :)
Dienas režīms laiku pa laikam nemanāmi mainās. Dienas mēdz būt dažādas, citas piepildītas ar notikumiem, cits garlaicīgas, tik daudz kas ietekmē gulēšanas režīmu un vēlēšanos gulēt. Bieži vien ir tā, ka viņa pati parāda, ka ir pārgurusi (niķošanās un "tiltiņu" taisīšana ir starp skaidrākajām pazīmēm, tāpat, protams, acu berzēšana, hehe), bet bieži vien arī man pašam ir jāplāno dienas režīms, ņemot vērā viņas gulēšanu. Var jau mēģināt paļauties uz to, ka kaut kur pa ceļam, transportā, viņa pagulēs, bet tur viņai parasti ir vēl grūtāk aizmigt, ja vien nav pārgurusi.
Arī savā gultiņā viņa ļoti bieži "ņemas" un neguļ.

Šodien gribēju ieplānot iešanu uz attālu veikalu. No rīta mēs ātrāk par 12 reti esam gatavi kaut kur doties bez lielas vajadzības, bet pēc tam ir agrā diendusa - šodien nogulēja ap 2 h, apmēram no 13 līdz 15. Vēlāk pēcpusdienā, kamēr paēdām, kamēr aizgājām uz tuvo veikalu pēc krējuma (secība gan bija otrāda), tikmēr jau man likās, ka viņai noderētu vēl viena diendusa (divas reizes viņai būtu normāli pēdējā laikā) pirms iešanas uz to tālo veikalu. Brīdi domāju, domāju un vēroju viņu, un izdomāju, ka tomēr nav viņa tik miegaina, lai neizturētu vēl pāris stundas, un tai pašā brīdī viņa sāk berzēt acis, līdz ar to nolēmu, ka tomēr likšu viņu gulēt otro reizi. Bet neguļ. Plosās pa gultu, met prom knupīti, spraucas ārā no guļammaisa segas utt. Brīdi padusmojos par plosīšanos, bet ar dusmām, protams, neaizmidzināsi, tad kādu laiku mēģināju mierīgi aizmidzināt, tāpat bez panākumiem. Gājām vien uz veikalu — pusotru stundu vēlāk, kā būtu iepriekš bijis, bez diendusas.

Tad nu tagad vakarā, normālajā gulētiešanas laikā aizmiga "viens divi".

Bet pa naktīm pēdējās nedēļas laikā (pēc otrdien taisītās potes) mēdz ieraudāties uz īsu brīdi.

Pēdējā laikā meita sākusi agri celties, katrā ziņā tas notiek pirms manas pamošanās. Jau vairākas nedēļas ikdienas turu modinātāju ieslēgtu vienā laikā - uz 9:00, lai radinātu sevi un viņu pie kāda vienmērīga režīma, bet pats esmu ieslīdzis pūces režīmā un no rītiem mēdzu nemanīt viņas celšanos. Tad nu pa to laiku, kamēr neesmu pamodies, ikdienišķā nekārtība tiek ļoti aktīvi pārkrāmēta un pārvērsta vēl lielākā nekārtībā. No galda tiek nocelts tas, ko esmu iepriekšējā vakarā neuzmanīgi atstājis tuvu malai - pēdējā gada laikā gan ir iestrādājies reflekss pievērst tam uzmanību (visas dienas garumā) un tomēr reizēm kaut kas nepiemērots trāpās viņas rokās. Un nevar jau arī visu aizliegt... Tad nu tādos rītos man nākas mosties no tā, ka viņa kaut ko ir nozvejojusi un nāk pie manis ēst. Vakar no rīta, piem., pamodos no tā, ka viņa man gultā piedāvāja kaut ko [bez brillēm man] nesaprotamu, ilgi pētīju, līdz rāpos ārā no gultas un virtuvē uz krēsla atradu sīkos gabaliņos izķidātu un apmēram 30 cm diametra apļveida figūrā izkārtotu ābolu. :)

Citos rītos gadās skaidroties par to, ka miskasti izkrāmēt pa virtuvi nav labi. Vienu rītu pamodos no šķindoņas - viņa bija nocēlusi no galda kafijas krūzi ar visiem biezumiem un ar karoti izkrāmējusi pa grīdu. Citu rītu pamodos no tā, ka man ar "trulu plastmasas priekšmetu" sit pa galvu. Kā gan nepateiksi kādu skarbu vārdu tādos brīžos...

Ja konkrētāk par šodienu, izbraukājām pusi Rīgas ar sabiedrisko un 15 min atpakaļceļā viņa trolejbusā pagulēja, tā rezultātā vakarā bija diezgan čīkstīga, lai gan uzreiz pēc atgriešanās mājās pagulēja normālu diendusu. Ja vēl par to trolejbusu, viņai patīk ritmiski sist kājas pret ratiņu detaļu, kur var kājas uzlikt - ja līdz šim nebija gadījies, ka kāds būtu par to kaut ko teicis, tad šodien trolejbusa šoferis neizturēja un palūrēja salonā, purpinot par neizprotamo troksni. :)

Kāpjot ārā no sabiedriskā transporta, Līva vienmēr atvadās no citiem pasažieriem, rāda un saka "atā, atā", un bieži citi pasažieri atvadās arī no viņas (99% gadījumu tās ir sievietes, kas tā dara).

Jaunus vārdus, šķiet, šodien viņa nav teikusi. Mācījās pateikt "kaķis", ko viņa jau sen zina, tikai mācās pateikt precīzāk - šodien sanāca "taķis".

Tad vēl šodien vēroju viņas spēku. Man te vienā virtuves stūrī papīru kaudze sakrauta tādā vidējā kastē, un, lai tā netiktu pārāk bieži izšiverēta, uz tās uzliku instrumentu kasti (pēc acumēra ap 3 kg). Visu kasti pacelt viņai būtu grūti, bet, ja paņem aiz roktura un velk, tad var arī nogāzt kasti lejā, apsēsties uz jauniegūtās sēdvietas un revidēt papīrus, kas līdz tam bija zem instrumentu kastes.

Vai es šodien dusmojos uz Līvu? Jā, dusmojos gan, kad viņa pārgurusi negulēja diendusu, bet es ļoti cenšos īsās dusmas (sabāršanu par blēņošanos) kompensēt ar samīļošanu. It daži konkrēti mīļvārdi, uz kuriem viņa atsaucas.

Šodienai pietiks.