Pirms brīža sēžu pie darbagalda, štukoju, ka drīz jāiet meitai pakaļ uz dārziņu, bet nevaru atcerēties, vai no rīta viņa uz dārziņu brauca ar velo, vai arī gājām abi ar kājām. Mums te 150 metri līdz dārziņam, viegli aizmirsties no rīta, it sevišķi, ja abi esam samiegojušies.

Bet tad man zvana auklīte, kura bija pasteigusies un pirmā aizgājusi uz dārziņu, gājušas abas prom no turienes, kad Līva esot atcerējusies, ka viņai ritenis palika dārziņā. :) Gandrīz jāiet uz garāžu skatīties, bet nu, ņemot vērā, ka ķivere stāv priekšnamā (un bez ķiveres diez vai būtu viņu palaidis), gan jau ka abiem vienlaikus nostrādājis kaut kāds vienāds aizmāršības/atcerēšanās reflekss vai kā nu to varētu nosaukt.

Šodien bijām ciemos pie vietējās latviešu ģimenes, kurā aug tikpat veca meita. Palaidām abas spēlēties blakus istabā un ieklausījāmies, kādā valodā abas runājas — igauņu! :)
(Abas iet igauņu dārziņā, tikai katra savā.)

Kopš pagājušās nedēļas viņa iet vecāko bērnu grupiņā tai pašā dārziņā. Joprojām ziņo, ka patīk dārziņā.

Tāpat kopš pagājušās nedēļas viņa mājās guļ gandrīz tikai savā "pilī" (vecvecāku dāvinātā rozā teltī pils formā), visbiežāk noguļ tur visu nakti.

Ak kungs, cik grūti ir nesmieties, kad, strīdoties ar meitu, viņa sataisa dusmīgu sejas izteiksmi.

Kamēr virtuvē vācu vienus viņas nedarbus (ledusskapī uz zemākās virsmas, kur bija sakrājies mazliet ūdens, sabērusi kafiju un "slaukot"), tikmēr klausos, ka kaut kā savdabīgi skan viņas izsaucieni no otras istabas. Izrādās, uzkāpusi uz palodzes, pabāzusi galvu pa vertikāli / ventilācijas režīmā pavērto logu un piekliedz pagalmu ar visādām tēzēm igauņu valodā.

Savukārt kāpņutelpā viņa mēdz izpildīties, klaigājot un klausoties atbalsī. Šodien to visu papildināja sasaukšanās ar suni, kurš rēja aiz kādām durvīm pāris stāvus augstāk — acīmredzot viņējā dzīvoklī plānas ārdurvis un tam sunim garlaicīgi vai arī patīk apriet citus, kas rada jelkādas skaņas kāpņutelpā. Tad nu šodien viņi abi atrada "kompāniju" — suns dabūja kādu, ko apriet, viņa tika pie kāda, ar ko sasaukties, lai gan pa vidu pāris stāvi un slēgtas durvis.

Pēdējā laikā daudz strīdamies par to, ko viņa grib darīt vs. ko es gribu, lai viņa dara. Piemēram, viņa grib iet ar kājām no dārziņa uz mājām (6 km, parasti jau tas ir tikai daļu no visa ceļa), es gribu, lai viņa kāpj uz sava troņa riteņa aizmugurē (ja man, piem., jāsteidzas kaut kur). Esmu nonācis līdz argumentiem tādiem kā - ja viņa nedara, ko es gribu, tad es nedaru, ko viņa grib. Tā vienkārši tas neiedarbojas, bet precizējot, ka, piemēram, neņemšu viņu "opā", tas viņai ir ļoti sāpīgs arguments un viņa mēdz padoties. Tā nu mēs manipulējam viens ar otru.

"Opā" toties viņai ir ļoti svarīgi, it sevišķi pēdējā laikā esmu to ievērojis. Pat no rītiem viņa mostas ar šādu lūgumu - pati neceļas no gultas, man viņa jāizceļ un uzreiz "opā" (pēc tam gan var doties skatīties multenes).

