Man šķiet, ir pienācis laiks, kad viņai nepieciešama sava istaba.

Nesen sāku novērot, ka viņa mēdz viena spēlēties virtuvē, aizvērusi aiz sevis durvis. Reizēm arī gulētejot, pati nāk aizvērt durvis aiz manis, kad eju ārā no istabas. (Citreiz gan tieši pretēji — prasa, lai atstāju durvis vaļā (viņai gan joprojām jūk jēdzieni vaļā/ciet, augšā/lejā)).

Pēdējās dienās viņa bieži spēlējas tādā kā buduārā — nelielā telpā starp gultas galu un logu uz grīda ir viens neizmantots matracis, un slīpi pāri to visu nosedz loga aizkari.