Kamēr virtuvē vācu vienus viņas nedarbus (ledusskapī uz zemākās virsmas, kur bija sakrājies mazliet ūdens, sabērusi kafiju un "slaukot"), tikmēr klausos, ka kaut kā savdabīgi skan viņas izsaucieni no otras istabas. Izrādās, uzkāpusi uz palodzes, pabāzusi galvu pa vertikāli / ventilācijas režīmā pavērto logu un piekliedz pagalmu ar visādām tēzēm igauņu valodā.

Savukārt kāpņutelpā viņa mēdz izpildīties, klaigājot un klausoties atbalsī. Šodien to visu papildināja sasaukšanās ar suni, kurš rēja aiz kādām durvīm pāris stāvus augstāk — acīmredzot viņējā dzīvoklī plānas ārdurvis un tam sunim garlaicīgi vai arī patīk apriet citus, kas rada jelkādas skaņas kāpņutelpā. Tad nu šodien viņi abi atrada "kompāniju" — suns dabūja kādu, ko apriet, viņa tika pie kāda, ar ko sasaukties, lai gan pa vidu pāris stāvi un slēgtas durvis.

Šajās dienās viņa mazliet apslimusi, šodien pa mājām dzīvojas. Es strādāju pie kompja, viņa ir paņēmusi manu telefonu. Skatos, man pienāk e-pasts "paldies par pirkumu" (utt.), pēc apraksta un maksāšanas metodes ir skaidrs, ka viņa nupat ir izdarījusi pirmo patstāvīgo pirkumu savā mūžā: 78 centus vērtu Android telefonu aplikāciju All By Myself - Little Critter. Paskatījos telefonā, tīri tā neko, jauka aplikācija bērniem, bet nu būs jādomā, kā to risināt/kontrolēt.

Šodien (t.i. vakar) pamodos nevis no modinātāja vai skaļās mūzikas, kas ieslēdzās vienlaikus ar modinātāju. Es pamodos no tā, ka mans prieks un acuraugs lepni atnesa man papīru, kuru es pat tumsā atpazinu kā viņas pašas dzimšanas apliecību. Viņa bija pamodusies ar pirmo modinātāju, un devusies šiverēties pa virtuvi. No galda paņēmusi manu dokumentu mapi (tāda caurspīdīga ar "kniedējamu" pogu), atvērusi to, no daudziem citiem izvilkusi tieši to dokumentu un atnesusi man demonstrācijai.

Šorīt izkrāmēja manu maku, monētas ieskaitot...

Pēdējā laikā meita sākusi agri celties, katrā ziņā tas notiek pirms manas pamošanās. Jau vairākas nedēļas ikdienas turu modinātāju ieslēgtu vienā laikā - uz 9:00, lai radinātu sevi un viņu pie kāda vienmērīga režīma, bet pats esmu ieslīdzis pūces režīmā un no rītiem mēdzu nemanīt viņas celšanos. Tad nu pa to laiku, kamēr neesmu pamodies, ikdienišķā nekārtība tiek ļoti aktīvi pārkrāmēta un pārvērsta vēl lielākā nekārtībā. No galda tiek nocelts tas, ko esmu iepriekšējā vakarā neuzmanīgi atstājis tuvu malai - pēdējā gada laikā gan ir iestrādājies reflekss pievērst tam uzmanību (visas dienas garumā) un tomēr reizēm kaut kas nepiemērots trāpās viņas rokās. Un nevar jau arī visu aizliegt... Tad nu tādos rītos man nākas mosties no tā, ka viņa kaut ko ir nozvejojusi un nāk pie manis ēst. Vakar no rīta, piem., pamodos no tā, ka viņa man gultā piedāvāja kaut ko [bez brillēm man] nesaprotamu, ilgi pētīju, līdz rāpos ārā no gultas un virtuvē uz krēsla atradu sīkos gabaliņos izķidātu un apmēram 30 cm diametra apļveida figūrā izkārtotu ābolu. :)

Citos rītos gadās skaidroties par to, ka miskasti izkrāmēt pa virtuvi nav labi. Vienu rītu pamodos no šķindoņas - viņa bija nocēlusi no galda kafijas krūzi ar visiem biezumiem un ar karoti izkrāmējusi pa grīdu. Citu rītu pamodos no tā, ka man ar "trulu plastmasas priekšmetu" sit pa galvu. Kā gan nepateiksi kādu skarbu vārdu tādos brīžos...

Ja konkrētāk par šodienu, izbraukājām pusi Rīgas ar sabiedrisko un 15 min atpakaļceļā viņa trolejbusā pagulēja, tā rezultātā vakarā bija diezgan čīkstīga, lai gan uzreiz pēc atgriešanās mājās pagulēja normālu diendusu. Ja vēl par to trolejbusu, viņai patīk ritmiski sist kājas pret ratiņu detaļu, kur var kājas uzlikt - ja līdz šim nebija gadījies, ka kāds būtu par to kaut ko teicis, tad šodien trolejbusa šoferis neizturēja un palūrēja salonā, purpinot par neizprotamo troksni. :)

Kāpjot ārā no sabiedriskā transporta, Līva vienmēr atvadās no citiem pasažieriem, rāda un saka "atā, atā", un bieži citi pasažieri atvadās arī no viņas (99% gadījumu tās ir sievietes, kas tā dara).

Jaunus vārdus, šķiet, šodien viņa nav teikusi. Mācījās pateikt "kaķis", ko viņa jau sen zina, tikai mācās pateikt precīzāk - šodien sanāca "taķis".

Tad vēl šodien vēroju viņas spēku. Man te vienā virtuves stūrī papīru kaudze sakrauta tādā vidējā kastē, un, lai tā netiktu pārāk bieži izšiverēta, uz tās uzliku instrumentu kasti (pēc acumēra ap 3 kg). Visu kasti pacelt viņai būtu grūti, bet, ja paņem aiz roktura un velk, tad var arī nogāzt kasti lejā, apsēsties uz jauniegūtās sēdvietas un revidēt papīrus, kas līdz tam bija zem instrumentu kastes.

Vai es šodien dusmojos uz Līvu? Jā, dusmojos gan, kad viņa pārgurusi negulēja diendusu, bet es ļoti cenšos īsās dusmas (sabāršanu par blēņošanos) kompensēt ar samīļošanu. It daži konkrēti mīļvārdi, uz kuriem viņa atsaucas.

Šodienai pietiks.