Tas bija jau kādus 3 mēnešus pēc ierašanās Igaunijā, kad ievēroju, ka viņa ir iemācījusies nodalīt, ar ko un kur runāt igauņu valodā un ar ko - latviešu valodā. (Nu, joprojām gan gadās izņēmumi, kad viņa man ko saka igauņu valodā, bet tas vairs mani tik ļoti nesatrauc, jo pats esmu apguvis igauņu valodu līdzīgā līmenī.)

Šodien toties ievēroju, ka viņa pati sevi iztulko - kad tikko bijām bijuši pie auklītes (kur viņa runājot tikai (vai galvenokārt) igauņu valodā) un devāmies projām, viņa teica igauņu valodā "Natja ka pesub", tad brīdi padomāja un pateica to pašu latviski: "Nastja arī mazgājas."

Kādu brīdi iepriekš auklīte bija stāstījusi, ka tas esot bijis ļoti iedarbīgs veids, kā pierunāt viņu neraudāt mazgāšanās laikā - tiklīdz viņai pateica, ka Nastja arī mazgājas, tā esot pārstājusi raudāt.

Darbadienās modinātājs parasti zvana plkst. 7. Man pašam vienmēr (jau gadiem) ir grūti piecelties, un viņa arī neceļas, it sevišķi pēdējā laikā guļ līdz brīdim, kad es ceļos. Plkst. 7 gan viņa reizēm man saka, lai neceļos un eju atpakaļ gulēt. :) Un pati arī turpina gulēt. (Precīzi citēt nevaru, tobrīd vēl neesmu īpaši pamodies.)

Reizēm mēdz runāt pati ar sevi:
-Ēēē (tāda vāji uzspēlēta raudāšana)
-Kus, Līvucīts, neraud

Es gan viņai tā nesaku. Bērnudārzā arī diez vai (ja nu vien viņa nav iemācījusies tulkot). No vecmāmiņas nez?

-Vinnij Pūk pakatīties!
-Tas ir tā kā "labrīt!" vietā?

Pēdējās dienās esmu piefiksējis, ka tajos brīžos, kad viņa grib, lai es viņai uzlieku Vinnija Pūka multeni, viņa atnāk un nostājas man blakus tādā īpašā pozā — sakrusto rokas (drīzāk gan tā kā apķer elkoņus) un pārnopietnu sejas izteiksmi sāk verbālo ietekmēšanu "Vinniju Pūku pakatīties, ja?", vienlaikus plivinot acu plakstiņus.

:)

Aizvakar atbrauca kādreizējā klasesbiedrene (kurai 3 g.v. puika) un atveda maisu ar drēbēm un dažām mantiņām. No drēbju lelles, kas apmēram meitas izmēros, viņa sākotnēji nobijās, bet tagad kļuvusi jau par mīļu rotaļbiedru. Pa laikam atnāk pie manis ar to (es nosaucu par Pēču), iedod man rokās, saka "kukū" un pati dodas man aiz muguras, lai es tad pāri plecam rādu Pēču (un saku "kukū"). Tādas mums te rotaļas ar slēpšanos. Vēl pirms kāda laika nopirku uz rokas liekamu lelli - arī no tās viņa sākumā nobijās, bet pēc tam "iedraudzējās" un laiku pa laikam nesa man, lai viņa var ar to "aprunāties". Tagad kaut kur tā uz rokas liekamā lelle noklīdusi.

Vēl ar to klasesbiedreni bija tā, ka meitai bija ārkārtīgi pozitīva reakcija, viņu ieraugot - grūti aprakstīt. Tā, it kā satiktu sen neredzētu radinieku (bet nekad iepriekš viņas nebija tikušās).

Šodien savam vectētiņam savukārt viņa teica "čau" (izklausās pēc "tau")'un deva roku sveicinoties. Vecmāmiņa brīnījās, kur viņa to samācījusies, bet es tik smaidot raustīju plecus. (Lepns.)

