Pirms brīža sēžu pie darbagalda, štukoju, ka drīz jāiet meitai pakaļ uz dārziņu, bet nevaru atcerēties, vai no rīta viņa uz dārziņu brauca ar velo, vai arī gājām abi ar kājām. Mums te 150 metri līdz dārziņam, viegli aizmirsties no rīta, it sevišķi, ja abi esam samiegojušies.

Bet tad man zvana auklīte, kura bija pasteigusies un pirmā aizgājusi uz dārziņu, gājušas abas prom no turienes, kad Līva esot atcerējusies, ka viņai ritenis palika dārziņā. :) Gandrīz jāiet uz garāžu skatīties, bet nu, ņemot vērā, ka ķivere stāv priekšnamā (un bez ķiveres diez vai būtu viņu palaidis), gan jau ka abiem vienlaikus nostrādājis kaut kāds vienāds aizmāršības/atcerēšanās reflekss vai kā nu to varētu nosaukt.

Runājot par ģērbšanos, gribēju piezīmēt, ka nu jau vairākus (2–3) mēnešus neesmu ne reizi manījis, ka viņa būtu uzvilkusi kurpes nepareizajā kājā vai censtos to izdarīt. Cita lieta, ka bezmaz katru dienu jāstrīdās ar viņu par to, ka viņa pati nevelk tās nost vai kājās, ar pamatojumu, ka nesanāk (pat tad, ja tās ir pašas vienkāršākās iešļūcenes, kuru vilkšana viņai sanāk pilnīgi noteikti.

Uzvilkusi balles kurpes, teletūbiju mugursomu, teica, lai es attaisot durvis, viņa braukšot ar autobusu — mājās — pastrādāt.

Nolasīju trīsgadniekam lekciju par patstāvību — jo lielāka viņa kļūst, jo patstāvīgākai jākļūst: pašai jāslauka sev deguns, dibens, pašai jāuzklāj sev sega, pašai jāvelk kurpes, es viņai varu parādīt, kā un ko darīt, un palīdzēt, bet jādara pašai. Brīdi apdomājās un savu biezpiena sieriņu brokastošanai sadalīja pati.

Lekcijas lasīšanas iemesls radās jau sešos no rīta, kad viņa paziņoja, ka gulta esot slapja. Pa nakti vēl lieku pamperus, reizēm tie ir sausi vēl no rīta, reizēm viņa tos pa nakti norauj nost, reizēm tas beidzas ar slapju gultu. Šorīt novācu visu slapjos palagus, iedevu viņai jaunu segu un pats aizgāju gulēt tālāk, tad nu viņa sāka čīkstēt, ka [man] vajagot segu uzklāt [viņai].

Šodien bijām ciemos pie vietējās latviešu ģimenes, kurā aug tikpat veca meita. Palaidām abas spēlēties blakus istabā un ieklausījāmies, kādā valodā abas runājas — igauņu! :)
(Abas iet igauņu dārziņā, tikai katra savā.)

Kopš pagājušās nedēļas viņa iet vecāko bērnu grupiņā tai pašā dārziņā. Joprojām ziņo, ka patīk dārziņā.

Tāpat kopš pagājušās nedēļas viņa mājās guļ gandrīz tikai savā "pilī" (vecvecāku dāvinātā rozā teltī pils formā), visbiežāk noguļ tur visu nakti.

Pēdējā laikā daudz strīdamies par to, ko viņa grib darīt vs. ko es gribu, lai viņa dara. Piemēram, viņa grib iet ar kājām no dārziņa uz mājām (6 km, parasti jau tas ir tikai daļu no visa ceļa), es gribu, lai viņa kāpj uz sava troņa riteņa aizmugurē (ja man, piem., jāsteidzas kaut kur). Esmu nonācis līdz argumentiem tādiem kā - ja viņa nedara, ko es gribu, tad es nedaru, ko viņa grib. Tā vienkārši tas neiedarbojas, bet precizējot, ka, piemēram, neņemšu viņu "opā", tas viņai ir ļoti sāpīgs arguments un viņa mēdz padoties. Tā nu mēs manipulējam viens ar otru.

"Opā" toties viņai ir ļoti svarīgi, it sevišķi pēdējā laikā esmu to ievērojis. Pat no rītiem viņa mostas ar šādu lūgumu - pati neceļas no gultas, man viņa jāizceļ un uzreiz "opā" (pēc tam gan var doties skatīties multenes).

Man liekas, auklīte ir viņu mazliet izlutinājusi, un viņa negrib pati ģērbties. Šovakar pēc ierašanās mājās viņa apmēram stundu pavadīja āra jakā un biksēs, atsakoties tās vilkt nost ar pamatojumu "nesanāca". Beigās izdevās viņu pārliecināt, ka jāģērbjas pašai un jāmēģina (viņai jau nesanāca lielākoties tāpēc, ka viņa nemaz nemēģināja).

Mēģināju viņas gulēšanas vietu pārcelt uz otru istabu, nekas daudz nesanāca. Vienu nakti un vienu pusdienlaiku gan nogulēja šai "otrajā" istabā, bet šovakar ilgi mocījās, nevarēja aizmigt, viss slikti. Šķiet, viņai bija karsti (mums dzīvoklī visu ziemu ir ļoti silti, reizēm pat pārāk), un joprojām nedaudz temperatūra; gan jau arī pagalma laternas gaisma spīdēja acīs. Pēc kādas pusotru stundu ilgas ņemšanās neizturēju un "pārvācu" atpakaļ uz lielo istabu.

Šajās dienās viņa mazliet apslimusi, šodien pa mājām dzīvojas. Es strādāju pie kompja, viņa ir paņēmusi manu telefonu. Skatos, man pienāk e-pasts "paldies par pirkumu" (utt.), pēc apraksta un maksāšanas metodes ir skaidrs, ka viņa nupat ir izdarījusi pirmo patstāvīgo pirkumu savā mūžā: 78 centus vērtu Android telefonu aplikāciju All By Myself - Little Critter. Paskatījos telefonā, tīri tā neko, jauka aplikācija bērniem, bet nu būs jādomā, kā to risināt/kontrolēt.

Man šķiet, ir pienācis laiks, kad viņai nepieciešama sava istaba.

Nesen sāku novērot, ka viņa mēdz viena spēlēties virtuvē, aizvērusi aiz sevis durvis. Reizēm arī gulētejot, pati nāk aizvērt durvis aiz manis, kad eju ārā no istabas. (Citreiz gan tieši pretēji — prasa, lai atstāju durvis vaļā (viņai gan joprojām jūk jēdzieni vaļā/ciet, augšā/lejā)).

Pēdējās dienās viņa bieži spēlējas tādā kā buduārā — nelielā telpā starp gultas galu un logu uz grīda ir viens neizmantots matracis, un slīpi pāri to visu nosedz loga aizkari.