Šodien iedomātajā virtuvē pagatavoja kakao ar kokakolu.

Kad latviešu biedrībā pie blakus telpas dzirdējām muzikantu mēģinājumu, paziņoja, ka tad, kad izaugšot liela, spēlēšot mūzikas instrumentus (dažādus — ar žestiem rādīja klavieres, ģitāru (?) un akordeonu (?)), dziedāšot un dejošot baletu.

nananakt - ar labunakti

Reizēm viņa aicina mani, lai eju uz guļamistabu un pasaku "nananakt" kādam, ko viņa ir nolikusi gulēt, piemēram, Jenku. Nupat mēģināja iekārtot kaķi (mūsu dzīvo kaķi) uz spilvena un zem segas, un bija diezgan skumja, kad kaķis to neizturēja un aizgāja prom.

Man šķiet, ir pienācis laiks, kad viņai nepieciešama sava istaba.

Nesen sāku novērot, ka viņa mēdz viena spēlēties virtuvē, aizvērusi aiz sevis durvis. Reizēm arī gulētejot, pati nāk aizvērt durvis aiz manis, kad eju ārā no istabas. (Citreiz gan tieši pretēji — prasa, lai atstāju durvis vaļā (viņai gan joprojām jūk jēdzieni vaļā/ciet, augšā/lejā)).

Pēdējās dienās viņa bieži spēlējas tādā kā buduārā — nelielā telpā starp gultas galu un logu uz grīda ir viens neizmantots matracis, un slīpi pāri to visu nosedz loga aizkari.

Uz tēvu dienu pirms pāris nedēļām viņi dārziņā iemācījās dziesmu ar visādām kustībām, īsti nesaprotu visu, kas tai dziesmā tiek dziedāts, bet viņai ļoti patīk tā dziesma un joprojām mēdz dziedāt "isikaa, rungigaa" ar attiecīgajām kustībām.

Vienudien klausījāmies Gustavo - Everestā, un viņa pēc tam sāka dungot citu Gustavo dziesmu - Plus Mīnus jeb stabs, stabs, koks, koks utt. :)

Aizvakar atbrauca kādreizējā klasesbiedrene (kurai 3 g.v. puika) un atveda maisu ar drēbēm un dažām mantiņām. No drēbju lelles, kas apmēram meitas izmēros, viņa sākotnēji nobijās, bet tagad kļuvusi jau par mīļu rotaļbiedru. Pa laikam atnāk pie manis ar to (es nosaucu par Pēču), iedod man rokās, saka "kukū" un pati dodas man aiz muguras, lai es tad pāri plecam rādu Pēču (un saku "kukū"). Tādas mums te rotaļas ar slēpšanos. Vēl pirms kāda laika nopirku uz rokas liekamu lelli - arī no tās viņa sākumā nobijās, bet pēc tam "iedraudzējās" un laiku pa laikam nesa man, lai viņa var ar to "aprunāties". Tagad kaut kur tā uz rokas liekamā lelle noklīdusi.

Vēl ar to klasesbiedreni bija tā, ka meitai bija ārkārtīgi pozitīva reakcija, viņu ieraugot - grūti aprakstīt. Tā, it kā satiktu sen neredzētu radinieku (bet nekad iepriekš viņas nebija tikušās).

Šodien savam vectētiņam savukārt viņa teica "čau" (izklausās pēc "tau")'un deva roku sveicinoties. Vecmāmiņa brīnījās, kur viņa to samācījusies, bet es tik smaidot raustīju plecus. (Lepns.)