Atnācām mājās kā parasti — ap pusdeviņiem, pat pusstunda nebija pagājusi, kad mazais jau no guļamistabas atvilka "gulēšanas komplektu": segu, spilvenu un rozā zaķi. Kādu brīdi pastīvējās, mēģinot nosēdēt uz ķebļa ar visiem šiem trim gulēšanas piederumiem klēpī (man jau skaidrs, ka tas nav reāli, bet centās ļoti). Kad nu likās guļus tepat uz virtuves grīdas ar visu spilvenu un segu, neizturēju un liku gulēt, krietni agrāk kā parasti, negaidot, kad vannošanās nolūkiem būs uzsilis ūdens sildītājā.

Pēdējās dienās (un nedēļās) es tik klausos, ka viņa ārkārtīgi daudz runā! Mācās jaunus vārdus, nu jau vairākus dienā. Cītīgi atkārto viņai interesantos vārdus. Pēdējā laikā sāk arī savu vārdu saukt: "īva". Vecvecmāmiņa stāsta, ka ļoti daudz paguvusi iemācīties; un vecmāmiņa liekas sajūsmā par šo mazo "kompanjonu", vismaz pēdējā laikā izskatās, ka viņām ļoti labi iet, lai gan ir lietas, ko viņa neļauj vecvecmāmiņai darīt, piemēram, pamperi mainīt. Reizēm manā klātbūtnē viņa arī protestē, kad vecvecmāmiņa viņai mēģina šalli uzlikt vai taisa viņai dzērienu (tai pašā laikā man ļauj to darīt — vnk ņemu viņai nost tukšo pudeli un taisu).