Pēdējā laikā meita sākusi agri celties, katrā ziņā tas notiek pirms manas pamošanās. Jau vairākas nedēļas ikdienas turu modinātāju ieslēgtu vienā laikā - uz 9:00, lai radinātu sevi un viņu pie kāda vienmērīga režīma, bet pats esmu ieslīdzis pūces režīmā un no rītiem mēdzu nemanīt viņas celšanos. Tad nu pa to laiku, kamēr neesmu pamodies, ikdienišķā nekārtība tiek ļoti aktīvi pārkrāmēta un pārvērsta vēl lielākā nekārtībā. No galda tiek nocelts tas, ko esmu iepriekšējā vakarā neuzmanīgi atstājis tuvu malai - pēdējā gada laikā gan ir iestrādājies reflekss pievērst tam uzmanību (visas dienas garumā) un tomēr reizēm kaut kas nepiemērots trāpās viņas rokās. Un nevar jau arī visu aizliegt... Tad nu tādos rītos man nākas mosties no tā, ka viņa kaut ko ir nozvejojusi un nāk pie manis ēst. Vakar no rīta, piem., pamodos no tā, ka viņa man gultā piedāvāja kaut ko [bez brillēm man] nesaprotamu, ilgi pētīju, līdz rāpos ārā no gultas un virtuvē uz krēsla atradu sīkos gabaliņos izķidātu un apmēram 30 cm diametra apļveida figūrā izkārtotu ābolu. :)

Citos rītos gadās skaidroties par to, ka miskasti izkrāmēt pa virtuvi nav labi. Vienu rītu pamodos no šķindoņas - viņa bija nocēlusi no galda kafijas krūzi ar visiem biezumiem un ar karoti izkrāmējusi pa grīdu. Citu rītu pamodos no tā, ka man ar "trulu plastmasas priekšmetu" sit pa galvu. Kā gan nepateiksi kādu skarbu vārdu tādos brīžos...

Ja konkrētāk par šodienu, izbraukājām pusi Rīgas ar sabiedrisko un 15 min atpakaļceļā viņa trolejbusā pagulēja, tā rezultātā vakarā bija diezgan čīkstīga, lai gan uzreiz pēc atgriešanās mājās pagulēja normālu diendusu. Ja vēl par to trolejbusu, viņai patīk ritmiski sist kājas pret ratiņu detaļu, kur var kājas uzlikt - ja līdz šim nebija gadījies, ka kāds būtu par to kaut ko teicis, tad šodien trolejbusa šoferis neizturēja un palūrēja salonā, purpinot par neizprotamo troksni. :)

Kāpjot ārā no sabiedriskā transporta, Līva vienmēr atvadās no citiem pasažieriem, rāda un saka "atā, atā", un bieži citi pasažieri atvadās arī no viņas (99% gadījumu tās ir sievietes, kas tā dara).

Jaunus vārdus, šķiet, šodien viņa nav teikusi. Mācījās pateikt "kaķis", ko viņa jau sen zina, tikai mācās pateikt precīzāk - šodien sanāca "taķis".

Tad vēl šodien vēroju viņas spēku. Man te vienā virtuves stūrī papīru kaudze sakrauta tādā vidējā kastē, un, lai tā netiktu pārāk bieži izšiverēta, uz tās uzliku instrumentu kasti (pēc acumēra ap 3 kg). Visu kasti pacelt viņai būtu grūti, bet, ja paņem aiz roktura un velk, tad var arī nogāzt kasti lejā, apsēsties uz jauniegūtās sēdvietas un revidēt papīrus, kas līdz tam bija zem instrumentu kastes.

Vai es šodien dusmojos uz Līvu? Jā, dusmojos gan, kad viņa pārgurusi negulēja diendusu, bet es ļoti cenšos īsās dusmas (sabāršanu par blēņošanos) kompensēt ar samīļošanu. It daži konkrēti mīļvārdi, uz kuriem viņa atsaucas.

Šodienai pietiks.